Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir noraidījusi Zentas Loginas muzeja fonda sūdzību pret Latviju par kādu tiesvedību, kurā, pēc fonda domām, tikušas pārkāptas tiesības uz pieeju tiesai.
ECT noraida Zentas Loginas muzeja fonda sūdzību par tiesvedību par dzīvokli Rīgā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā aģentūru LETA informēja Ārlietu ministrijā, sūdzībā fonds apgalvoja, ka Augstākās tiesas atteikums izskatīt viņu civilprasību par komunālā dzīvokļa Blaumaņa ielā, Rīgā, īres līguma un privatizācijas lēmuma apstrīdēšanu pārkāpj Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 1.punktā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu, tajā skaitā uz pieeju tiesai.
Izskatot fonda sūdzību, ECT vērtēja, vai šī sūdzība ietilpst «civilo tiesību» tvērumā Konvencijas 6. panta izpratnē, un atgādināja, ka Konvencijas 6. panta 1.punkts ir piemērojams, ja pastāv strīds par tiesībām, par kurām vismaz ticami var apgalvot, ka tās ir atzītas nacionālajās tiesībās, neskatoties uz to, vai šīs tiesības tiek aizsargātas Konvencijā. Tāpat ECT norādīja, ka tā nevar ar Konvencijas 6.panta interpretāciju radīt materiālās normas, kas nav paredzētas Konvencijas dalībvalstu nacionālajās tiesībās.
Vērtējot, vai fonda sūdzības pamatā ir tiesības, par kurām vismaz ticami var apgalvot, ka tās ir atzītas nacionālajās tiesībās, ECT atzīmēja Augstākās tiesas Senāta secinājumus, ka fondam nebija tiesību apstrīdēt tiesā dzīvokļa privatizācijas līgumus, jo šajos līgumos fonds nebija līguma puse, un ar tiem netika ierobežotas fonda tiesības. Šajā saistībā ECT norādīja, ka fonds bija izvirzījis argumentu, ka atsevišķos gadījumos trešās puses var apstrīdēt līgumus, kuros tās nav dalībnieces, taču fonds nebija sniedzis informāciju ne par priekšnoteikumiem, kas jāizpildās, lai trešā puse varētu apstrīdēt līgumu, ne arī par atbilstošu tiesu praksi, lai pamatotu savu argumentu.
Turpinājumā ECT vērtēja, vai nacionālajās tiesībās ir saskatāms pietiekams pamatojums fonda apgalvojumam, ka tam ir tiesības apstrīdēt dzīvokļa privatizācijas līgumu. Visupirms ECT norādīja, ka fonds savā sūdzībā bija atsaucies uz vairākiem Civillikuma pantiem, uz kuriem tas nebija atsaucies nacionālās tiesvedības laikā, tādēļ šie Civillikuma panti nevar tikt ņemti vērā, lai vērtētu Konvencijas 6.panta piemērojamību.
ECT pievienojās Latvijas valdības viedoklim un Senāta secinājumiem, ka Civilprocesa 1.pants un 127.pants paredzēja procesuālās tiesības iesniegt prasību aizskarto tiesību aizsardzībai, bet negarantēja fondam subjektīvas tiesības. Visbeidzot, ECT secināja, ka neviena no fonda norādītajām materiālajām normām nepiešķīra fondam vismaz iespējamu tiesību lietot, īrēt, valdīt vai iegūt īpašumā strīdus dzīvokli.
ECT arī secināja, ka neviena no fonda norādītajām materiālajām normām neradīja fondam procesuālas tiesības apstrīdēt pieņemtos lēmumus vai noslēgtos līgumus saistībā ar privatizāciju. Lai gan atsevišķi Rīgas Domes komiteju lēmumi noteica, ka strīdus dzīvoklis būtu atstājams fonda rīcībā, ECT nekonstatēja, ka šie lēmumi radīja jebkādas juridiskas sekas. Tādēļ ECT atzina, ka, neskatoties uz divu mākslinieču mākslas darbu vērtību un nepieciešamību tos saglabāt, fondam nebija «civilo tiesību» Konvencijas izpratnē, kas nozīmē, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts šajā lietā nav piemērojams un sūdzība ir noraidāma.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.