Jaunais NBS komandieris: mans uzdevums ir būt evolucionāram

Ģenerālmajors Kalniņš bruņotajos spēkos dien kopš 1997.gada. Dienestu sācis Zemessardzes 51. bataljonā, 2003. gadā iecelts par Izlūku mācību centra komandieri. No 2003. līdz 2005. gadam dienējis Mācību vadības pavēlniecībā, no 2005. līdz 2009. gadam - Zemessardzes štāba Operatīvās plānošanas pārvaldes priekšnieka amatā, savukārt no 2009. gada līdz apstiprināšanai Zemessardzes komandiera amatā – 2011. gadā, dienējis Zemessardzes štāba un Operatīvās pārvaldes priekšnieka amatā. Savukārt 2016. gada augustā Kalniņš sāka dienestu NBS Apvienotā štāba priekšnieka amatā.

Saeima Kalniņu NBS komandiera amatā apstiprināja 2016. gada 22. decembrī, pēc tam, kad iepriekšējais Latvijas armijas vadītājs - ģenerālleitnants Raimonds Graube atvaļinājās. Kalniņš NBS komandiera amata pienākumus sāk pildīt piektdien, 27. janvārī.

Ar kādām sajūtām uzņematies jaunos pienākumus?

Ar pilnu atbildības sajūtu, entuziasmu realizēt projektus, kuri ir iesākti bruņotajos spēkos. Protams, ielikt arī savu artavu realizācijā un izmantot pieredzi, kas man ir bijusi līdz šim, dienot bruņotajos spēkos.

Kuri ir pirmie darbi, kurus pārņemsiet no Raimonda Graubes?

Nevar teikt - «pirmie darbi». Bruņotajos spēkos attīstība notiek plānveidīgi. Ja mēs tā konkrēti runājam – tas ir 2017. gada apmācību plāns, operāciju realizācijas plāns, kaujas gatavības nodrošināšanas aspekti. Tie ir infrastruktūras projekti, kas ir saistīti ar Kanādas vadītā kontingenta [uzņemšanu]. Pamatā tā ir katra karavīra sagatavošana – ekipējums, kā arī nodrošināta sociālo garantiju pakete, lai būtu augsta motivācija dienēt bruņotajos spēkos.

Virzīsiet arī jaunas iniciatīvas?

Viennozīmīgi varu pateikt, ka mana ideja ir evolūcija, nevis revolūcija. Revolūcija paredz nojaukt iepriekšējo, kas ir uzbūvēts. Noteikti mans vadīšanas stils, visa darbība, kas ir nosprausta bruņoto spēku attīstības laikā, ies pa evolūcijas ceļu. Daži uzdevumi noteikti tiks intensificēti vairāk. Iesāksies daudzi citi uzdevumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu kaujasspējas.

Kas jūsu vietā kļūs par Apvienotā štāba komandieri?

Tagad ir pāragri nosaukt uzvārdu. Protams, jau savlaicīgi ir identificētas personas, kuras var pretendēt uz šo amatu. Pavisam tuvā laikā Latvijas sabiedrība uzzinās šo uzvārdu.

Viena no aktualitātēm starptautiskajā politikā ir jaunais ASV prezidents Donalds Tramps. Vai plānojat tikties ar jaunās administrācijas pārstāvjiem vai ASV aizsardzības nozares cilvēkiem?

Bruņotie spēki pa taisno ar ASV prezidenta administrāciju nekontaktējas. Tur darbojas valsts prezidents un Ministru kabinets. Mums ir savs līmenis. Bruņotie spēki sadarbojas ar ekspertiem un militāro vadību NATO ietvaros. Tas notiek tādā sistemātiskā, plānveidīgā veidā. Mēs to esam darījuši gan 2004. gadā, gan arī pērn. Mēs to turpinām darīt arī tagad. Nav nekādas izmaiņas tajā, ka ASV prezidenta amatā ir ievēlēts [Donalds] Tramps. Nav nekādas izmaiņas mūsu sadarbībā ar ASV bruņotajiem spēkiem. Nav izmainījušās arī [ASV] apņemšanās attiecībā uz Baltijas valstīm.

Pavisam drīz ierodas Kanādas vadītais daudznacionālais NATO bataljons. Vai viss ir sagatavots viņu uzņemšanai?

Viss ir procesā. Kanādas puses nostāja ir ļoti elastīga un izprot mūsu situāciju. Galvenā, realizējamā ideja – kontingenta izvietošana Ādažos nekādā gadījumā neiespaidos sociālos apstākļus Latvijas karavīriem. Tāpat tas nekādā gadījumā neiespaidos kaujas gatavību un uzdevumu izpildi, kā mēs esam darījuši līdz šim. Infrastruktūras būvniecība notiek ļoti veiksmīgi, tur mēs esam saņēmuši atbalstu no Ministru kabineta un regulāri pie mums ierodas Kanādas pārstāvji. Viņi ir ļoti apmierināti ar darbu gaitu. Mums [gan] nācās mazliet pārskatīt atsevišķus būvniecības projektus bruņotajos spēkos un Ādažos.

Protams, ka infrastruktūra nav gatava «tagad uz sitienu». Līdz šā gada beigām lielākā daļa [objektu] tiks pabeigta, taču pilnībā tikai 2018. gadā. Tad mums infrastruktūra būs daudzmaz lietojama optimālā līmenī. Uzreiz saku – to pilnā apmērā lietos visas militārās vienības, tostarp arī latvieši. [Mēs] kopīgi izmantosim Ādažu poligonu, lai varētu nodrošināt gan apmācības, gan operācijas.

Vai kādam būs jādzīvo teltīs?

Nē. Visi vienādi dzīvos. Vairāk var gadīties, ka mūsu viesi dzīvos teltīs, nevis latviešu karavīri.

Kanādas vadītā bataljona līmeņa kaujas grupa šobrīd ir jau principā noformēta. Kāda šobrīd ir situācija ar sabiedroto izvietošanos?

Kanādas vadītajā bataljonā būs vairāk nekā 1000 karavīru no Kanādas, Polijas, Slovēnijas, Itālijas, Spānijas un Albānijas. Viņiem tagad notiek koriģējošās sarunas par apjomiem, kādos viņi piedalās šajā kontingentā, par bruņojumu, kādu ņem līdzi. Arī par tiem noteikumiem, kādā veidā [valstis] piedalās kontingenta sastāvā un kādā veidā sevi reprezentē Latvijā. Pavisam drīz – februārī, martā – Kanādas valdība sniegs vairāk informācijas.

Kādas viņiem būs aptuvenās spējas?

Kontingents ieradīsies labi ekipēts un ar bruņutehniku. Pagaidām konkrēti nevaru pateikt, kādi bruņutehnikas modeļi tiks vesti līdzi. Viņi ir gatavi nodrošināt nepieciešamās atbalsta spējas. Drīzumā tiks sniegta informācija, cik lielā mērā viņi paši nodrošinās kājnieku kaujas spējas, gan arī kādu atbalstu būs nepieciešams saņemt no Latvijas. Kanādas vadītais kontingents ieradīsies ar diezgan augstām kaujas spējām.

Kur bataljons uzturēsies – vai galvenokārt tas būs Ādažu poligons, vai pārvietosies pa Latviju un piedalīsies mācībās citviet?

Tas ir mūsu piedāvājums, uzaicināt sabiedroto karavīrus plaši piedalīties Latvijas organizētajos vingrinājumos. Es ceru, ka tas tiks akceptēts, kad viņiem notiks viena no pēdējām konferencēm saistībā ar kontingenta uzturēšanās plānu.

Kad bataljonam ir jābūt pilnībā izvietotam Latvijas teritorijā?

Viņi ierodas apmēram uz Jāņiem. Bataljona gatavība tiks paziņota atsevišķi, jo viņi šobrīd atrodas plānošanas procesā. Kā jau teicu, notiek ļoti padziļināta un plaša izpēte par visiem jautājumiem.

Februārī Latvijā ierodas arī kārtējā ASV karavīru rotācija – operācijas «Atlantic Resolve» ietvaros. Pēc Kanādas vadītā NATO bataljona izvietošanas – vai šī operācija tiks turpināta?

Jā. Tie ir divi paralēli projekti. Arī šī apakšvienība, kas ierodas februārī, ir plānveidīgs process. Nav nekādas saistības ar vēlēšanām ASV. Nav bijis nekāds paātrinājums. Tas ir normāls rotācijas process, kad viena vienība nomaina citu. Tas tā arī turpināsies, līdz turpmākam ASV lēmumam.

Kopumā šogad Latvijā ierodas «Atlantic Resolve» rotācijas, NATO bataljona līmeņa kaujas grupa un Višegradas valstu vienība. Vai Latvijai ir pietiekošas uzņemošās valsts spējas, lai šos karavīrus uzturētu un izvietotu?

Tas notiek plānveidīgi, saskaņojot ar Latvijas iespējām. Mēs esam atraduši iespējas vienībām gan trenēties un mācīties, gan arī veidus, kādos tās varētu izvietoties no ģeogrāfiskā viedokļa. Izmantot ne tikai Ādažu bāzi, bet arī visā Latvijas teritorijā, lai iedzīvotāji redzētu viņu klātbūtni. Šie plāni pamazām tiek sagatavoti un piedāvāti kontingentiem, kas ieradīsies.

Tas ir arī divpusējs ceļš – viņi arī piedāvā savu redzējumu, kādā veidā gribētu realizēt savu klātbūtni Latvijā. Redzējumi vienmēr mums sakrīt. Mēs vienmēr esam apsveikuši viņu iniciatīvu.

Kopš sabiedroto karavīru klātbūtnes Latvijā ir notikuši arī dažādi incidenti. Pērn kāds britu karavīrs sarīkoja kautiņu Vecrīgā, bet vēl pirms tam amerikāņu karavīrs izraisīja autoavāriju ar cietušajiem, bet pēc tam pameta Latviju. Ņemot vērā to, ka ieradīsies vēl vairāk sabiedroto karavīru, – kā bruņotie spēki var izvairīties no šādiem gadījumiem, kas atstāj diezgan negatīvu rezonansi?

Mēs vienmēr ņemam vērā šādus incidentus. Tie, protams, ir ļoti nepatīkami. Aizsardzības ministrija arī atvainojās par gadījumu ar britu karavīru. Ne tikai Aizsardzības ministrija, bet arī bruņotie spēki strādā pie tā, lai pēc iespējas vairāk mēs varētu karavīriem pasniegt Latvijas nacionālo kultūru, iesaistīt ar aktīvu piedalīšanos sabiedrībā. [Strādājam] pie tā, lai laika kavēšana sabiedroto karavīriem neaprobežotos tikai ar sēdēšanu bāros un dīkdienīgām darbībām.

Ļoti daudzi vienību komandieri, kuri ir saskarsmē ar ārzemju karavīriem, strādā ar viņiem, lai pēc iespējas samazinātu tādu incidentu riskus. Tas ir absolūti nepieņemami arī tādēļ, ka [atbalsta] mūsu kaimiņa negatīvo retoriku pret NATO karaspēka izvietošanu viņu robežas tuvumā. Tāpēc jebkurā gadījumā, lai cik tas būtu grūti, mēs iesaistīsim arvien vairāk cilvēku un spēku, lai to izskaustu. Taču apgalvot, ka tā nenotiks, protams nevar. Tā ir lieta, kas noteikti ir darvas piliens lielajā medus mucā.

Kāda vispār ir sabiedroto karavīru attieksme par to, ko viņi dara Latvijā?

Es esmu ticies ar ASV karavīriem, runājis ar kanādiešiem. Viņu atbildes bija ļoti pozitīvas. Viņi šeit ir ieradušies ne tikai mācīties un trenēties kopā ar bruņoto spēku karavīriem un zemessargiem, bet arī saprot, ka tā ir misija tuvu pie NATO robežām un var nākties ar Latvijas karavīriem aizstāvēt mūsu valsts neatkarību un alianses vienotību. Krīzes laikā Kanādas karavīrs kopā ar Latvijas karavīru aizstāvēs mūsu valstisko neatkarību.

Vairākus gadus esat vadījis Zemessardzi. Kāda būs Zemessardzes loma Latvijas armijā tuvākajā perspektīvā?

Ļoti liela. Es vienmēr esmu teicis, ka Latvijas valsts aizsardzību balstām uz pilsoņu brīvprātīgu iesaisti militārajās sistēmās. Ja mēs esam vienreiz nolēmuši, ka veidojam valsti, tad ir jāsper arī nākamais solis – jābūt spējīgiem to aizstāvēt. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas plašāk noorganizēt Latvijas pilsoņu iesaisti aizsardzības sistēmā.

Jāpaplašina iespējas iestāties Zemessardzē. Ne visi pilsoņi var atlicināt 20 dienas gadā [Zemessardzes mācībām], bet ir spējīgi nodrošināt specifiskas prasības. Viņus varētu arī saukt par atbalstošajiem zemessargiem. Es domāju, ka Zemessardzei uzdevumu apjoms, intensivitāte Latvijas valsts aizsardzībā tikai pieaugs.

Tajā pašā laikā regulāri izskan, ka Zemessardzei ir problēmas ar ekipējumu, nodrošinājumu. Vai atvēlētais finansējums ir pietiekams?

Nav pietiekams. Pilnā apmērā mēs Zemessardzi neesam nodrošinājuši, it sevišķi ar individuālo ekipējumu. Salīdzinot 2016. gadu ar to līmeni, kas bija 2014. gadā, zemessargu ekipējuma nodrošinājums ir pieaudzis par 60%. Taču tie nav 100%. Ja mēs esam pilnā apmērā nodrošinājuši [zemessargus] ar formām un to, kas ir nepieciešams uzdevumu pildīšanai ziemā, tad mums vēl ir ļoti daudz jādara ar uzkabēm, mugursomām, guļammaisiem. Pilnā mērā ir nodrošināti strēlnieku ieroči, taču ir arī citi aspekti, lai kājnieku apakšvienība varētu realizēt savus uzdevumus pilnībā.

Finansējuma apmērs aizsardzībai šogad ir 1,7% no IKP, taču vajadzību ir daudz. Ir arī bremzējoši faktori – iepirkumi ilgst vismaz divus gadus. Ja mēs šodien kaut ko ieplānojam, tad to varēs saņemt tikai 2019.gadā. Es pilnībā saprotu zemessargu. Viņš grib šodien, nevis pēc diviem gadiem. Tā man ir saprotama un pieņemama kritika.

Zemessardze krīzes situācijā ir tas spēks, kas reaģēs viens no pirmajiem. Tomēr organizācijā nav pietiekams skaits personāla ar zināšanām medicīnā, pirmās palīdzības sniegšanā. Nav arī pietiekama nodrošinājuma reģionālajās slimnīcās Latgalē vai Vidzemē. Vai šādas spējas tiks uzlabotas?

Izskanējusī kritika ir vietā, bet mums tas nav jaunums. Tā ir kopējā problēma, kas Latvijā ir saistīta ar veselības aprūpi kā tādu. Mēs esam minimāli zemessargiem attīstījuši pirmo palīdzību. Nav attīstīta otrā līmeņa palīdzība. Tāpēc pagājušā gada beigās mēs izstrādājām projektu un tagad ar Bruņoto spēku palīdzību, Veselības ministriju organizēsim specifiskos kursus, lai pēc iespējas sagatavotu otrā līmeņa pirmās palīdzības sniedzējus. Paralēli notiek vidējā līmeņa medicīnas somu iegādes. Nepieciešams nodrošināt arī feldšerus, ārsta palīgus. To mēs darīsim caur apmācības sistēmu Alūksnē. Mēs esam iesākuši projektu, un es ceru, ka līdz 2017.gada beigām saņemsim pirmos rezultātus. Pilnīgi nepieņemami, ja mūsu nodaļas sastāvā nav cilvēku, kas var sniegt otrā līmeņa medicīnisko palīdzību.

Slimnīcu jautājums ir jārisina visas valsts līmenī, lai varētu nodrošināt visu to, kas ir saistīts ar valsts aizsardzību. Ne tikai konflikta laikā, bet arī krīzēs vai negadījumos, kad slimnīcām ir jāuzņem milzīgs skaits pacientu. Ir mēģinājumi Latvijas valsts līmenī to risināt, bet līdz galam tas vēl nav izdevies.

Sākoties karam Ukrainā, bija liela iedzīvotāju interese par dalību Zemessardzē, vai tagad tā nav samazinājusies?

Pērn Zemessardzē iestājās 981 pilsonis. Tas ir ļoti labs rādītājs. No 2014. gada nekāda samazinājuma nav. Arī līdz 2014. gadam interese par dalību Zemessardzē bija liela. Vidēji, ja paraugāmies pēdējos desmit – piecpadsmit gados, Zemessardzē iestājās no 600 līdz 1000 zemessargiem gadā. Lielākais iestāšanās skaits – mazliet vairāk par 1000 – bija 2015. gadā. Man bija tāds zināms uztraukums – cilvēki pierod pie bīstamības un pamazām aizmirsīs par krīzi Ukrainā. Taču aktivitāte nav noplakusi. Man ir liela pateicība Latvijas pilsoņiem, ka ideja par brīvprātību ir dzīva.

Zemessardzē stājas jaunieši. [Vairums,] 80% no tiem, kuri iestājas zemessardzē, ir vecumā līdz 30 gadiem. Šobrīd Zemessardzē 65% zemessargu ir vecumā līdz 35 gadiem. Mēs tādā veidā atjaunojam zemessargu rindas, kuri aiziet projām. Tā ir arī atbilde tiem, kas saka, ka Zemessardzē uzturam «mirušās dvēseles». Neuzturam mēs «mirušās dvēseles». Zemessargu rindas atjaunojas. Vidējais dienesta vecums Zemessardzē ir aptuveni astoņi gadi. Tas ir milzīgs ilgums, lai nodrošinātu valsts aizsardzību. Protams, ir arī tie, kas izstājas pēc gada, dažādu iemeslu dēļ. Taču ir arī tādi, kas Zemessardzē dien jau 25 gadus.

Drīzumā jau būs pirmās deviņdesmito gadu lielās demogrāfiskās bedres pazīmes. Kā tad varēs nodrošināt gan profesionālā dienesta, gan Zemessardzes personāla atjaunošanos?

Pētījumi un statistika apliecina, ka demogrāfiskā bedre iestājās 2015.gada beigās. Ja mēs raugāmies uz rekrutēšanas rādītājiem, tad esam bijuši ļoti veiksmīgi. Aizvadītajā gadā bruņotajos spēkos tika izpildīts nospraustais plāns. Tāpat izdevās saglabāt pozitīvo bilanci attiecībā uz gadiem (2011. un tūlīt pēc krīzes 2010. gadā) ļoti daudzi atvaļinājās. Tagad bruņotajos spēkos esam sasnieguši to, ka neatvaļinās tik lielā mērā. Atvaļinās veselības stāvokļa dēļ, izdienas vecuma dēļ. Protams, ir arī tādi, kas aiziet projām pēc nodienēta gada. Bruņotajos spēkos padienējuši gadu, atvaļinās. Taču bilance ir laba. Par spīti demogrāfiskajai bedrei, rādītāji ir labi.

Jautājums, kas ik pa laikam kļūst aktuāls, – obligātā militārā dienesta atjaunošana. Aizsardzības nozare ir vairākkārt skaidrojusi, ka tas netiek plānots un tam ir savi iemesli. Tomēr – vai nerodas situācija, kurā Latvijā obligātā militārā dienesta neesamība kļūst par vājo punktu Baltijas aizsardzībā? Lietuvā un Igaunijā X stundā var rēķināties ar daudz vairāk karavīriem.

Mēs esam izvēlējušies brīvprātības ceļu, lai nodrošinātu valsts aizsardzību. Tajā pašā laikā ir zināms spiediens no sabiedrības, kas grib redzēt daudz lielāku iesaisti, īpaši jaunatnes, militārajā struktūrā. Viens no tādiem aspektiem, kādā mēs to varētu realizēt, – atjaunot militāro mācību vidusskolu pēdējās klasēs. Tās varētu būt trīs gadus ilgas apmācības, kas principā var nodrošināt visu nepieciešamo pamatapmācības līmeni, kuru [karavīrs] sasniedz, ja pabeidz kursu Alūksnē.

Tas nozīmē, ka, pabeidzot vidusskolu, jaunietis ir gatavs, lai nodrošinātu rezerves karavīra komponenti gan Zemessardzē, gan pilna laika dienestā bruņotajos spēkos. Viņš pēc tam var izvēlēties. Varbūt iestāsies Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, Iekšlietu ministrijas struktūrās. Daži no viņiem paliks Zemessardzē. Es domāju, ka jauniešiem, sevišķi vīriešu kārtas, militārā apmācība vidusskolās būs tikai pluss, ieguvums.

Tas tiek plānots uz brīvprātības principa?

Tagad risinās sarunas, kādā veidā Aizsardzības ministrija to gribētu risināt. Protams, būs [jāņem vērā] arī Izglītības ministrijas [nostāja], kādā veidā tas tiek saredzēts.

Bija arī ideja rīkot nometnes interesentiem, kurās apgūt pamatlietas un pēc tam viņus ieskaitīt rezerves karavīros…

Ideja ir spēkā un šogad realizēsies. Mēs esam fiziski sagatavojuši nometni Latgalē, Meža Mackevičos. Tur arī tiks uzaicināta pirmā pilotprojekta dalībnieki. Esam finiša taisnē, lai realizētu projektu.

Mēs uzskatām, ka tā ir brīvprātīga nometne, un pilsonis tajā varēs piedalīties savā brīvajā laikā, atrisinot jautājumus, kas skar darba devēju. Nometne notiek vasarā, tāpēc mēs pieļaujam, ka cilvēki, kas ir pabeiguši vidusskolu, bet nav kaut kāda iemesla dēļ iestājušies augstskolās, varēs iesaistīties šajā programmā. Ja raugāmies uz zemessargiem, viena trešdaļa no viņiem ir individuālā darba ņēmēji – zemnieki vai uzņēmēji.