Mācītājs: «Pasaulei jāmainās! Citādi mūs gaida haoss un karš»

Lieldienas tradicionāli ir iekšējas atdzimšanas, pārdomu laiks. Runājot par eksistenciālām lietām, kas šobrīd jums ir aktuāli, kādas pārdomas dominē?

Jāatzīst, ka domāt, es drīzāk teiktu - kritiski un kvalitatīvi domāt šajā laikā un kontekstā ir kļuvis diezgan grūti. Ir arī tāda jocīga sajūta, ka arvien mazāk cilvēkiem tas ir vajadzīgs, nejūtu sabiedrībā slāpes pēc patiesības, katram ir labi ar kaut kādu savu patiesību. Es mēģinu saprast, kā apstāties nenormālajā dzīves skrējienā, kā reāli nodoties tam, kas ir patiesi vērtīgs un svarīgs, kā dēļ ir vai nav vērts strādāt un plēsties. Visapkārt to vien dzirdu: laiks ir nauda, vajag panākt, iegūt, nopelnīt arvien vairāk, darīt ātrāk un efektīvāk, vajadzīgi rezultāti, bet... Vai tāpēc dzīvojam? Esam taču dzīvi cilvēki! Tā ir traģēdija, kādām falšām lietām mēs izniekojam savu tik īso un dārgo dzīves laiku. Vai dzīvojot tikai darbam, karjerai, peļņai? Reti kad cilvēki ir īstajās vietās un dara to, kas ir viņu lielais dzīves aicinājums. Attiecības un to kvalitāte ir tas dārgākais, kas mums ir dots, bet tieši tās atstājam novārtā. Laiks, ko varam pavadīt kopā ar mīļajiem, ir visdārgākais. Mēs dzīvojam tikai tad, ja mīlam. Ja nemīlam, tad nedzīvojam pa īstam, esam kā dzīvi miroņi. Ja nerisinām vērtību konfliktus, visvairāk nodarām pāri saviem mīļajiem. Un vēl... Es prātoju, kā praktiski dzīvot vienkāršāk un tīrāk. Būtībā tas ir jautājums par manu brīvību, jo tad cilvēku nevar tik viegli šantažēt, baidīt, kontrolēt, tad nav bail dzīvot un nav arī daudz, ko zaudēt. Man gribas iemācīties saprast, kas patiešām ir vajadzīgs un svarīgs man kā cilvēkam, manai izaugsmei, un atteikties no visa liekā. Tāpat arī domāju par to, kāda ir manas līdzšinējās dzīves kopizteiksme, kas esmu bijis, ko esmu devis citiem, cik daudz esmu sāpinājis un cik mīlējis? Tās nav pārāk ērtas pārdomas. Es arvien apzinātāk tiecos pēc Dieva tuvuma, Viņa pieredzes.

Vārds «Dievs» ir burtu salikums, savā ziņā abstrakcija. Kāpēc vispār postmodernajā patiesību nolieguma pasaulē kādam vēl vajag Dievu? Kā mūsdienu cilvēkam domāt par Dievu, interpretēt Dieva pieredzi, ceļu pie Dieva?

Protams, vārds «Dievs» var būt arī tāds tukšs burtu salikums, kaut kāds bezjēdzīgs sauklis, ko skandināt. Bet kādam tas var būt viss. Tas nav teorētisks, bet gan pieredzes jautājums. Interesanti ir tas, ka arī tie, kas Dievu noliedz, ļoti labi saprot, ko šis vārds nozīmē un kas tiek noliegts. Un, runājot par Dievu, nav nekādas nozīmes mūsu ieskatiem par viņa eksistenci, jo Dievs ir gan esošais, gan arī ārpus tā, kas mums ir saprotams. Cilvēkā jau dabiskā veidā ir ielikta kāda zināšana, apjausma par augstāko, labo, skaisto, cēlo. Mūsdienu cilvēks savā būtībā ne ar ko neatšķiras no cilvēkiem, kas dzīvoja citos laikos. Ir lietas, kas ir nemainīgas cauri gadu tūkstošiem un skar lielos, grūtos dzīves jautājumus par būtību un jēgu. Dzīve šajā pasaulē nevienā laikmetā nav bijusi viegla un vienkārša, cilvēka patiesā situācija un nākotnes perspektīvas ir tās lietas, par kurām nopietni aizdomājoties, naktī mierīgi gulēt nevar. Piemēram, par nāves neizbēgamību, postu. Vienīgi Dievs man apsola, ka es nemiršu, bet gan dzīvošu. Un šim apsolījumam ir savi konkrēti juridiski nosacījumi. Bībele runā nevis par mūsu priekšstatiem un meklējumiem, bet gan par Dieva atklāsmi pasaules vēsturē, caur vēsturiskām personām un notikumiem. Tās nav pasakas, kas norisinājušās sensenos laikos, aiz cik tur kalniem un jūrām. Arī mūsu dzīve ir reāla vēsture, kas raisa jautājumu par saturu, jēgu, virzību. Mums ir vajadzība runāt par Dievu, bet mums tas nākas tik grūti, faktiski neiespējami, jo mums kā cilvēkiem nav nekā saprātīga, ko pateikt par Dievu. Es uzskatu, ka vienīgais veids ir runāt nevis par kaut kādām abstraktām lietām, jutumiem un šķitumiem, idejām, iedomām un fantāzijām, bet gan par Dieva vēsturisko atklāsmi, par attiecībām ar Dievu, kas ir salīdzināmas, pārbaudāmas. Piemēram, kā Dievs ir atklājies caur Jēzu Kristu kā vēsturisku personu, kā Viņš mūsu vietā ir atrisinājis ļoti sarežģītu juridisku kāzusu mūsu attiecībās ar Dievu. Un kādā veidā šīs lietas ir piedzīvojamas šodien, kur gūstams mierinājums, stiprinājums un iepriecinājums mūsu situācijā. Un ir cilvēciskais ļaunums. Cilvēks nav tikai labs, cilvēks ir ļauns savā dziļākajā būtībā, cilvēce ir ļauna. To neredzēt vai noliegt ir vienkārši stulbi. Šajā ziņā cilvēkam ir vajadzīga ļoti kompleksa palīdzība, un to risina reliģija. Cilvēciskā ļaunuma problēma un jautājums par cilvēka izaugsmi un pārtapšanu ir aktuāls arī mūsdienu pasaulē. Zināšanas un tehniskais progress šajā ziņā mums nepalīdz.

Šobrīd norit karš starp divām lielām, vēsturiski nozīmīgām kultūrām (reliģijām) - kristīgo un islāma. Ar Dieva vārdu uz lūpām spīdzina un nogalina. Piesaucot Dievu (Allāhu), dzimst terorisms. Lai kā mums nepatiktu globalizācija, lielveikali svētnīcu vietā un zīmolu pielūgšana, tomēr ar McDonald vai Gucci saukli uz lūpām neviens terorakts nav noticis. Kāpēc karš, sāpes un Dievs vienmēr ir līdzās?

Problēma nav reliģijā, bet pašu cilvēku ļaunumā un stulbumā. Arī matemātiku, fiziku un ķīmiju var nelietīgi izmantot cilvēku iznīcināšanai. Tā ir cilvēciskās dabas ļaunuma problēma. Pat ticību, kas pamatā ir tik laba, skaista un cilvēku ceļoša, kas palīdz dzīvot, mīlēt un pat nomirt, mēs pamanāmies degradēt, izmantojot savtīgās, nelietīgās, zemiskās interesēs. Tā jau nedara tikai karotāji un teroristi vien, tā dara, piemēram, politiķi, kuri kristīgās vērtības nelietīgi izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai, paši ar savu dzīvi un rīcību tās bradādami kājām. Traki ir tas, ka arī baznīcas no tā gūst labumus vai privilēģijas. Pasaules vēsturē ne jau Dievs, bet reliģija pilnīgi noteikti ir gājusi roku rokā ar nežēlībām, varasdarbiem un stulbībām. Fakts, ka mīlestības vārdā cilvēki tika dedzināti sārtos un sēdināti uz moku zirgiem, tikai skaidri parāda mūsu cilvēcisko problēmu. Mēs pat ticību pamanāmies izmantot kā vīģes lapu, ar kuru piesegt savas nelietīgās intereses, varaskāri, perversijas. Pasaulē ir ļoti daudz pāridarījumu un aizvainojumu, un tam visam nav nekādu risinājumu, izņemot piedošanu. Karš un atriebība, savu principu un taisnības pierādīšana neved mūs uz labāku pasauli, bet uz elli un pazušanu. Cilvēkiem ir jāmācās piedot, pieņemt, neizmantot, neapzagt vājākos. Ir jāspēj izlīdzināt kliedzošās sociālās netaisnības sabiedrībā un starp pasaules daļām. Viena lieta ir pilnīgi skaidra – pasaule vairs nevar eksistēt tā, kā līdz šim. Tuvākajos gados būs dramatiskas pārmaiņas, bet mums vēl joprojām ir izvēles brīvība. Ja nerisināsim elementārus cilvēciskus jautājumus - nabadzības problēmas, viss beigsies ar baisu haosu un pasaules karu. Un pirmie cietīs tie, kuriem tagad labi iet.

Latvijā vērojama pieaugoša interese par islāmu – izglītoti cilvēki pāriet islāmā. Varētu uzskatīt, ka tā ir poza, vēlme atšķirties, tomēr arī citur Rietumos islāms nenoliedzami ir trends. Pētnieki nereti jau teikuši, ka kristietība ir zaudējusi pozīcijas un neko jaunu Rietumu cilvēkam vairs nevar piedāvāt. Kā domājat jūs?

Es negribētu piekrist, ka izglītoti cilvēki pāriet islāmā, man nav informācijas par tādu tendenci. Es pazīstu tādus, kas pēc kāda laika, pavadīta islāmā, jūtas vīlušies. Ir atsevišķi skaļi gadījumi, bet tas ir tāpat kā ar pāriešanu pareizticībā. Kādu laiku mākslinieku vidū tas bija populāri. Trends tas var būt garīgi apjukušo, nepieņemto, nesaprasto vidū. Islāms Rietumu pasaulē pieaug galvenokārt uz ieceļotāju un lielās dzimstības rēķina. Pārgājēji parasti ir jauni cilvēki bez dziļākas izpratnes. Reliģiju gan neviens neizvēlas kā preci lielveikalā. Tā ir populāra, bet muļķīga ideja. Islāms ir atšķirīga kulturālā paradigma, mentalitāte, kas paredz cita veida sabiedrisko, politisko iekārtu, tur ir pilnīgi cita izpratne par cilvēka brīvību, attiecību, sadzīves modeļiem un visu pārējo. Ir bezgala naivi iedomāties, ka islāms organiski integrēsies mūsu kristīgās Eiropas demokrātiskajā sabiedrībā bez sava kulturālā un reliģiskā diktāta, kas ir neizbēgams pie noteikta musulmaņu īpatsvara sasniegšanas sabiedrībā. Traģisks faktors ir Rietumu sabiedrības atteikšanās no savām kulturālajām un reliģiskajām saknēm kaut kāda absurda politkorektuma vai dīvainas laikmeta ideoloģijas vārdā. Problēmas rada arī milzīgais formāli un nomināli piederīgo kristiešu skaits. Labi situētajiem eiropiešiem ir suņi un kaķi, bet nav bērnu un līdz ar to nav nākotnes. Arī tas ir vērtību jautājums. Kristietība ir Rietumu kultūras mugurkauls. Ir jau vēl kaut kas – tā ir robeža, kas neiet starp reliģijām, bet gan starp visu reliģiju tā sauktajiem fundamentālistiem un liberāļiem. Procesi notiek ātrāk, nekā tos spējam izprast, un mēs nezinām, kas un kā būs tālāk.

Ārēji cilvēce ir mainījusies – tehnoloģiskie procesi virzās aizvien straujāk, dienas laikā mēs pārstrādājam milzīgu informācijas apjomu. Vai arī jūs domājat, ka ir iestājies modernais akmens laikmets – esam kļuvuši sekli, pavirši, dziļāk un ilgstoši domāt nespējīgi?

Attīstība mūs nedara par labākiem cilvēkiem. Dzīves un cilvēcības pamatjautājumos mēs neesam gudrāki par cilvēkiem pirms tūkstošiem gadu, tieši otrādi. Mums nav atbildes uz lielajiem jautājumiem par dzīves jēgu, par to, kas ir pirms un pēc šīs dzīves, kas ir dzīve, kas nāve, kas patiesa mīlestība. Šajā laikā ir ļoti daudz sekluma, virspusības, plakanuma, ir daudz paviršības, kvalitātes trūkuma, ir lielas saskarsmes un attiecību problēmas. Bet jautājums jau nav par laikmetu, tas ir par mani, par ikvienu no mums. Laikmets nav attaisnojums tam, kāpēc nevaru dzīvot un rīkoties atbilstoši tam, kā to vajadzētu. Un, kā vajadzētu, to mēs diezgan labi saprotam. Jautājums ir drīzāk par dzīves pamatu, motivāciju un tādām lietām.

Dzīve uz virsmas, iekšēja iztukšošanās rada nepieciešamību apstādināt domas, kas lēkā kā truši zālājā. Iespējams, tāpēc cilvēki pievēršas dažādām garīgām praksēm. Ar Austrumu tradīcijām – dzenbudismu un jogu saistītais vārds «meditācija» jau labu laiku zināms arī luterāņiem. Kā jūs vērtējat kristīgo meditāciju?

Es neesmu liels meditāciju piekritējs. Ja meditācija noved pie citādas dzīves, attiecībām un rīcības, tad viss ir kārtībā. Tas risks ir iekapsulēties sevī, savā iekšējā reliģiozitātē. Visvairāk sabiedrībā ir vajadzīga tieši kristīga rīcība, ētika, kas ir dziļākā un nopietnākā reliģiskas dzīves pieredze. Katrs var tērēt savu laiku, kā grib, bet ticība funkcionē daudz tiešākā un vienkāršākā veidā. Ir lietas, kas ir pārbaudītas gadu tūkstošos, un ne jau mēs te izgudrosim velosipēdu no jauna. Kristīgā ticība jau pašos pirmsākumos ir gājusi uz āru - tā nav ņemšanās ar sevi, kaifošana iekšēja miera un līdzsvara pieredzē. Drīzāk ticīgie būtu jāmudina, jāiedrošina iet un darīt, dzīvot un atbilstoši savai ticībai rīkoties laicīgajā ikdienā. Sarkanā līnija man ir tur, kur tiek jauktas kopā dažādas reliģijas, pārņemti citu reliģiju priekšstati, valoda, prakses. Tas man nav pieņemams.

Ko šodien iesākt ar vecmodīgo jēdzienu «grēks»?

Jēdziens «grēks», tāpat kā «pestīšana» ir ļoti būtiski, bet, tāpat kā visi pārējie jēdzieni, tie mūsdienu pasaulē ir jātulko un jāpaskaidro, citādi kļūst par savējiem saprotamu žargonu. Grēks ir cilvēciskās dabas samaitātība, cilvēka dabas ļaunums. Tā nav morāla lieta, kaut kādas neķītrības, bezkaunības, ļauni darbiņi. Tā ir būtības kategorija, puve mūsu cilvēciskajā dabā. Piemēram, melošana, varasdarbi vai zagšana nav grēks, bet gan grēka sekas. Grēks ir tālums no Dieva, bezdibenis attiecībās ar Dievu, kuru mēs paši nespējam vairs pārvarēt, līdz ar to visa mūsu dzīve ir aplama un ļaunuma saindēta. Ja grēks būtu kaut kādi slikti darbiņi, tad to viegli varētu pārvarēt ar atturēšanos vai ar stingrākiem likumiem. Bet tik vienkārši nav, Bībele arī nāves postu saista tieši ar grēku. Mums ir vajadzīga nopietnāka, daudz dziļāka, kompleksāka palīdzība. Kristum par mums ciešot un mirstot, mēs tiekam atbrīvoti no soda par savu ļaunumu, no elles mokām un mūžīgas nāves. Pestīšana jeb izglābšana bibliskā izteiksmē ir atbrīvošana no mūsu pašu ļaunuma, kas savā būtībā ir attiecību atjaunošana ar Dievu, palīdzība mūsu nespēkā un cilvēciskajā bezizejā, kā arī mūsu pārtapšana par labāku cilvēku.

Vai mīlestība var iegūt destruktīvas formas – gan sadzīvē, gan plašāk palūkojoties?

Destruktīvas formas var iegūt tas, ko mēs saucam par mīlestību. Mēs bieži par mīlestību saucam savus «patīk», «vajag», «es nevaru bez» - savas egoistiskās vajadzības, hormonālos uzplūdus, ielāpus savā iekšējā tukšumā. Patiesa mīlestība nekad nav destruktīva, taisni otrādi – tā atbrīvo, dziedina, atdzīvina, paceļ. Varu ikvienam no sirds ieteikt tā nopietni izlasīt apustuļa Pāvila 1. vēstuli Korintiešiem, 13. nodaļu, kas ir mīlestība. Tā ir saistīta ar cilvēka izaugsmi, pieaugšanu. Mīlestība nevis ņem un izbauda, bet gan dod. Tā domā nevis par savām, bet otra vajadzībām. Mīlestība nav kaut kas dziļi mūsos, tā principā ir lielāka, augstāka, tīrāka un skaistāka par cilvēku. Tādas mīlestības paraugu mēs redzam Kristus notikumā. Ja gribi redzēt un saprast, kas ir patiesa mīlestība, skaties uz Kristu!

Antīkajā Grieķijā teica, ka ķermenis ir kaps – tātad mēs visi jau esam aprakti savā ķermenī. Līdz ar to savā ziņā mēs varam tikai atbrīvoties. Tomēr mēs visi dzīvojam vienā virzienā – zinām, ka mirsim un pulkstenis tikšķ ātri. Varbūt ar to saistīts dzīvošanas grūtums – tu katru rītu celies, gatavo kafiju, tīri zobus un kaut kur steidzies... bet kur? Vai varat piedāvāt veidu, kā palūkoties uz nāvi?

Nezinu, vai varu piedāvāt kādu veidu. Nāve ir kaut kas nenormāls, pilnīga katastrofa. Tā pamatos nepieder dzīvei, tas ir absolūts posts un traģēdija. Mums ir ļoti grūti pat iedomāties, ko dzīvam cilvēkam nozīmē nomirt, aiziet nebūtībā, mums ir tikai dzīves pieredze. Bet dzīve vienmēr beidzas tā – ar nāvi. Dzīve ir tik īsa un trausla! Tā ir baisa apjausma. Ik pa laikam mūs pārņem savādas skumjas, par to tikai iedomājoties. Es zinu, ka parasti mēdz mierināt ar dvēseles nemirstību, ka ar nāvi jau viss nebeidzas. Es neesmu par to tik drošs, zinot to, ko es zinu, ko esmu lasījis, mācījies, domājis. Esmu ļoti pateicīgs, ka man ir ticība. Jo tikai Dievs man apsola mūžīgu dzīvību, mana stāsta turpināšanos, atkalsatikšanos ar mīļajiem mūžībā, un šādai cerībai ir noteikts pamats, jo tā nebalstās mūsu izpratnē un skatījumā. Es ticu, ka esmu ierakstīts Dieva atmiņā. Tāpat kā Dievs reiz pasauli radīja no nekā, tāpat Viņš arī mani reiz augšāmcels no pīšļiem, nebūtības un aizmirstības, tas ir Viņa lielais, īpašais apsolījums savējiem. Kā mierināt neticīgos, man nav ne mazākās jausmas.

Kristietības centrā ir nāves un augšāmcelšanās stāsts, bet oriģinālajā ebreju valodā Lieldienas - pasha iezīmē pāreju. Kāda ir atšķirība?

Vēsturiskais Jēzus darbojās jūdaisma jeb Vecajā Derībā fiksētās Dieva atklāsmes kontekstā. Jēzus savu atklāto darbību uzsāk Galilejā, tad dodas uz Jūdeju, uz Jeruzālemi, kur Viņš kādā 30. vai 33. gadā tieši ap jūdu Lieldienu vai Passā svētku laiku neiedomājami nežēlīgā veidā tiek sodīts ar nāvi. Passā svētkos ticīgie svin iziešanu no Ēģiptes verdzības uz Apsolīto zemi. Jēzus neko ļaunu nebija darījis, bet Viņu nevainīgu nogalina kā visnekrietnāko noziedznieku. Teksti, kas balstās paša Jēzus vārdos, pasvītro, ka to Viņš dara mūsu dēļ, ciezdams un mirdams par mūsu grēkiem, mūsu vietā. Trešajā dienā notiek Viņa augšāmcelšanās no mirušajiem, un Lieldienās kristīgi ļaudis svin šo Kristus uzvaru pār nāvi. Tāpat, kā Dievs reiz savu tautu izveda no Ēģiptes verdzības, tāpat arī Dievs ikvienu cilvēku izved no tās garīgās, jeb cilvēciskā ļaunuma un nāves verdzības caur Mesiju jeb Kristu. Ja ticam Viņam, pieņemam to, kas mūsu labad ir darīts, mēs tiekam attaisnoti Dieva priekšā, tiekam izglābti no mūžīgas nāves un pazušanas, tiekam vadīti uz mūžīgu dzīvību. Tas ir lielākais un skaistākais, kas noticis pasaules vēsturē, kas mūsu labad ir darīts, to patiešām ir vērts svinēt ar prieku un gavilēm. Es visiem, visiem gribu novēlēt priecīgas Lieldienas, jo Kristus uzvarā ir uzvarēta arī mūsu nāve, mūsu vislielākais ienaidnieks!