Mīļie, maigie briesmoņi blakus bērniem

Vara un kontrole

Par seksuālās vardarbības apmēriem speciālisti tikai nojauš, jo precīzu datu nav. Tā ir aizplīvurota tēma, ko pētīt apgrūtina fakts, ka par notikušo upuri pastāsta novēloti – vidēji pēc desmit gadiem vai - tā arī nekad neatklāj, kas ar viņiem noticis bērnībā, iesāk nodibinājuma «Centrs Dardedze» valdes locekle, konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode. Centra speciālisti, kas jau sešpadsmit gadus strādā ar bērniem un ģimenēm, kas saskārušās ar vardarbību, veic pētījumus, analizē likumdošanu, apkopo pieredzi un realizē preventīvas programmas ar mērķi pasargāt bērnus no vardarbības, daudzas reizes pārliecinājušies, ka pedofili ārēji ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem - viņi var būt labi izglītoti, izskatīgi, kopti, ar veiksmīgu karjeru. Turklāt ir izdomas bagāti un šķiet draudzīgi, bet galvenais - tuvojas bērnam mērķtiecīgi.

«Es aizvien atgādinu, ka Imantas pedofils bija izņēmums, tāpēc viņu bija vieglāk atrast, un arī dusmoties uz viņu bija viegli. Ir citādāk, ja varmāka ir tētis, vectētiņš, brālis vai krusttēvs. Vairumā gadījumu bērnu seksuāli izmanto kāds no tuviniekiem vai ģimenei pietuvināts cilvēks - piemēram, peldēšanas vai deju skolotājs, sporta treneris vai «labestīgais» kaimiņš,» stāsta Balode. Un tomēr…

Pedofils no nobrieduša, pieauguša vīrieša atšķiras ar ko ļoti būtisku, proti, emocionālu infantilismu.

«Tikai viens procents no pieaugušajiem, kuriem piemīt šī, tautas valodā runājot, nelāgā tieksme, ir psihiski slimi. Amerikāņu sociologs Deivids Finkelhors, kurš pētījis dzimumnoziedzniekus, ir radījis piecu priekšnosacījumu modeli, kas demonstrē, kāpēc pieaudzis cilvēks kļūst par pedofilu, kāpēc viņu tik nepārvarami vilina bērni. Viens no nosacījumiem ir emocionālā atbilstība (bērnam). Neatkarīgi no sociālā statusa un ieņemamā amata viņi ir infantili. Emocionāli viņi neatbilst pieaugušiem cilvēkiem, tāpēc nespēj veidot normālas attiecības ar pieaugušu sievieti vai vīrieti, atkarībā no seksuālās orientācijas. Iemesls var būt agrīni piedzīvota trauma, vardarbība no mātes puses, bet ne vienmēr.

Nebūt ne visi, kas seksuāli izmanto bērnus, paši bērnībā cietuši no līdzīgas vardarbības.

Tomēr, ņemot vērā, ka personība nav attīstījusies tā, lai gars spētu augt līdzi ķermenim, ir skaidrs, ka kādu no varmācības veidiem viņi tomēr ir piedzīvojuši - varbūt pamešanu novārtā. Interesanti, ka seksuālais stimuls nebūt nav pedofila galvenais mērķis – daudz svarīgāka ir emocionālā vara pār bērnu, sajūta, ka viņš kontrolē situāciju. Tieši tas, nevis seksuālais kontakts, uzbudina pedofilu,» stāsta Balode.

Dīvainie pieskārieni

Arī visu mūžu atmiņā palikusī sastapšanās ar tā saukto mētelīšu virinātāju, kas pretīguma sajūtu izraisa vēl pēc daudziem gadiem, ir nevis vienkārši nepatīkams piedzīvojums, bet seksuālā vardarbība. Jā, tā nav pati briesmīgākā, bet tomēr… Iztēlojieties, kā, iegrimis savās domās, bērns iet uz skolu vai meitenes pastaigājas pa parku, un te pēkšņi ierauga vīrieti ar atkailinātiem dzimumorgāniem.

Bērnu izbaiļu kliedzieni viņu uzbudina un ļauj apmierināt seksuālo tieksmi.

Lieta tāda, ka seksuālā varmācība obligāti neparedz dzimumkontaktu - tā var izpausties kā seksuāla rakstura pieskārieni, bērna piespiešana aizskart pieaugušā intīmās ķermeņa daļas, bērna pakļaušana citu seksualitātei – tai skaitā rādot bērnam pornogrāfiskus materiālus vai iesaistot seksuāla rakstura attēlu vai video uzņemšanā, seksuāla rakstura sarakste un vervēšana tiešsaistē, lai apmierinātu pāridarītāja dzimumtieksmi. Arī skatīšanās, kā bērns mazgājas, var nozīmēt seksuālu izmantošanu. Savukārt ar vardarbīgu dzimumkontaktu saprot iekļūšanu bērna ķermenī orāli, vagināli vai anāli, tostarp, ja tiek izmantots priekšmets, problēmas teorētisko pusi skaidro speciāliste. «Pieskaršanās bērna ķermenim, neatkarīgi no tā, vai ķermeņa daļa ir intīma vai ne, var tikt interpretēta kā seksuālā vardarbība.

Var būt arī tā, ka pieaugušais zelē bērna ausi, kas it kā nekas seksuāls nav.

No teorijas viedokļa būtiski ir tas, vai pieaugušais no šīm darbībām uzbudinās vai ne,» stāsta Balode.

Ar mieru paciest

Kā šādu noziegumu vispār iespējams atklāt? «Protams, atklāt ir ļoti sarežģīti – neviens liecinieku klātbūtnē šādas lietas nedara, tieši tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi laikus savākt pierādījumus, iegūstot korektu bērna stāstījumu. Pieaugušajiem bieži vien pārāk ātri gribas secināt, ka bērns nav ticams liecinieks, jo fantazē. Tomēr bērns var fantazēt tikai par to, ko ir piedzīvojis vai redzējis. Ja bērns stāsta par darbībām, ko ir tikai kaut kur redzējis, viņš nespētu runāt par izjūtām, kas ar tām saistītas,» psiholoģisko mehānismu atklāj speciāliste. Atklāt seksuālās vardarbības gadījumus kavē tas, ka bieži vien bērna acīs pedofils ir nevis ļaundaris, bet gan cilvēks, kurš viņam sniedz visvērtīgāko, to, kā mazajam cilvēkam tik ļoti pietrūkst, – laiku un uzmanību. Viņš atšķirībā no citiem pieaugušajiem interesējas par bērna dzīvi, pārdzīvojumiem un vajadzībām. «Reizēm bērns dod norādes, ka vardarbība ir bijusi vai tuvojas, bet, tiklīdz mēģinām panākt, lai viņš sniegtu liecību, bērns atsakās. Viņš ir gatavs piedzīvot dažus nepatīkamus brīžus apmaiņā pret pārējo kopā pavadīto laiku, kas ir jauks un piepildīts. Bieži vien varmāka bērnu izmanto tikai reizēm, respektīvi, bērnam ir jācieš tikai dažas nepatīkamas epizodes.» Speciāliste norāda, ka

nebūt nav tā, ka vienmēr visas pedofila darbības bērnā izraisa pretīgumu, - dažas izpausmes bērnam var būt arī patīkamas.

«Daba mūs izveidojusi tā, ka nervu gali dzimumorgānos ir kopš dzimšanas brīža – tie neuzrodas tad, kad likums ļauj nodarboties ar seksu. Līdz ar to, ja bērnam regulāri tiek stimulēti dzimumorgāni, viņš tiek ievadīts darbībās, ko nespēj kontrolēt kognitīvā līmenī, bet kas fiziskā līmenī izraisa patīkamas izjūtas. Tā rodas bērni, kas bērnudārzā pirms iemigšanas aizskar savus dzimumorgānus un tādējādi sevi nomierina.»

Seksualizētie bērni

Balode skaidro, kāda ir atšķirība starp sava ķermeņa iepazīšanu un seksualizētu uzvedību: «Ja bērns redzējis vai piedzīvojis šādas darbības, viņš var seksualizētās rotaļās iesaistīt citus bērnus, izmantot rotaļlietas vai izdvest seksualizētas skaņas. Ir gan arī bērni, kas nav cietuši no seksuālas vardarbības un sevi aizskar, taču šai gadījumā, iespējams, bērns ir cietis no pamešanas novārtā – ilgstoši atstāts viens iemiegot, aizliedzot nākt laukā no istabas vai tamlīdzīgi.» Pirmsskolas izglītības iestādēs bērni ir ļoti seksualizēti un tā ir liela problēma, norāda Balode. «Pirms desmit gadiem mēs droši teicām: ja bērns to nav piedzīvojis, tad nevar zināt. Tagad mēs vairs neesam tik pārliecinātas – bērni ir redzējuši pārāk daudz.

Ir ne mazums vecāku, kuru uzskati ir ļoti brīvi – viņi nodarbojas ar seksu dažādās vietās un bērna klātbūtnē.

Arī tā ir seksuāla vardarbība pret bērnu,» norāda speciāliste. Pēc viņas domām, katrā ģimenē ir jāpārdomā, kur tiek glabātas «pieaugušo filmas», kā arī vai ekrānierīcēs uzstādīti drošības filtri. Gadās, ka nepiemērots saturs atrodas bērnam pieejamā vietā, bet bērnam ir dabiski meklēt, atrast un izpētīt.

Cik labi, ka blakus ir vīrietis!

Liela daļa pedofilu ir tā sauktie fiksētie, kas nozīmē, ka viņus interesē tikai viena vecuma bērni, piemēram, pubertāti nesasniegušie. Dažus pedofilus vilina tikai divus, trīs gadus veci bērni. Tā nu viņi mērķtiecīgi meklē savai tieksmei atbilstošus bērnus. Piemēram, vīrietis, atrodoties ieslodzījumā, kur izcieš sodu par pedofilijas epizodi, sāk sarakstīties ar sievietēm, kurām ir mazi bērni. Vēstulēs viņš tēlaini apraksta savas labās īpašības, līdz iegūst sievietes uzticību. Parasti pedofili meklē ģimenes ar daudziem riska faktoriem – mammītes, kas priecājas, ka blakus ir jebkāds vīrietis, galvenais, lai mīl un rūpējas par viņu bērniem. Tā nu pēc atbrīvošanās vīrietis pārceļas uz mazpilsētu un sāk dzīvot pie sievietes, kurai ir divas meitas – 9 un 11 gadu vecas. Līdzko meitenes paaugas, fiksētais pedofils meklē citu sievieti ar mazākiem bērniem. Tā viņš siro pa Latviju – no vienas vientuļās mātes pie otras un seksuāli izmanto viņu bērnus.

Tikmēr mēs dzimumu līdztiesības kontekstā priecājamies: cik labi, ka sieviete var līdz deviņiem vakarā strādāt lielveikala kasē, kamēr vīrietis uzņemas atbildību par bērniem - paēdina, nomazgā, noliek gulēt.

Runājot ar māti, kura nonākusi mūsu redzeslokā, pamazām atklājas pedofila sirojumu vēsture. Šajā ziņā pedofili nav radoši – vienreiz piedzīvoto scenāriju viņi multiplicē. Te gan jāpiebilst, ka ne vienmēr pāridarītājs ir vīrietis – nelielā skaitā gadījumu seksuālu izmantošanu veic arī sievietes. Seksuāla vardarbība diemžēl ir daudz izplatītāka, nekā mums gribētos domāt, un tās sekas var būt dramatiskas, norāda speciāliste. Tās ir daudz plašākas par fiziskā ķermeņa robežu pārkāpšanu - cieš cilvēka psihiskā veselība, tiek traumētas spējas veidot attiecības ar cilvēkiem visa mūža garumā.