Rabīna Natana Barkāna meita Tamāra Gorelika administratīvajā tiesā ir uzvarējusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP), kas bija atteikusies atzīt Goreliku par Latvijas pilsoni, raksta «Latvijas Avīze».
Rabīnu dzimtas pārstāve tiesā izcīna Latvijas pilsonību
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
1949.gadā Latvijā dzimusī un tagad Izraēlā mītošā Gorelika 2015.gada nogalē bija vērsusies PMLP ar lūgumu viņu reģistrēt kā Latvijas pilsoni, norādot, ka viņas tēvs 1969.gadā aizbēga no PSRS režīma uz Izraēlu un bija Latvijas pilsonis. PMLP lūgumu noraidīja, sakot, ka tēva izceļošanas apstākļi paši par sevi neesot nekāds pamats pilsonības piešķiršanai meitai, turklāt Gorelika no PSRS devusies projām, izbraucot nevis no Latvijas, bet no Uzbekijas.
Gorelika PMLP sniegusi papildu paskaidrojumus, ka viņa ir sena Latvijas rabīnu dzimtas pēctece, kuras senči dzīvojuši Latvijas teritorijā vairākus gadsimtus. Viņa 1967.gadā apprecējās ar Taškentas rabīna dēlu Moteļu Goreliku, ar kuru pēc laulībām dzīvojusi Rīgā. Pāris mēģinājis pamest PSRS no Latvijas, taču tas izdevies tikai no Taškentas. Arī otrreiz PMLP lūgumu atteica, pamatojot ar to, ka Gorelika uz Izraēlu izbraukusi no Uzbekijas un viņa nav atstājusi Latviju, glābjoties no Vācijas vai PSRS okupācijas režīma.
Pēc šīs atbildes saņemšanas sieviete vērsās tiesā. Gorelikas advokāte Inese Nikuļceva tiesā pauda nostāju, ka pēc būtības pilsonības atzīšanai pietiek jau ar faktu, ka Gorelikas tēvam Latvijas pilsonība tika atjaunota un arī viņas brālis rabīns Menahems Barkahans un māsa Asija Naimarka ir Latvijas pilsoņi. PMLP pārstāvji tiesā palikuši pie argumenta, ka svarīgi, no kurienes Gorelika izbraukusi, un turklāt, ņemot vērā, ka atļauja izbraukt saņemta Uzbekijā, jāpieņem, ka viņai tur bijusi reģistrētā dzīvesvieta, līdz ar to Tamāra nav atstājusi Latviju, glābjoties no PSRS okupācijas režīma.
Tiesa lēma, ka Gorelikai pienākas Latvijas pilsonība, neskatoties uz to, ka sieviete nevēlas atteikties no Izraēlas pilsonības. Tiesa secināja, ka lielāka vērība jāpiešķir nevis apstākļiem, kādā veidā Gorelika pameta Latviju, bet apstākļu vērtējumam no bēgļu tiesību skatpunkta. Tiesa atsaucās uz 1951.gada konvenciju par bēgļa statusu, kas noteica, ka termins «bēglis» attiecināms uz jebkuru personu, kas «to notikumu rezultātā, kas izraisījušies pirms 1951.gada 1.janvāra, un sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šis valsts aizsardzību (..)». Tiesa lēma, ka Gorelika atbilda bēgles statusam un viņai pastāvēja pamatotas bailes no vajāšanas, tāpēc sieviete atstāja Latviju, glābdamās no PSRS režīma.
Tiesa uzskata, ka PMLP pārlieku formāli vērtējusi tikai Gorelikas izbraukšanas apstākļus, nevis visu situāciju kopumā.
Spriedumu PMLP vēl var pārsūdzēt apgabaltiesā.