Vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju 1949. gada 25. martā sāka savu ilgo ceļu uz Sibīriju, kur izsūtījumā tiem nācās pavadīt nākamos septiņus gadus. Starp viņiem bija arī ģimene no Vaiņodes – sieviete, divi mazi puisēni un deviņus gadus veca meitene. Tēvs tajā brīdī bija arestēts un nonācis Liepājas cietumā, bet pavisam mazo zīdaini izdevās atstāt pie radiniekiem.
Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) jaunajam vadītājam Ivaram Kaļķim īsi pirms deportācijām - 1949. gada 4. martā - bija apritējuši septiņi gadi un viena no spilgtākajām liktenīgo dienu atmiņām ir ugunskuri, kas 25. martā kurējušies Vaiņodes stacijas laukumā, kur izsūtījumam nolemtie cilvēki pavadījuši nakti, gaidot transportu uz Priekuli.
Pusstundu sagatavoties, lai nokļūtu Omskas apgabala stepēs
«Tas bija no rīta puses. Mūsu mājās iebrauca pajūgi un sekoja rīkojums – ātri sataisīties un pēc pusstundas būs jādodas ceļojumā. Mēs bijām četri bērni – vecākajai māsai bija deviņi gadi, brālim trīs, un trīs mēnešus veca jaunākā māsiņa. Vecākā māsa tajā laikā bija skolā. Piederīgajiem lika aiziet uz skolu un pateikt, ka pa taisno jādodas uz attiecīgo savākšanas vietu.»
Jaunākā māsiņa nebija iekļauta izsūtāmo sarakstos, un viņu izdevās atstāt Latvijā pie radiem. Savukārt tēvs tajā laikā atradies apcietinājumā Liepājas cietumā, jo nebija spējis samaksāt saimniecībām uzliktos nesamērīgi augstos «kulaku nodokļus». Pēc gadu ilga cietumsoda tēvs pats devies uz Sibīriju pie ģimenes, bet māsiņu Ivaram bija lemts sastapt tikai pēc septiņiem gadiem, atgriežoties Latvijā.
Izsūtāmie no visa pagasta pulcēti laukumā pie Vaiņodes stacijas, kur pavadījuši vienu dienu un nakti, lai otrā rītā tiktu sasēdināti kravas mašīnās un vesti uz Priekuli. No turienes sākās divu nedēļu ilgais brauciens uz Sibīriju. Lopu vagoniem bijuši mazi lodziņi un pa tiem Ivars pirmo reizi mūžā ieraudzīja kalnus – Urālus.
«Nonācām Omskas apgabalā. Netālu no Omskas ir Kalačinskas stacija, tur mūs izsēdināja ārā un veda tālāk. Mūsu ģimene nokļuva apgabala dienvidos, pie Kazahstānas, kur sākas stepe. Nāca kolhoza priekšsēdētāji un izvēlējās darbaspēku. Bagātāko kolhozu vadītāji izvēlējās pirmie – vīriešus un jauniešus. Mūsu ģimene – māte, trīs nepilngadīgi bērni un vecmamma – mēs palikām pie sliktākā kolhoza.»
Pirmie gadi izsūtījumā bijuši ļoti smagi. Jaunākais brālītis daudz slimojis, neesot varējis dabūt pienu, arī ar citiem pārtikas produktiem bijis grūti. Daži vietējie iedzīvotāji centušies palīdzēt, taču arī viņiem pašiem nekā neesot bijis, jo dzīvojuši trūcīgi. Citi savukārt izsūtītos saukājuši par fašistiem un bijuši noskaņoti negatīvi. Ar laiku negatīvā attieksme mainījusies un latvieši, kas pratuši dažādus vajadzīgus arodus, kļuvuši labi ieredzēti. Jau pēc tam, kad Latvija no jauna atguvusi brīvību, Ivars aizbraucis uz Sibīriju aplūkot kādreizējo izsūtījuma vietu, un tur joprojām bijušas labas atmiņas par latviešiem, kas bija uzcēluši vietējo kultūras namu.
Mātei nometinājuma vietā izdevies atrast darbu lopu fermā pie teļu kopšanas, bet bērni bijuši galvenie ganītāji. Vasaras laikā Ivars iemācījies krievu valodu un jau rudenī sācis iet pirmajā klasē. Arī vecākajai māsai, kura Latvijā bija jau tikusi līdz otrajai klasei, nācies skolas gaitas svešajā zemē sākt no jauna.
«Turpat dzīvoja arī izsūtītie Pievolgas vācieši, arī daudzi kazahi. Ziemas tur ir aukstas, bija problēmas ar apkuri un mitekli nevarēja sasildīt. Pa vasaru bija sagādāti kartupeļi, kas stāvēja pagultē un pa naktīm sasala. Krieviem ir tādas lielas krāsnis, kurām augšā var gulēt. Mēs, bērni, tur arī siltumā gulējām, bet pie kājām mums lika sakarsētus ķieģeļus, lai varētu aizmigt. No mājām neko nepaspējām paņemt līdzi. Lielākais atspaids bija no pārtikas paciņām, kuras sūtīja Latvijā palikušie radi. Tā nu mēs divus gadus nodzīvojām ļoti atpalikušā sādžā.»
Kad Ivara tēvs tika atbrīvots no apcietinājuma, viņš rakstījis iesniegumus, kuros lūdzis atļaut ģimenei atgriezties mājās. Tie tikuši noraidīti, un tēvam pateikts, lai vairāk nerakstot, bet gan pats braucot pie ģimenes uz Sibīriju. Tēvs tā arī izdarījis, brīvprātīgi devies uz izsūtījuma vietu un sameklējis darbu rajona centrā – par kādas skolas saimniecības daļas vadītāju. Skolas teritorijā ģimenei ticis iedots arī neliels dzīvoklītis, bet mamma iekārtojusies darbā par apkopēju.
«[Ar mums] bija drusku pazīstama kundzīte, radiniece no Vaiņodes puses. Viņa bija kurlmēma, nerunāja un nedzirdēja. Viens viņas dēls bija karojis vācu armijā, bet otrs krievu armijā. Sibīrijā viņa bija viena pati. Cepuri nost mammai, viņa paņēma to kundzīti savā paspārnē. Tantiņa bija ļoti gados un pa mājām varēja kaut ko pašūt, pakārtot un sagatavot.»
Bez tiesībām atgriezties dzimtajās mājās
Kad 1953. gadā nomira Padomju Savienības vadītājs Josifs Staļins, deportētie gaidījuši, ka drīzumā varēs doties atpakaļ uz mājām. Taču nācies vēl paciesties – tikai 1956. gadā Ivara ģimenei tika ļauts pamest izsūtījuma vietu.
«Ak dievs, kāda bija vaimanāšana, kad «mūsu ūsainais tētiņš nomira». Atceros, bija lieli skaļruņi un cilvēki raudāja. Mēs, latvieši, nedrīkstējām smīkņāt, bet vakarā mājās berzējām rokas. Viņi [vietējie] bija iezīduši kā mātes pienu, ka viņiem Staļins ir tētiņš, bet mēs berzējām rokas – ātrāk tiksim mājās.»
Atgriešanās dzimtenē nebija visai priecīga. Dokumentos rakstīts – atbrīvoti uz noteikta lēmuma pamata, bez tiesībām atgriezties dzimtajās mājās. Tajās jau dzīvojuši sveši cilvēki.
«Tas tika darīts, lai cilvēku likteņus izpostītu galīgi. Arhīvā esmu redzējis dokumentus, kurus mamma izsūtījumā gāja parakstīt. Vienā no tiem teikts, ka nav tiesību atstāt izsūtījuma vietu un, ja tas tiks darīts, tad tiks piespriesti divdesmit gadi katorgas darbos. Te bija otrs variants – atļāva, bet bez tiesībām atgriezties dzimtajās mājās. Tā nu mēs arī dzīvojām pie radiem turpat Vaiņodē.»
Dzimtās mājas sanācis redzēt, kad kāds no vecākiem gājis rādīt – šeit mūsu lauku mājas, te agrāk dzīvojām. Mājas un saimniecības ēkas gadu laikā sabruka. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vajadzējis skatīties īpašuma robežu, bet neesot bijis faktiski neviena, kurš to varētu parādīt. Tikai pēc arhīvos atrastiem zemes plāniem varējis tās saprast.
Rakstīt latviski jāmācās no jauna, problēmas darbavietā
Pēc izsūtījuma Ivars Vaiņodē sācis iet vidusskolā, taču Sibīrijā latviešu valoda bija jau sākusi piemirsties. Lai arī ģimenes locekļi savā starpā runājuši latviski, pirmajos diktātos gājis traki – tie visi bijuši sarkani. Ivars nevarējis saprast, kur likt mīkstinājuma zīmi, bet kur - garumzīmi.
Vidusskolu Ivars pabeidza 1960. gadā un iestājās augstskolā, kur apguva inženierzinātnes. Studijas nesanāca ilgas, un 1961. gadā Ivars tika iesaukts padomju armijā, kurai trūcis karavīru un tādēļ vajadzējis nepieciešamo personālu meklēt studentu vidū. Dienests esot bijis necerēti mierīgs – Harkovā, tankistu skolā, kur visai savienībai tika gatavoti smagās bruņutehnikas vienību virsnieki. Latvieši vienībā galvenokārt bija apkalpojošais personāls – tanku mehāniķi, atslēdznieki, virpotāji. Ivars apguvis dažādu ieroču remontprasmes un regulējis tanku lielgabalus.
Izsūtītā zīmogs Ivaram vilcies līdzi visu mūžu. Tuvojoties studiju noslēgumam, ticis iedalīts darbam kādā rūpnīcā Rīgā, kas, kā vēlāk atklājies, ražojusi slepenus aparātus kosmosa apguvei un armijai. Taču vēlāk augstskolas dekanātā esot pateikuši, ka rūpnīca no viņa atteikusies. Iemeslu Ivaram neesot atklājuši, taču vēlāk viņš sapratis, ka tas bijis viņa biogrāfijas dēļ.
Darbu jaunais vīrietis atradis pats – pēc draugu ieteikuma 1969.gadā devies strādāt Ogres trikotāžas kombinātā, kuras vadība arī apsolījusi pēc diviem gadiem izgādāt dzīvokli. Pa to laiku Ivars iepazinies ar dzīvesbiedreni Alinu, un kombināta vadība solīto dzīvokli piešķīrusi tieši kāzu dienā.
«Tagad ceļu augšā arhīva materiālus. VDK 1969. gadā ir ņēmusi caurlūkot manu ģimenes lietu. Tas sakrīt ar to gadu, kad pabeidzu augstskolu un no manis atteicās rūpnīca. Tikai tagad es to redzu. Ogrē savu karjeru sāku kā vecākais meistars, biju ceha vadītājs un aizkalpojos līdz direktora vietniekiem. Strādājot radās nepieciešamība pēc ārzemju braucieniem. Reiz bez problēmām aizbraucu uz Bulgāriju. Nākošais bija uz Somiju vai Dienvidslāviju, un mani attiecās laist. Rakstīju iesniegumu, lai noskaidrotu [iemeslu]. Pateica – ar jūsu biogrāfiju nekad neceriet, nekur netiksiet. Brauciet tepat pa savienību, brauciet uz Bulgāriju. Skaidrs, tad es zināju savu vietu un vairāk iesniegumus nerakstīju.»
Par katru cenu mēģina ievilkt Komunistiskajā partijā
Ivaru par katru cenu centušies piedabūt iestāties Komunistiskajā partijā, solījuši arī, ka par pagātni jautājumus neuzdošot. Tomēr vīrietis no tā dažādi mēģinājis izlocīties. Arī mamma stingri pateikusi – «ja tu, dēls, iestāsies partijā, pie mana kapa nenāc». Tad reiz viņu uz sarunu aicinājis partijas sekretārs, kurš jautājis, kādēļ Ivars nevēlas iestāties partijā.
«Viņš pateica: mēs par tevi visu zinām. Paņēma un noskaitīja – tēvam saimniecība bija tik un tik hektāru, govju tik, zirgu tik. Es pats to visu nezināju. Tad es aizbraucu mājās uz Vaiņodi un vecākiem prasu – jā, viss pareizi. Viņi par mani zināja pat to, ko es pats nezināju.»
Tā Ivars vilcis garumā ar stāšanos partijā, līdz nācis gaismā, ka kombināta galvenais ekonomists kādreiz bijis saistīts ar Latviešu leģionu. Par spīti tam, ka cilvēks ļoti labi strādājis, nekavējoties ticis atlaists. Arī Ivars padzirdējis, ka viņš ir viens no desmit kombināta darbiniekiem, kuriem pagātnes dēļ varētu likt pamest darbu. Taču tad pienākusi atmoda un viņu patriekt neesot paspējuši. Atmodas laikā kļuvis zināms, ka arī vairāki citi kombināta kolēģi bija politiski represētie.
«Sākoties atmodai, izsūtītie sāka organizēties, veidot dažādas kopas. Ogrē tika izziņots, ka notiks izsūtīto pulcēšanās. Tā tika sarīkota partijas komitejas ēkā – priekšā uz skatuves bronzā izkalts Ļeņina portrets un mēs tur pulcējamies. Skatos – johaidī – viena kundzīte, kura strādā kombinātā par galvenā grāmatveža vietnieci. Mēs divdesmit gadus nostrādājām kopā. Es viņai prasu, kādēļ viņa ir šeit. Izrādās, arī represētā. Nostrādā ar cilvēkiem vienā darba vietā 20 gadus un pat nezini, kāds viņiem bijis liktenis.»
Turpmākajos gados Ivars aktīvi iekļāvās represēto personu biedrību darbā un kļuva par Ogres politiski represēto kluba vadītāju. Savukārt šogad ievēlēts par Latvijas Politiski represēto apvienības vadītāju. Runājot par Latvijā dzīvojošo politisko represēto personu situāciju, Ivars norāda, ka ir gan transporta, gan arī medicīnas pakalpojumu atvieglojumi un nebūtu pareizi prasīt kādas liekas privilēģijas. Tā dēvētā veselības aprūpes kvotu sistēma gan varētu būt taisnīgāka, taču viņš arī saprot to stāvokli, kādā ir Latvijas medicīna.
Kas nav izgājis cauri tai ellei, tas nekad nesapratīs
Masveidīgās iedzīvotāju izsūtīšanas laikā no Baltijas valstīm 1949. gada 25. - 28. martā kopumā tika deportēti vairāk nekā 90 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem gandrīz puse bija Latvijas iedzīvotāji. Izsūtītie nonāca attālos Padomju Savienības rajonos – Omskas, Tomskas, Irkutskas, Krasnojarskas, Novosibirskas un Amūras apgabalā, kur tos uzņēma kolhozi un sovhozi. Deportētie Sibīrijā pievienojās jau 1941. gadā izsūtītajiem 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Kopā izsūtījumā gāja bojā teju desmit tūkstoši Latvijas iedzīvotāju.
Patlaban Latvijā dzīvo apmēram 13 – 14 tūkstoši komunistiskā un nacistiskā režīma politiski represēto personu. To skaits katru gadu samazinās vidēji par tūkstoš cilvēkiem. Ivars ir pārliecināts, ka izsūtīšanas ir latviešu tautas traģēdija un rietumnieki, kuri nav pieredzējuši līdzīgus notikums, nekad tos nesapratīs.
«25. marts ir smaga diena latviešu tautai. Tika iznīcināti pāri palikušie Latvijas patrioti, kuri netika 1940. vai 1941. gadā nomocīti lēģeros, cietumos vai izsūtījumos. Galvenokārt tika izsūtītas lauku ģimenes un lauksaimnieki. Tā ir latviešu tautas traģēdija. Eiropas Parlamentā pieņēma rezolūciju, ar kuru nosodīja komunistisko režīmu. Taču tas bija tik smagi, tik grūti. Tā ir ar tiem Rietumiem - kas nav izgājis cauri tai ellei, tas nesaprot, ko tas nozīmē mazai nācijai.»
/nginx/o/2019/06/20/12283739t1h31f4.jpg)
