Grīziņkalna apkaime ir viena no sentimentālākajām Rīgā. Vēsturiskais strādnieku kvartāls ir kultūrvēsturiski unikāls. Grīziņkalns atrodas UNESCO Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonā. Par spīti necilajam veidolam, te atrodami desmitiem arhitektūras pieminekļu – ēkas, kas celtas industrializācijas ēras sākumā.
Pirms simts gadiem šo kvartālu sauca par «Jauno Rīgu». Cik ātri gan skrien laiks! Nu Grīziņkalns ir vecs, mazliet paprasts rajons, ko, gremdējoties pagātnē, aplūkojam ar siltu smaidu. Grīziņkalna rajonam ir industriāls nospiedums. Un ne velti, jo 19. gs. beigās te tika atvērtas 18 fabrikas – svina, krāsu, mašīnbūves un daudzas citas.
Grīziņkalna republika
Blīvi apbūvētais kvartāls nemaz nav tik vecs, cik izskatās. Purvainā vieta ar smilšu kāpu centrā nosaukumu Grīziņkalns mantoja no tirgotāja vārdā Grīzenbergs, kas 18.gs. beigās tika pie muižiņas, ko bija cēlis Krievijas ķeizarienes dakteris. Uzplaukumu Grīziņkalns piedzīvoja 20.gs. sākumā, kad gleznainajā apkaimē tika uzcelts restorāns un teātris «Apollo», kura skatuvi mina tādi teātra dižgari kā Alfreds Amtmanis-Briedītis un Milda Brehmane-Štengele. Jauniem ļaudīm tika izveidota deju grīda un mūzikas istaba. Kāpa, kurai bija dots Grīziņkalna vārds, bija revolucionāru pulcēšanās vieta. Tieši tāpēc 1975. gadā Grīziņkalnā tika uzcelts piemineklis 1905. gada cīnītājiem.
Grīziņkalns ilgus gadus bija neapdzīvota Rīgas nomale, faktiski lauki. 19.gs. beigu industrializācija izraisīja pārmaiņas arī šajā rajonā. Kad durvis vēra mašīnbūves rūpnīca «Felzers un Ko», cita pēc citas uzradās Valmieras, Vārnu un Vagonu iela, kurās dzīvoja fabrikas strādnieki. Lielākā daļa Grīziņkalna iedzīvotāju bija ienācēji no laukiem. Nekādi smalkie Rīgas ļaudis te nedzīvoja. Tātad arī rajons, kā tolaik rakstīja, «bez šikuma un smalkuma». Vēstures pētnieki saka, ka Grīziņkalns ir izcila vieta, kurā pētīt pagājušā gadsimta sākuma strādnieku sadzīvi, jo rajons radās faktiski tukšā vietā. Mājas bija nelielas, askētiskas, koka vai mūra. Tipiskā dzīvoklī bija viena istabiņa un virtuve, apvienota ar koridoru.
Mazgāties nācās skārda vannā turpat virtuvē.
Šaurajos mitekļos dzīvi vadīja laucinieki, ko rakstnieks Jānis Grīziņš atainojis savā «Vārnu ielas republikā». Lai nu kā, šķiet, viņi prata būt laimīgi. Te pagalmos žāvējās veļa, rotaļājās bērni, brīvdienās sievas, papēžiem klaudzot pret miroņgalvas bruģi, gāja uz tuvējo maiznīcu pēc kliņģeriem, kas smaržoja neierasti saldi - pēc vaniļas, vīri ieķēra pa piņģerotam sīvā, vārtrūmēs smīkņāja pašpuikas dziļi bikšu kabatās sabāztām rokām. Tā vien šķiet, ka Grīziņkalna gaiss joprojām smaržo pēc ceptām reņģēm, lētiem papirosiem, sutinātiem kāpostiem un speķa pīrāgiem. Kaut kur parkā traucas karuseļi, bet tālumā atskan darba svilpe.
Ar vēsturi pilni pagalmi
Par simpātiskāko un sentimentālāko visā Rīgā Grīziņkalnu dēvē fotogrāfs Ojārs Jansons. Dodoties pastaigā ar fotoaparātu rokās, Jansons pamanījis, ka apkaimes kāpas nebūt līdz galam nav nolīdzinātas – kvartāls ir kalnains. Tomēr visvairāk viņš apjūsmo pagalmus. «Katrā kalnā ir sava noskaņa un romantika. Šķūnīši te ir māksla, nevis telpas malkas glabāšanai. Izbaudot sauli un pavasara krāsu salikumus, var atrast pavisam specifiskus risinājumus. Protams, pats interesantākais notiek pagalmos.
Ielūkoties pagalmā ir tāpat kā skatīties svešos logos, kad tevi neredz.
Cik šie pagalmi ir pilni ar pieredzi un vēsturi! Prātoju, kas gan vairāk iedarbojas - pagalmi uz mums vai mēs uz pagalmiem? Katram ir savs raksturs un dzīves stāsts.»
60. gados celtais Gaisa tilts – vietā, kur kādreiz atradās par godu uzvarai pār Napoleonu celtie Aleksandra vārti, Zemitānu (padomju laikos Oškalnu) stacija, Aleksandra Klinklāva projektētais Latvijas Sarkanā Krusta ēku komplekss Pērnavas ielā, 1878. gadā celtā Sv.Pāvila luterāņu baznīca, tēlnieka Roberta Maura valzirgs Asaru ielas pagalmā, viens no Rīgas iespaidīgākajiem dievnamiem - Rīgas Trīsvienības sieviešu klosteris ar saulē mirdzošajām jumtu cepurēm, bruģis un tramvaja klaudzoņa – tas viss ir Grīziņkalns. Grīziņkalns ir kultūrvēsturiski īpatni veidojusies Rīgas apkaime, kuras nosaukums stabili nostiprinājies tautas valodā, lai arī nekad administratīvi nav izcelts. Šodien Grīziņkalns ir pilsētas vēsturiskā centra daļa, tomēr tajā joprojām jūtama nomales dvesma. Lai gan mūsdienās Grīziņkalns pavisam likumīgi pieder Rīgas centram, tajā tik un tā jaušama nomales gaisotne.
