Lētie svešzemju dārzeņi izkonkurē mūsējos

Evija Hauka
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

Kabaču ikri no Ukrainas, konservēti zaļie zirnīši no Moldovas, redīsi no Itālijas, salāti podiņos no Igaunijas, cukini no Spānijas, tomāti no Turcijas, gurķi no Polijas. Visus šos dārzeņus audzē Latvijā, tomēr veikalu plauktos redzamie ievesti no ārzemēm. Pašmāju dārzeņu audzētājus no tirgus izspiež lētais imports, saka Zemnieku Saeimas valdes locekle un kooperatīvās sabiedrības «Mūsmāju dārzeņi» valdes priekšsēdētāja Edīte Strazdiņa. Valsts attieksme neveicina mazā, pašmāju dārzeņu audzētāja dzīvotspēju.

Vāveres ritenī

Nav šaubu, ka kāds pasaulē saražos lētāk nekā mēs, notiekošo augļu un dārzeņu tirgū raksturo Edīte Strazdiņa. Konkurējot Latvijas zemās pirktspējas apstākļos, veikalnieki meklē lētāko piedāvājumu, tāpēc veikalu plauktos redzami dārzeņi un augļi, kas aug Latvijā, bet ievesti no ārvalstīm. «30% Latvijas iedzīvotāju dzīvo uz minimālās iztikas sliekšņa, un tas nozīmē, ka viņi izvēlas lētāko, maciņa saturam atbilstošu preci, neatkarīgi no produkta izcelsmes,» skaidro ir eksperte. Līdz ar to vietējie ražotāji ir spiesti tirgot produkciju par zemāko iespējamo cenu.

«Tā mēs nonākam vāveres ritenī – tā ir īslaicīga domāšana. Ja cena mākslīgi tiek nospiesta uz leju, tas nozīmē, ka pašmāju ražotājs darbiniekiem nevar maksāt atbilstošu algu.»

Turklāt tirgū ienākusī lētā importa produkcija vietējiem liek ciest ievērojamus zaudējumus – gadās, ka nerealizētie dārzeņi vienkārši sapūst. Ja tā notiek bieži, uzņēmējs vienkārši izstājas no spēles. Pēdējo gadu laikā no tirgus aizgājuši gan dārzeņu audzētāji, gan siltumnīcu kompleksi. Tomēr šajā situācijā nevar vainot Eiropas regulas. Piemēram, Zviedrijas veikalos atradīsiet tikai vietējos burkānus un kartupeļus, jo zviedriem ir svarīgi atbalstīt vietējo ekonomiku, skaidro Strazdiņa. «Viņi saka: «Nu un, ka jūsu dārzeņi maksā 15 centus kilogramā, bet mūsu 40 centus? Mēs tik un tā ņemsim savējos!» Viņus nevilina burkāni no Polijas, Lietuvas vai Ukrainas, kas ir lētāki, bet, vai labāki?»

Nedomājam zaļi

«Mūsu tirgotājiem nav interese meklēt, vai tuvumā nav vietējais ražotājs, no kura nopirkt produkciju. No vairumtirgotāja pērkot kartupeļus, tirgotāji pat nepainteresējas, vai tie atceļojuši no Pakistānas vai Polijas. Bizness ir tikai bizness!

Piemēram, Zviedrijā, Vācijā, Francijā, dārzeņus no Ukrainas veikalu plauktos neatrast, jo vecās rietumu demokrātijas produkcijai, ko piedāvā saviem pilsoņiem, ir uzlikušas augstus standartus.

Lieta tāda, ka Ukrainas vides standarti nav pietiekami augsti – tur lauki tiek migloti, apstrādājot ar herbicīdiem un pesticīdiem. Apstrādei ar ķimikālijām pakļautā raža nonāk nabadzīgajās valstīs, tādās kā Rumānija, Bulgārija, Latvija. Par zaļas domāšanas iezīmēm neliecina arī fakts, ka produkcija, ko varētu izaudzēt tepat «aiz stūra», tiek vesta no liela attāluma,» stāsta Strazdiņa.

Par vienu no lielākajā Latvijas dārzeņu audzētāju problēmām Strazdiņa uzskata pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi pārtikai 21% apmērā. Tieši tās dēļ ir grūti konkurēt ar ievesto preci, jo tirgotāji labprātāk iegādājas produkciju valstīs, kur to var iepirkt bez PVN. Tieši augstās PVN likmes dēļ tirdzniecības vietās ir tik liels importa produkcijas īpatsvars. Speciāliste uzskata, ka PVN likmi 21% apmērā vajadzētu samazināt līdz 5%

Liela prieka nav

«Lētais imports mūs burtiski gremdē,» saka SIA «Flourishing» īpašniece Līga Mangule. Viņa audzē teju visus dārzeņus un zaļumus, kas Latvijā izaug – lokus, dilles, bietes, burkānus, kartupeļus, gurķus, kabačus. Dārzeņu audzētāja atzīst, ka no vietējiem zemniekiem tirgotāji neiepērk preci vai arī piedāvā neadekvāti zemu cenu. Viņa uzskata, ka kļūst aizvien sliktāk. «Lociņi man bija jau decembra vidū, bet vairumtirgotājs par tiem piedāvāja 2 eiro kilogramā. Veikalā tos pārdod par 9 eiro kilogramā. Iedomājieties, man jākurina siltumnīca, tas taču neatmaksājas! Nekāda lielā prieka strādāt nav.» Mangule saka, ka

saimniecība izdzīvo pateicoties izaudzēto dārzeņu lielajam klāstam.

«Ja kaut kas tiek pārdots zem pašizmaksas, cits dārzenis glābj situāciju.» Viņa atzīst, ka gribētos maksāt strādniekiem normālu algu, bet valsts politika ir tik gremdējoša, ka zemnieks to nevar atļauties. Iecere paplašināt ražošanu, lai iekļūtu ārvalstu tirgū, pagaidām nav realizējusies, jo saimniecība ir neliela.

Vasara par īsu

Ņemot vērā ģeogrāfisko izvietojumu un gaisa temperatūru, pašmājās audzētie gurķi un tomāti vienmēr būs dārgāki nekā Spānijā un Turcijā audzētie, turpina Strazdiņa. Toties kartupeļi, burkāni un kāposti «izgriež pogas» no siltajām zemēm vestajiem dārzeņiem. Kāposti, kartupeļi, ķirbji, burkāni, lociņi, bietes, sīpoli, baziliks podiņā, redīsu mikrosalāti, diedzētie zirņi. Zaļi, veselīgi, dabiski, pašmāju! Strazdiņa iesaka pievērst uzmanību zaļajām veltēm veikalu plauktos. Tām nu gan vajadzētu būt pašmāju!

Tomēr pat tik latvisks dārzenis kā kartupelis dažkārt ievests no kaimiņvalsts. «Diemžēl lielveikali iepērk no tiem, kas tirgo lētāk,» saka Kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Ilgvars Krūmiņš. Tāpēc mūsu kartupeļus nereti izkonkurē Polijas, Lietuvas un Igaunijas kartupeļi. Krūmiņš skaidro, ka, piemēram, čipsu ražotājiem neder kurš katrs kartupelis – daudz svarīgāka ir kvalitāte nevis ražotājvalsts.

Viņš pats dod priekšroku pašmāju kartupeļiem, kas ir saņēmuši daudz mazāk ķīmijas nekā sugas brāļi Vācijā, Dānijā vai Polijā.

Tomēr Latvijā kā jau ziemeļvalstī kartupeļu ražība nav tik liela kā kaimiņos. Turklāt kartupeļi nogatavojas vēlāk. «Vasara par īsu,» iemeslus, kāpēc ne vienmēr veikalu plauktos nonāk tikai vietējie kartupeļi, skaidro nozares pārzinātājs. Latviešiem vairāk garšojot miltainās kartupeļu šķirnes, lai gan pēdējā laikā aizvien pieprasītākas ir salātu tipa stingrās šķirnes, kas tiekot izmantotas dažādās mazāk tradicionālās receptēs.

Ardievas zirnīšiem

Ja ar kāpostiem, kartupeļiem un bietēm viss ir skaidrs – tos lēti var izaudzēt Latvijā, tad, piemēram, ar zirnīšiem gan nē. Nevienā no Baltijas valstīm tirgus vajadzībām zaļos zirnīšus vairs neaudzē. Tas tāpēc, ka padomju laiku ražas novākšanas tehnika ir nolietojusies, bet neviens audzētājs nav sasparojies iegādāties modernu kombainu, kas, saprotams, ka nemaksā lēti.

Pirms dažiem gadiem vietējie Bauskas zemnieki meta plinti krūmos, atsakoties no nerentablās zaļo zirnīšu audzēšanas. Tieši tāpēc, firmas «Kronis» zaļie zirnīši «ar pieredzi no Bauskas» patiesībā nāk no ārzemēm. Dārzeņu konservu ražotājs no Bauskas SIA «Kronis» direktors Aivars Svarenieks saka, ka zirnīši tiekot iepirkti no Polijas. «Kartupeļi, kāposti, burkāni, cidonijas, āboli,» Svarenieks nosauc pašmāju augļus un dārzeņus, kas tiek izmantoti «Kroņa» konservos.

Daļu gurķu uzņēmējs iepērk Lietuvā, kur pavasaris sākoties desmit dienas agrāk nekā Latvijā, un gurķu cena krītas straujāk nekā pie mums.

«Nu ko jūs? Desmit dienas ir super svarīgas, jo mēneša laikā tiek sagatavoti visi gurķu konservi.» Lai gan, piemēram, Polijā gurķu audzēšanas standarti ir līdzīgi kā pie mums, sākot no maija Latvijā siltumnīcas, īstā augsnē audzētie atšķiras – tie ir aromātiski un veselīgāki, piemetina Strazdiņa.

Atbalsti savējos!

Latvijas tirgus ir pieblīvēts ar lētajiem poļu āboliem, jo Polija tradicionāli ir bijusi ābolu audzēšanas lielvalsts. Ja iepriekš poļi orientējās uz Krievijas tirgu, tad kopš 2014. gada, kad pret Krieviju tika ieviestas ekonomiskās sankcijas, viņi ir gatavi pārpludināt Baltijas valstu tirgu ar āboliem zem pašizmaksas. «Ar cenu 12 centi kilogramā mēs konkurēt nevaram,» saka Strazdiņa. Viņa piemetina, ka

cilvēki līdz galam nepazinās mūsu ābolu dabiskuma vērtību.

«Poļu āboli tiek migloti divas reizes vairāk nekā mūsējie. Turklāt poļu ābolus klāj vaska kārtiņa. Tā ir dabiska, bet tomēr ābols nav tāds kā no dārza - tas ir apstrādāts!»

Globalizētā tirgus liecinieki - vienādas formas, lielie, košie augļi no Brazīlijas, Meksikas, Itālijas, Portugāles ir auguši dabiskā vidē. To «perfektās formas» nav modifikācijas rezultāts, kā dažkārt secina pircēji, bet gan saules gaismas rezultāts, stāsta Strazdiņa. «Portugālē mums sacīja: «Jums garšo skābāki augļi.» Jautāju, kāpēc viņi tā domā. Bieži vien pie mums no siltajām zemēm tiek atsūtīti vēl zaļi augļi, kas nogatavojas te, tāpēc ir skābāki, nekā būtu augot dabiskā vidē.»

Strazdiņa iesaka pircējiem būt patriotiem uz izvēlēties Latvijas preci, bet, ja tas nav iespējams, tad pirkt Lietuvā vai Igaunijā audzēto, jo kaimiņvalstīs kritēriji ir līdzīgi kā pie mums.

Ja gribam celt galdā tīru mantu, jāizvēlas Skandināvijā auguši salāti un dārzeņi, jo skandināvi augstu vērtē dabiskumu un pārlieku apstrādi nepieļauj. Pozitīvi Strazdiņa vērtē arī faktu, ka Latvijas veikalos aizvien biežāk nopērkami Latvijā audzēti ziedi – hiacintes, tulpes, narcises.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu