Katram bērnam pieaugot ir būtisks tiešs kontakts, nepieciešama mīlošu vecāku klātbūtne, lai viņš varētu izaugt par pilnvērtīgu un laimīgu sabiedrības locekli. Bērnunami diemžēl šādu pieeju nav spējīgi nodrošināt, pauž Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas vadītāja Ilze Paleja.
««Valsts nākotne ir mūsu bērni» – ļoti pareizs un loģisks apgalvojums. Taču veiksmīgu nākotni nav iespējams uzbūvēt, nerūpējoties par tagadni. Bērna uzaudzināšana un izskološana ir viņa ģimenes, pirmkārt, – vecāku rokās. Tomēr Latvijā dzīvo ne mazums bērnu, kam ģimenes vietā ir valsts – tie ir bez vecāku gādības palikušie bērni. Ne tik sen sabiedrību pāršalca liecības par tā dēvēto «sistēmas bērnu» ikdienu, ar nožēlu jāatzīst, ka šādu ikdienu piedzīvo liela daļa Latvijā dzīvojošo jauniešu,» saka vadītāja.
Viņa akcentē, ka katram bērnam pieaugot ir būtisks tiešs kontakts, nepieciešama mīlošu vecāku klātbūtne, lai viņš varētu izaugt par pilnvērtīgu un laimīgu sabiedrības locekli. Bērnunami diemžēl šādu pieeju nav spējīgi nodrošināt. Lai situāciju uzlabotu, pirms 20 gadiem Latvijā, Īslīcē (Bauskas novads), tika izveidots pirmais SOS bērnu ciemats, kurš, darbojoties pēc audžuģimeņu principa, uzņem bez vecāku aprūpes palikušos bērnus, nodrošinot viņiem pilnvērtīgu dzīvi – gan nepieciešamās ikdienas preces, gan izglītību, gan – pats galvenais – mammu.
«Pirms divām dekādēm šis ciemats tika uzbūvēts par ārzemju ziedotāju līdzekļiem. Nu ir pienācis laiks valstij uzņemties rūpes par bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, apzinoties, ka nākotnes bērnunami ir audžuģimenes,» norāda Paleja.
Pašlaik Latvijā darbojas divi SOS bērnu ciemati – viens Īslīcē, Bauskas novadā, un viens Valmierā, kā arī viena jauniešu māja Jelgavā. Šogad abi ciemati svin pastāvēšanas jubileju: Īslīces ciemats – 20 gadus, Valmieras – 10 gadus. Šie ciemati ir daļa no starptautiskas, Austrijā bāzētas SOS bērnu ciematu organizācijas un darbojas pēc šajā organizācijā skaidri definētiem principiem un vērtībām. Latvijas SOS bērnu asociācija sadarbojas ar kopumā 25 Latvijas pašvaldībām, tostarp Rīgu, kas nozīmē, ka ar bāriņtiesas lēmumu kādā no ciematiem var nonākt jebkurš bērns no sadarbības teritorijām.
Katrā ciematā mīt 12 ģimenes, bet mājā Jelgavā – līdz 14 jaunieši. Atšķirībā no ciematiem, kur katrā ģimenē mīt līdz 6 bērni, mājā Jelgavā dzīvo patstāvīgāki jaunieši, kas ir spējīgi paši sevi aprūpēt. Kopumā abos ciematos un jauniešu mājā mīt ap 150 bez vecāku aprūpes palikušo bērnu. Uzņemot bērnus, netiek izšķirti brāļi un māsas, tādējādi no vienas ģimenes izņemti bērni paliek kopā un kopā sāk dzīvi kādā no ciemata audžuģimenēm.
Šo bērnu lielākā vērtība ir vecāki – katrā ciemata mājā mīt tā dēvētā SOS mamma, kura uzņemas rūpes par grūtībās nonākušajiem bērniem. Tehniski SOS mamma ir amats, jo tas ir līgumdarbs, par kura pildīšanu pienākas ikmēneša atalgojums un, protams, arī brīvdienas. Taču pēc būtības tas ir misijas darbs, jo, to pildot, sieviete kļūst par māti svešiem bērniem, kuru audzināšana ir viņas pamatdarbs un reizē – dzīve, jo teju visu savu laiku viņa pavada ciematā. Kad SOS mammas dodas brīvdienās, bērnu aprūpi uzņemas algotas auklītes – uz katru ciemata mājiņu viena.
Asociācija norāda - mums ir svarīgi, lai SOS mammas un arī auklītes pēc iespējas ilgāk veic savus pienākumus, izaudzinot vienu divas paaudzes, jo aprūpējamiem bērniem veidojas piesaiste šiem cilvēkiem. Ciematā nonākušie bērni jau tā ir traumēti – gan morāli, nereti arī fiziski, līdz ar to ir svarīgi, lai SOS mamma ir stabila, droša un nemainīga. Prieks novērot, ka, bērniem pieaugot, viņi turpina uzturēt kontaktus ar savām SOS mammām, brauc ciemos dzimšanas dienās un svētkos, nereti jau paši ar savām ģimenēm.
