Psihoterapeite: «Ja šautene ir, tad tā kādreiz izšaus!»

Vai viņi «filtrē» realitāti?

Ģimenes psihoterapeite Kristīne Ašmane saka, ka viennozīmīgi atbildēt, kādu ietekmi uz pusaudžiem atstās militārā tematika, pagaidām nevar. «No vienas puses, tas ļaus neapmulst ekstremālā situācijā un kliedēs bailes.» Tas nozīmē, ka terorakta vai negaidīta uzbrukuma gadījumā cilvēks nejutīsies pilnīgi apmulsis un bezpalīdzīgs. Viņš būs redzējis ieroci, zinās, kā aizsargāties. Ašmane uzskata, ka riski atkarīgi no bērna temperamenta, rakstura un jūtības. Pēc viņas domām, kopumā noderīgā programma ne visiem būs piemērota, tāpēc jārada iespēja atteikties no aizsardzības mācības sadaļas, kurā tiek runāts par ieročiem. «Ne visi var būt karavīri – jābūt izvēles brīvībai. Jāņem vērā, ka mūsu vidē ir neierasti domāt par karu un ieročiem.» Galvenās bažas viņa saista ar tieši ar mūsdienu pusaudžu nespēju nošķirt virtuālo no īstās realitātes.

Daudz laika pavadot ekrānierīcēs, daļa pusaudžu var nejust atšķirību starp pakaļdzīšanos un šaudīšanos datora ekrāna un realitātē.

«Informējot, pārjautājot, strādājot ar pusaudžiem, būtu jāsaprot, vai viņi «filtrē» realitāti vai tomēr ne.»

Psihoterapeite Zaiga Blaua atceras, kā 20.gs. 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā atomkara draudu gaisotnē apguva militārās iemaņas, gan mācoties vidusskolā, gan augstskolā.

«Atmosfēra bija nokaitēta: gaidījām amerikāņu uzbrukumu,»

atceras Blaua. Līdz pat 90. gadiem vidusskolēni sacentās automāta AK-47, tā sauktā Kalašņikova izjaukšanā un salikšanā uz ātrumu. Zēni un neatlaidīgākās meitenes to darīja ar aizsietām acīm. «Mācījāmies par bioloģiskajiem ieročiem, karantīnas infekcijām, piemēram, Ebolas, baku, mēra epidēmiju, šautām brūcēm,» stāsta Blaua. Pēc viņas domām, civilā aizsardzība skolā jāapgūst, jo zināšanas par to, kā rīkoties ārkārtas situācijā - kur slēpties atomuzbrukuma gadījumā, kā izvairīties no trieciena, var noderēt.

Blaua uzskata, ka, ministriju darba grupā, strādājot pie valsts aizsardzības mācības programmas, jāņem vērā, ka daļa skolēnu negribēs neko zināt par ieročiem un nogalināšanu. Psihoterapeite iesaka priekšmetu diferencēt, tiem, kuri vēlas, ļaujot mācīties tikai par palīdzības sniegšanu, bet citiem aizsardzības lietas, tostarp kā rīkoties ar ieročiem. «Piemēram, mums mācīja, kā transportēt cietušo pa etapiem, jo daudzi aiziet bojā pa ceļam, nesaņemot atsāpināšanu. Katram bija civilās aizsardzības somiņa, kurā bez citiem medikamentiem un pārsējiem, bija arī morfijs – gadījumiem, kad traumas ir smagas, piemēram, norauta kāja.» Blaua saka, ka toreiz militārās aizsardzības mācības bija nopietnas, vērstas uz lietošanu praksē, un arī mūsdienās tās nav tikai teorija.

Karadarbība pasaulē notiek visu laiku un nemaz tik tālu no mums, piemēram, Ukrainā.

«Ik pa laikam situācija ir trauksmaina – mēs nezinām, kas var notikt. Pirms kāda laika medijos tika apspriests, vai mēs spētu izdzīvot militāra iebrukuma gadījumā. Jāatceras, ka

militāras krīzes situācijā, internets nedarbotos, arī bukletus nevienam nebūtu laika lasīt,

būtu jārīkojas,» Blaua skaidro, kāpēc skolēniem jāiemācās elementāras lietas, piemēram, kā pārlaist nakti mežā, sniegt pirmo palīdzību, apstrādāt brūci. Viņa piemetina, ka jāzina, kā medicīnā izmantot augu preparātus, jo kara gadījumā medikamentu nebūšot. Arī Ukrainā aptieku plaukti esot ātri iztukšoti.

«No otras puses,

valsts aizsardzības mācības ieviešana pastiprina bažu gaisotni. Notiek tas, kam gatavojamies.

Ja ir šautene, tad tā kādreiz izšaus.»

Blaua apšauba, ka prasme apieties ar ieročiem jauniešu vidū veicinās interesi par šaujamieročiem. «Ja skolēni drošā vidē apgūs, kā rīkoties ar ieroci, viņiem zudīs par to interese. Sakāpinātu interesi izraisa aizliegtās lietas. Maziem bērniem patīk dedzināt, bet, līdzko vecāki viņiem lūdz palīdzēt iekurt ugunskuru, tā interese zūd.» Blaua Latviju salīdzina ar Izraēlu, kur meitenes dien armijā. «Arī Latvija ir maza valsts ar nelielu iedzīvotāju skaitu, un mums jāprot aizstāvēties.» Viņa domā, ka nebūtu slikti, ja skolā mācītu pašaizsardzību, piemēram, Austrumu cīņas. Arī psihoterapeite Inta Kalniņa domā, ka militāras iemaņas jauniešiem noderēs.

Arī ar mašīnu var nogalināt

«Dzīve ir tāda, kāda ir, tāpēc ir jāiemācās sevi aizstāvēt un izšaut. Pasaulē ir ieroči – tad kāpēc lai mēs neiemācītos, kas tie ir,» saka psihoterapeits Andis Užāns.

«Bērni taču mācās vēsturi. Visos laikos cilvēki viens uz otru ir šāvuši. Resursus ieguva tie, kas šāva.»

Pēc viņa domām, ideja, ka skolēniem jāapgūst šī «paaugstināta riska iemaņa», ir tālredzīga. Viņš domā, ka riskus sabiedrībai militārās iemaņas neradīs. Mācīšanos apieties ar ieroci viņš salīdzina ar mācīšanos braukt ar automašīnu, kas arī var tikt izmantota kā nogalināšanas ierocis.

Aizsardzības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupa piedāvā valsts aizsardzības mācību ieviest kā vienu no obligātajiem izvēles priekšmetiem vidusskolā. Paredzēta valsts aizsardzības mācības ieviešana divos līmeņos. Pirmkārt, pamatskolā obligātajā mācību saturā valsts aizsardzības tematika būtu integrēta ar tā dēvēto cilvēkdrošību saistītajos mācību priekšmetos, piemēram, sociālajās zinībās, vēsturē, kā arī sportā. Paredzēts, ka pamatskolas līmenī skolēniem tiktu skaidrota teorija bez praktiskas ieroču apguves. Savukārt vidusskolā jaunieši apgūtu praktiskas militārās mācības.