EP deputāts: Eiropai jādara daudz vairāk savas drošības stiprināšanai

Jūs piedāvājat iniciatīvu par ES militāro aktīvu dalīšanu dalībvalstu starpā. Kādēļ tapa šāda iniciatīva?

Galvenais iemesls – drošības situācija ap un pašā Eiropā. Apkārt ir daudz krīžu, kas to ietekmē. Aug arī terorisma draudi. Tas nozīmē, ka Eiropai ir jādara daudz vairāk savu pilsoņu drošības vairošanai. Es saskatu milzīgu neizmantotu potenciālu, veidojot Eiropas aizsardzības spēkus un vienotas Eiropas drošības organizācijas. Tas ir galvenais iemesls. Ja raugāmies uz NATO, tajā ASV spēlē lielu lomu. Ja skatāmies ilgtermiņā, situācija, kad ASV sedz 75% bloka militāro izdevumu un Eiropa tikai 25%, nav godīga un nav ilgtspējīga. Eiropai ir jādara daudz vairāk tās drošības stiprināšanai. Šis ir īstais laiks, lai spertu konkrētus soļus un realizētu šādu iniciatīvu, lai Eiropas drošības spēki ciešāk strādātu kopā.

Vai iniciatīva ir vērsta uz vienotas Eiropas armijas izveidi?

Tas tā varētu būt, bet es domāju, ka realitāte būs cita. Esošie likumi neļauj izveidot vienotu Eiropas armiju, un man šķiet, ka sabiedrības noskaņojums Eiropā kopumā arī ir pret to.

Lūdzu pastāstiet sīkāk par šo ieceri, kā tai vajadzētu darboties praksē?

Tur ir daudz ļoti praktisku lietu. Mums ir desmit gadu vēsture Eiropas kaujas grupām, kuras nekad nav tikušas izmantotas. Mums vajag pārveidot šo sistēmu, lai šīs kaujas grupas tiktu izmantotas, ja šāda nepieciešamība rodas. Otrs piemērs, ko saucu par Eiropas «militāro Šengenu». Šobrīd bruņoto spēku pārvietošana no vienas valsts uz otru ir ļoti birokrātisks un laikietilpīgs process. Tam jānotiek daudz gludāk un ātrāk. Ja kaut kur notiek krīze, laikam ir ļoti būtiska nozīme. Pašlaik tas viss ir pārāk laikietilpīgi, tāpēc mums jāveic izmaiņas. Trešais piemērs – NATO nolēma palielināt militāro spēku klātbūtni Baltijas reģiona valstīs, un viss finanšu slogs par to gulstas uz Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas pleciem, lai arī sabiedrotie ir te ieradušies ne tikai mūsu, bet arī citu ES un NATO dalībvalstu drošības dēļ. Ja paraugāmies uz ES struktūrfondiem, Savienība varētu sniegt savu ieguldījumu. Tā varētu finansēt nepieciešamo civilo infrastruktūru – ēkas, kur izmitināt šos bruņotos spēkus, ceļus un tiltus. Tas varētu būt veids, kā ES atbalsta NATO aktivitātes.

Mums jau ir NATO, kam mums vēl šāda iniciatīva?

Galvenais iemesls – mums vajag izmantot visus pieejamos resursus. ES pusē tie netiek pietiekami izmantoti. Ir daudzas sfēras, kur ES ir spēcīga, taču mēs to neizmantojam, piemēram, hibrīdkarš un viss, kas saistīts ar kiberdrošību. Ir veselas sfēras, kurās ES varētu sniegt būtisku ieguldījumu. Tāpat ne visas ES dalībvalstis ir NATO locekles, mums jāiesaista arī šīs valstis. Sadarbība drošības ziņā ar ASV, Kanādu un Turciju ir ļoti būtiska. Es ceru, ka NATO paliks Eiropā kā galvenais drošības garants, tomēr domāju, ka Eiropai drošības ziņā jādara daudz vairāk, lai tā nebūtu vienmēr atkarīga no ārvalstu spēkiem.

Starptautiskās organizācijas bieži tiek kritizētas par to birokrātiju un izmaksām. Vai jūsu iniciatīva nepalielinās birokrātiju un izmaksas vēl vairāk?

Protams, ja reiz jums ir kaut kāda sistēma un sadarbība, jums nepieciešams to vadīt. Tomēr, ja mums būs reāla sadarbība starp ES valstīm, mēs varēsim panākt izmaksu efektivitāti, jo ne katrai valstij vajag darīt visu. Labs piemērs ir mūsu pašu valstīs. Baltijas valstīs nav klasiskās gaisa spēku politikas. Mēs nemaksājam par dārgo gaisa spēku uzturēšanu, mums šajā ziņā palīdz mūsu NATO sabiedrotie. Mēs šādā veidā varam iet uz priekšu. Mēs varam sadalīt pienākumus un tādā veidā panākt efektivitāti tēriņos.

Kādi, jūsuprāt, ir lielākie draudi Eiropas Savienībai?

No drošības viedokļa pirmā problēma ir terorisms un ārvalstu kaujinieki, kam ir tiešs sakars ar to, kas notiek Sīrijā, Irākā un citās valstīs, kur teroristu organizācijas ir spēcīgas un aktīvas. Arī Krievijas politika diemžēl joprojām ir neprognozējama, kamēr ir Ukrainas konflikts un kamēr nav adekvātas sadarbības Sīrijā. Nav skaidrs, kādas būs attiecības starp Krieviju un Rietumiem nākotnē. Ilgtermiņā mēs redzam, ka visur mūsu kaimiņvalstīs - dienvidos un austrumos - situācija kļūst aizvien nestabilāka. Mums jābūt gataviem jauniem konfliktiem un jauniem riskiem.

Redzot pēdējo gadu notikumus, kā jūs vērtējat ES gatavību cīņai pret terorismu?

Diemžēl mums vajadzēja virkni traģisku notikumu, lai sāktu kaut ko darīt. Ārvalstu kaujinieku problēma bija zināma gadiem, taču nebija politiskās gribas šo jautājumu risināt. Tagad, un to rāda arī sabiedriskās domas aptaujas, cilvēki saprot, ka tā ir lielākā problēma Eiropā. Tagad EP lietas ir izkustējušās. Top direktīva par terorisma apkarošanu – tā paredz, ka ES līmenī ir jābūt saskaņotiem krimināllikumiem. Arī sakaru veidošanai ar teroristiskām organizācijām jābūt sodāmai visā Eiropā. Paredzēta arī efektīvāka informācijas apmaiņa starp dalībvalstu drošības dienestiem. Es ceru, ka Eiropas izlūkdienesta izveide sniegs pievienoto vērtību šīs problēmas risināšanā.

Jūs kritizējāt Krieviju par to, ka tā nepietiekami sadarbojas ar Rietumiem Sīrijā. Vai beigās nebūs tā, ka Krievijas cīņa pret teroristiem būs krietni efektīvāka par Rietumu īstenoto?

Sīrijas konflikts ir traģēdija. Tā ir šā gadsimta lielākā humanitārā katastrofa, par to nav šaubu. Problēma ir tā, ka šajā konfliktā nav spēcīgu pušu, kuras varētu atbalstīt. Ja paraugāmies uz spēku sadalījumu, ir divas spēcīgas puses – «Islāma valsts», kuru, protams, nevar atbalstīt, un Asada režīms, no kura cilvēki bēg ne mazāk kā no «Islāma valsts». Tā šajā jautājumā ir Rietumu lielākā problēma - nav uzticama partnera, kuru atbalstīt. Jā, tur ir zināmi opozīcijas spēki, taču tie ir vāji. Asada režīma pastrādātie noziegumi bija tik acīmredzami, ka viņu mēs nevaram atbalstīt. Tas arī ir iemesls, kādēļ Rietumi neiejaucās šajā konfliktā ar lielākiem spēkiem. Trūkst adekvātu alternatīvu.

Jūs kā lielu draudu minējāt terorismu, bet Briseles gaiteņos daudz tiek runāts par to, ka visu Eiropas projektu apdraud populisti.

Raugoties no Baltijas valstu perspektīvas, vēstures un ģeopolitiskās situācijas, tas, ka ES kļūtu vājāka un sadrumstalota, ir liels risks. Tiešām rodas jautājums, kas notiks tālāk? Daži saka, ka ES sabruks, dalībvalstis to pametīs. Ja valstis izstāsies no ES un mēģinās izdzīvot pašas, skaidrs, ka citas lielvalstis mēģinās aizpildīt šo varas vakuumu, kāds radīsies pēc ES sabrukuma. Mums jādara viss iespējamais, lai saglabātu un stiprinātu ES. Es ļoti ceru, ka šim populisma vilnim būs pretspēks. Tam ir ļoti racionāli pamati - 70 gadus Eiropā nav bijis karš, un nevajag to vērtēt par zemu! Ieguvumi no ES joprojām pastāv – brīvais tirgus, brīva cilvēku pārvietošanās, brīva preču un pakalpojumu kustība utt. Mēs nedrīkstam aizmirst šīs pozitīvās puses, kamēr ir šī turbulence. ES ir viegli nogalināt, bet nevienam nav atbildes, kas notiktu tālāk un kā pēc tam izdzīvot šajā sarežģītajā pasaulē.

Kāda būs «Trampa faktora» ietekme uz Eiropu nākamajos gados?

Pozitīvā ietekme būs tāda, ka Eiropa kļūs stiprāka. Piemēram, drošības jomā - Eiropai vienkārši būs jādara vairāk un daudz pārdomātāk jāizmanto pašu resursi. Es domāju, ka tas būs viens no rezultātiem.

Krievija cer uz attiecību uzlabošanu ar ASV. Ko tas nozīmētu Eiropai?

Tas ir ļoti atkarīgs no tā, kāda būs šo attiecību maiņas cena. Mēs visi vēlamies, lai attiecības starp Rietumiem un Krieviju uzlabojas. Taču ir virkne lietu, uz kurām šādai attiecību maiņai būtu jābalstās, – jānoregulē karš Ukrainas austrumos, jāuzlabo spēja sadarboties starptautiskos konfliktos, piemēram, Sīrijā, jāmaina Krievijas agresīvā politika pret NATO un atsevišķām ES dalībvalstīm. Domāju, ka mūsdienu pasaulē nav iespējams vienkārši noslēgt darījumu starp Krieviju un ASV par attiecību uzlabošanu. Es esmu absolūti pārliecināts, ka šādam darījumam jābalstās uz pavisam konkrētām lietām. Atcerēsimies ASV prezidentu Bušu. Viņš sākumā arī redzēja ko jauku Putina acīs, bet vajadzēja vien pāris nedēļas, lai viņš saprastu savu kļūdu. Arī prezidents Obama mēģināja restartēt ASV un Krievijas attiecības, bet mēs visi zinām rezultātu. Lai notiktu būtiskas izmaiņas attiecībās starp Krieviju un Rietumiem, Krievijai būtu būtiski jāmainās. Sevišķi Ukrainas jautājumā, cilvēktiesību jomā. Tai jābūt vērstai uz sadarbību ar Rietumiem.