Akmeņu lietus Marijas ielā - apsaimniekošanas politikas rezultāts

Jūgendstila spoku nami

«Rīgas sirds» - Marijas iela ar 19.gs. beigu un 20.gs sākuma arhitektūras pērlēm vietām atgādina pa pusei pamestu graustu rajonu. Paceļot acis uz Marijas ielas nama jumtu, no kura sestdienas vakarā nolija akmens lietus (krustojumā izvietotajai ēkai ir divas adreses - Marijas iela 9 un Alfrēda Kalniņa iela 2. Apmetuma gabali novēlās no ēkas daļas A. Kalniņa ielā 2), skatam atklājas biedējoša aina - sadalījušies dekoratīvie elementi, kas turas «uz goda vārda».

Kad kritīs nākamais akmens gabals, ir tikai laika jautājums.

Ietve pie ieejas antikvariātā ir rūpīgi satīrīta – par notikušo liecina tikai krītains asfalts. Ciešāk palūkojoties uz Marijas ielas ēkām, drošāk nekļūst. Tomēr daļa kājāmgājēju izvēlas iet tieši pa šo Marijas ielas pusi, jo pretējā atrodas viens no Rīgas slavenākajiem graustiem – ar tādu kā milzu līķautu pārvilktā ēka Marijas ielā 6. Gar «spoku namu» iet nav patīkami. Rīgas dome ēkai piešķīrusi vidi degradējošas būves statusu. Cerīgi lūkojoties augšup, izrādās, ka arī ēkas Marijas ielā 4 fasāde vietām iezīmēta ar aizdomīgu zaļu aizsargājošo audumu. Varam tikai minēt, kāpēc. Akmens tēliem, dekoriem un torņiem rotātās jūgendstila ēkas pavasara saulē izskatās īpaši nožēlojami – noplukušas, apdrupušas, apķēpātas ar krāsu.

Mājas īpašnieks ir ķīlnieks

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Rīgas reģionālās nodaļas galvenā valsts inspektore Mārīte Putniņa uzskata, ka nevajag dramatizēt situāciju. Ēkas Marijas ielā 9 un A. Kalniņa ielā 2 stāvoklis nemaz tik briesmīgs neesot. Protams, māja nav ideālā stāvoklī, bet negadījumi notiek visur pasaulē, saka speciāliste. «Apsaimniekotājs nav pievērsis uzmanību dzegas stāvoklim, tomēr arhitektoniskās vērtības nav cietušas. Ēku tehniskajam stāvoklim ir jāseko līdzi – tā ir ābece, tomēr daļa apsaimniekotāju šo nosacījumu pārkāpj – viņiem šķiet, ka māja stāvēs mūžīgi. Labi, ka šis gadījums beidzās bez cietušajiem,» pauž Putniņa.

Vainot ēkas īpašnieku ir vienkāršākais, taču tuvredzīgākais ceļš, jo problēmas būtība slēpjas īpašumu apsaimniekošanas politikā daudzu gadu garumā, uzskata Latvijas Arhitektu savienības prezidente Gunta Grikmane. «Īpašnieks nespēj sakārtot māju, gūstot ienākumus no telpu izīrēšanas, kā tam vajadzētu būt. Māja nav naudas atmazgāšanas blakusprodukts, lai gan tieši šādu pieeju daudzu gadu garumā ir veicinājusi valsts politika nekustamo īpašumu apsaimniekošanas jomā,» saka Grikmane. Pēc viņas domām, pašreizējais valsts un pašvaldības atbalsts ir «lāpīšanās», ar kuru neko daudz nav līdzēts – no valsts puses atlaidēm un līdzfinansējumam ēku sakārtošanai jābūt lielākām. «Jaunie īpašnieki atguva savu izsūtīto vectēvu namīpašumus, bet ar «jauku» piezīmi: ar visiem īrniekiem. Līdz ar to cilvēks ieguva pienākumu uzturēt ēku, salabot jumtu, algot sētnieku, bet tiesību gūt ienākumus no ēkas viņam nebija. Arī īpašuma nodokļa politika ir represīva, nevis atbalstoša.»

Nolaista fasāde? Bet vai ar normāla cilvēka algu iespējams uzturēt ēku?

Pēc viņas domām, situācija ar jaunbūvēm nav labāka. «Pasūtītājs grib, lai uzbūvē pēc iespējas ātrāk, bet apsaimniekošanai atmet ar roku: par to domāsim pēc tam!» Grikmane uzskata: ja situācija būtu sakārtota pirms 25 gadiem, viss būtu citādi – ja ēkai nokristu apmetums prāva akmens lielumā, nekavējoties tiktu ierosināta krimināllieta. «Tagad es nevaru teikt, ka vainīgs ir saimnieks, jo viņš ir situācijas ķīlnieks.» Viņa piemetina, ka daudz labākā stāvoklī nav daļa valsts un pašvaldību ēku.

Arhitektūras vērtības pieder sabiedrībai

Citās domās ir Biznesa, mākslu un tehnoloģiju augstskolas Arhitektūras un dizaina nodaļas vadītājs Jānis Dripe (bijušais Rīgas Pilsētas galvenais arhitekts, kultūras ministrs un diplomāts). «Arhitektūras vērtības ir unikālas un pieder visai sabiedrībai, ne tikai vienam namīpašniekam,» saka Dripe. Daudzas ēkas Marijas ielā ir jūgendstila arhitektūras pieminekļi.

Nosegt ēkas ar aizsargājošo audumu nav risinājums, jo ēkas vērtība ir oriģinālajā veidolā.

Turklāt jāatgādina, ka Rīgas vēsturiskais centrs, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ir ievērojams tieši ar jūgendstila arhitektūru. Arhitekts uzskata: lai gan Rīgas dome pēdējos gados ir spērusi soļus likumdošanas sakārtošanas virzienā, kas ļauj piespiest īpašniekus turēt rūpi par ēkām, negatīvie pēckrīzes perioda piemēri liecina, ka ar to nepietiek – ir jārīkojas kardinālāk. Pēc Dripes domām, pašvaldībai ir jāvirzās tālāk likumiskā ietvara uzlabošanā, jo pilsēttelpa ir mūsu visu kopīga vērtība. «Ja īpašums netiek atbilstoši apsaimniekots, tad īpašniekam tas piespiedu kārtā jāpārdod vai tas tiek atsavināts.» Dripe saka, ka, tuvojoties Latvijas simtgadei, šādi gadījumi ir jānovērš.

Rīgas domē skaidro, ka ka nekustamais īpašums Alfrēda Kalniņa 2, Marijas 9 ir sadalīts 26 dzīvokļu īpašumos. Dzīvokļu īpašnieki esot privātās un juridiskās personas. Ēka Alfrēda Kalniņa 2, ko kuras nolidoja akmeņi, ir vietējās nozīmes piemineklis. «Atbildība par nekustamā īpašuma uzturēšanu un atjaunošanu ir dzīvokļu īpašniekiem. Rīgas domes Īpašuma departamenta darbinieki apskatīja nekustamo īpašumu un konstatēja, ka minētais apmetuma gabals ir dzegas dekoratīvais elements no ēkas Alfrēda Kalniņa ielā 2,» skaidro domē. Izmantojot pacēlāju, darbinieki ir nostiprinājuši dzegas nodrupuma vietas. Rīgas domes Īpašuma departaments jau sesto gadu aktīvi «cīnās» ar pilsētas graustiem. Situāciju ievērojami mainījis gan palielinātais nekustamā īpašuma nodoklis nesakārtotām ēkām, gan arī tas, ka pašvaldība sākusi līdzfinansēt ēku īpašnieku īstenoto ēku sakārtošanu. Rīgā ir 517 vidi degradējoši objekti, no kuriem 448 atzīti par īstiem graustiem.