ARĪ RĪGA: Spītīgi ignorētā «pērle» Āgenskalns. 5. sērija

Āgenskalns no visām Rīgas apkaimēm, iespējams, ir modīgākā, dzīvošanai un brīvā laika pavadīšanai iecienītākā apkaime iedzīvotāju vidū. Šī ir Rīgas pilsētas daļa Pārdaugavā, šejienieši lepojas ar arhitektūru, parkiem, zaļajiem māju pagalmiem, tirdziņiem un dažādiem pasākumiem, kas, starp citu, ir iecienīti arī citu apkaimju iedzīvotāju vidū.

Nosaukums «Āgenskalns» cēlies 17.gadsimtā no tiesneša Henriha fon Hāgena muižiņas (vēlāk pazīstama kā Švarcmuiža), kam toreiz piederēja zemes no tagadējā Raņķa dambja līdz Kuldīgas ielai. Vēsturiski Āgenskalna apbūve veidojās Meža, Sētas un Nometņu ielas satekpunktā un pamazām paplašinājās gar Nometņu ielas abām pusēm. Tieši šeit tikos ar savu kolēģi Gerdu Pulksteni, kas Āgenskalnā dzīvo jau 15 gadus.

Gerda:

Ja man tagad piedāvātu centrā dzīvot - nē! Tagad jau man ir pašai sava ģimene, un protams, domāju, kādā vidē vēlos audzināt bērnu. Centrā nebūs tie pagalma bērni, kas nošmulētām mutēm apkārt skrien, dzenā bumbu, izsit kādu logu - nu tāda sētas dzīve kā šeit. Āgenskalns ir zaļš, un te dzīvo jauki cilvēki. Šis mikrorajons ir šarmants, manai personībai atbilstošs. Turklāt par šo vietu pastāvīgi var uzzināt kaut ko jaunu. Tādēļ nē! Ja es palieku dzīvot Rīgā, tad noteikti Āgenskalnā.

Vēsturiski Āgenskalna ciems aizsācies pie Āgenskalna līča. Netālu, pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas tikos ar radošo pilsētvides stāstu un tūrisma risinājumu kompānijas MANTRA radītāju un vadītāju Mārtiņu Eņģeli, kurš uzskata, ka Āgenskalns tūrisma aspektā ir ārkārtīgi nozīmīga vieta, taču ne pietiekami novērtēta, gluži pretēji – spītīgi ignorēta, tāpat kā daudzas citas Rīgas priekšpilsētas. Par vienu no būtiskākajām vērtībām Āgenskalnā Mārtiņš uzskata pagātnes un nākotnes diskusijas klātesamību, kas visspilgtāk izpaužas tieši arhitektūras liecībās: «Pati labākā «fīča» Āgenskalnā, manuprāt, ir aizraujošā aina, ko rada blakusesošās vēsture un nākotne,» tā Mārtiņš. Savukārt par, iespējams, biežāk aprunāto celtni Rīgā, pie kuras ar pilsētvides stāstu radītāju tikāmies, viņam ir konkrēts viedoklis.

Mārtiņš:

Ja runājam par pilsētas attēlu pasaulē, manuprāt, bibliotēka ir iezīmējusies kā pati svarīgākā celtne Rīgā. Esmu kritiski noskaņots, ka tūrisma pārstāvji aizvien piedāvā kulties tikai pa Vecrīgu. Modernā arhitektūra, kas padara Rīgu unikālu, arī bibliotēka, tiek ignorēta. Bet, kas ir svarīgi, cilvēki visā pasaulē, ieraugot bildi ar LNB, to atpazīst un saka «Oh, this is Riga!» (angļu val.: Ā, tā ir Rīga!). Un tas ir svarīgi!

Runājot par šo mikrorajonu, bieža asociācija ir Āgenskalna tirgus. Pirmais Āgenskalna tirgus atradies Sētas kroga pagalmā - Nometņu ielas sākumgalā. Tā piemiņu līdz šodienai saglabājis Tirgus ielas nosaukums. 19.gadsimta beigās radies tagadējais rajona centrs ap Āgenskalna tirgu, bet 20. gadsimta sākumā tas sāka veidoties par jauno sabiedrisko centru. Tagadējā tirgus paviljona projektu izstrādāja Rīgas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings.

Gerda:

Jebkurš āgenskalnietis, kurš mīl vietu, kur dzīvo, ja būs iespēja, izvēlēsies iepirkties Āgenskalna tirgū. Tur vienmēr, īpaši jau vasaru rītos, var satikt arī kaimiņus, paziņas. Senāk cilvēki nedēļas nogalēs tikās gadatirgos un baznīcās, tad varēja redzēt, kuram cik bērni piedzimuši, kurš ir notievējis vai uzresnējis, kādu aprunāt, varbūt līgavaini noskatīt. Nu tad līdzīgi mūsdienās ir šeit. Āgenskalns bez tirgus nav iedomājams.

Gandrīz 50 gadus āgenskalnieši ļoti lepojas ar režisora Leonīda Leimaņa filmu «Pie bagātās kundzes», kuras teju visas ārpusvecrīgas epizodes ir nofilmētas apmēram 50 metru diametra laukumiņā Tirgus un Puķu ielas stūrī, kur kādreiz radās pirmais Āgenskalna tirgus.

Savukārt lieta, kuru nu nekādi nevar saistīt ar lepnumu vai gandarījumu, drīzāk gan neizpratni un izbrīnu, ir tilts uz nekurieni!

Jau vairākus gadus rīdziniekus un pilsētas viesus izbrīna nepabeigtais satiksmes pārvads pāri Daugavgrīvas ielai uz bijušo Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas teritoriju pie Zunda kanāla. Šis tilts cilvēkus mulsina kopš 2012. gada. Daudzi pa šiem gadiem jau pat piemirsuši, kāpēc tas savulaik tika izbūvēts.

Pēdējos gados par aktīvu Āgenskalna apkaimes epicentru ir kļuvis tā sauktais Kalnciema kvartāls jeb Kalnciema komūna – brāļu Dambergu atjaunotās sešas koka mājas un telpa un dzīve starp tām. Pagalmā ielas malā regulāri tiek rīkoti zaļie tirdziņi un dažādi citi saviesīgi pasākumi, vietai kļūstot par aktīvu sociālu vidi.

Tāpat arī lielu popularitāti iemantojusi kāda ēka sava gan skumjā, gan arī nedaudz amizantā stāsta dēļ. Tā ir ap 1903. gadu jūgendstilā celtā ēka Nometņu ielā 45. Tās arhitekti ir Heinrihs Kārlis Šēls, Fridrihs Šefels.

Mārtiņš:

1903. gadā celta māja - kultūrvēsturisks piemineklis. Bet! Ēka 1998. gadā tika izslēgta no aizsargājamo pieminekļu saraksta. Tā vietā alus kiosks kļuva par kultūras pieminekli. Protams, patiesību zina vien mēnestiņš, vai tā bija sabotāža, vai vienkārši dokumentu gatavotāja neuzmanības kļūda, jo ēku numuri attiecīgi ir 45 un 43. Absurds, bet unikāls stāsts!

Gerda:

Šī ir Latvijas jūgendstila pērles sērdienīte vai bārenīte - pamesta novārtā. Šis ir mūsu kauna traips!

Patiesībā skaistu, interesantu, šarmantu ēku ar aizraujošiem stāstiem Āgenskalnā ir ne mazums. Piemēram, ceļā uz Smiļģa muzeju Gerda stāsta par māju kurā spokojas, Nometņu ielā viņa norāda uz māju ar čurājošajiem puisīšiem, bet vēlāk parāda arī ēkas, kur reiz bijuši pirmā Latvijas Televīzijas jeb tolaik – Rīgas televīzijas centra tornis un studiju komplekss, kā arī vietējie kinoteātri.

Mārtiņš parāda māju, kura it nemaz nav mainījusies kopš astoņdesmitajiem gadiem, pat aizkari logos aizvien tie paši. Un stāsta par Z torņiem, kas itin bieži tiek saukti par Dvīņu torņiem, jo pat adrese šeit agrāk bijusi Daugavgrīvas 9/11.

Kādreizējās kāpas vietā apkaimes ziemeļdaļā 50.-60. gados tika uzbūvēts pirmais Rīgas mikrorajons - lielmēroga dzīvojamo ēku masīvs Āgenskalna priedes. Savukārt īpatnējs arhitektūras paraugs ir 20.gadsimta 20.gados celtās rindu mājas gar Liepājas ielu.

Gadu desmitu gaitā Āgenskalns ticis nopostīts, vēlāk atjaunots, bet tad atkal tika nodedzinātas visas Āgenskalna ēkas, tādēļ šodien redzamā apbūve galvenokārt veidojusies, sākot ar 19. gadsimta pirmo pusi. Tā tapusi haotiski, bez noteikta plāna, tādēļ ielu tīkls starp Nometņu un Eduarda Smiļģa ielu ir haotisks.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Uzvaras parku, kura nozīme mūsdienās ir vērsta uz aktīvo atpūtu. Bet atsevišķos Padomju Savienībā agrāk atzīmētos datumos parkam tiek piešķirta arī politiski ideoloģiska nozīme. Parkā esošais «Uzvaras piemineklis» ir kļuvis par strīdu objektu starp dažādu politisku uzskatu cilvēkiem.

Āgenskalnā dzīvojis arī izcilais latviešu teātra režisors un Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis. Ar Gerdu dodamies uz viņa māju – Eduarda Smiļģa teātra muzeju. Viņa norāda, ka šo vietu daudzi āgenskalnieši izvēlas arī dažādu pasākumu un notikumu svinēšanai.

Šīs Rīgas mikrorajona iepazīšanas dienas noslēgumā Mārtiņš saka būtiskus vārdus:

Āgenskalns ir vieta, kur notiek diskusija. Šeit parādās jaunas kafejnīcas, jaunas vietas, kur cilvēkiem nākt un dzīvot. Jā, te ir tā malkas bīstamība, ir tie plastmasas logi, ir sajūta, ka esi atdalīts no Rīgas. Bet ir jāļauj šai vietai kļūt unikālai. Šeit jau agrāk dzīvoja parastie cilvēki, un arī šodien šeit dzīvo parastie cilvēki. Kāpēc mēs par šo vietu un cilvēkiem nestāstām? Kāpēc mums liekas mazsvarīgi stāstīt par tiem cilvēkiem, kas bieži vien strādā par minimālo, vidējo algu, strādā naktīs? Es bieži vien saku cilvēkiem: kāpēc te neviena pa dienu nav? - tāpēc, ka cilvēki strādā un mēģina galus savilkt kopā. Un man liekas,

šī ir Rīga!