ja viņš nokļūst policijā, mamma atpērkas; ja atnāk mājās piedzēries, vecāki apkaunojošo faktu noslēpj, skolā izliekas neko nemanām.
Rezultātā process attīstās,» stāsta Soloveiko. Divatā runājot ar pusaudzi, kas nonācis centrā, drīz vien atklājas skaudra aina: jaunais cilvēks ir vientuļš, nelaimīgs un izmisis. «Es redzu, kas viņam kait un sāp, bet, līdzko viņš atgriežas grupā, tā uzliek masku un turpina iejusties lomā.» Soloveiko uzskata, ka jauniešiem, kuri noslepkavoja savu «draugu» un apgānīja viņa līķi, nevar būt attaisnojuma. Viņa pieļauj, ka šie jaunieši apreibinošās vielas nelietoja pirmoreiz. «Tā nav, ka cilvēks lieto pirmo reizi un nogalina.» Tikai iztēlojieties, kas notiek viņu galvās! Speciāliste uzskata:
varbūtība, ka viņi sapratīs, ko izdarījuši, un mainīsies, ir maza.
«Ja būs lemts, rehabilitācijas programmas un psihologi palīdzēs...» Viņa neizslēdz, ka jaunieši īsti neapjēdz, ko izdarījuši.
Nevis jārunā, bet jākliedz
Nodurts, spīdzināts, nosmacis, noslīcis, nokritis no jumta, izvarota. Tāds itin bieži mēdz būt atkarīgo pusaudžu dzīves ceļa noslēgums. Parasta statistika – nekas vairāk. «No man zināmajiem četri bērni ir aizgājuši,» saka «Solis Piebalgā» pārstāve. «Viņi bija ārstējami un mīlami, bet tas netika izdarīts.» Šobrīd centrā uzturas divdesmit 12 līdz 17 gadu veci jaunieši. Soloveiko saka, ka vēlas piemetināt ko būtisku: «Mēs veicām nelielu pētījumu. Rezultāts ir šokējošs!
Izrādās, ka katra atkarīgā bērna vidē, viņa paziņu lokā ir 40-50 atkarīgu bērnu. Tad nu iztēlojieties, kāda ir kopaina – cik viņu patiesībā ir daudz!
Tā ir milzīga drāma, uz ko sabiedrība piever acis. Mums rāda ciparus: «Jauniešu dzeršana mazinās.» Jā, bet pieaug spaisa lietošana. Man nav ilūziju, ka šos jautājumus kāds nopietni grib risināt. Patiesībā par bērnu atkarībām ir nevis jārunā, bet jākliedz!»
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
