Rīgas «nelegālie imigranti» - cilvēki, kuri no citām Latvijas vietām pārcēlušies dzīvot uz galvaspilsētu studiju, darba, kā arī ģimenes apstākļu dēļ, bet nav deklarējušies savā jaunajā dzīvesvietā. Cik tādu ir? Kas liedz viņiem sevi oficiāli pieskaitīt Rīgai? Un kā tas ietekmē galvaspilsētu?
Pēc dažādiem datiem nedeklarēto iedzīvotāju skaits ir atšķirīgs. Trūkst arī pētījumu par šo sabiedrības grupu, kura sadzīvisku vai ideoloģisku iemeslu dēļ nav nokārtojusi saistības ar valsti, norādot savu dzīvesvietu. Rīgas domē pauž, ka no galvaspilsētas uz novadiem nedeklarēto iedzīvotāju dēļ gadā «aizplūst» liela naudas summa. Savukārt «Swedbank» ekonomists lēš, ka šie cilvēki savu naudu tērē arī Rīgā, tādējādi atstājot savu ieguldījumu pilsētas budžetā.
Galvenā deklarēšanās nozīme ir darīt zināmu savu dzīvesvietu, kur cilvēks ir sasniedzams vajadzības gadījumā. Tas nebūt nenosaka, ka personai var būt tikai viena mājvieta. Tiesības deklarēties cilvēkam ir mājvietā, kas pieder viņam vai radiniekam. Tāpat pamats, lai deklarētos, ir arī rakstisks īres līgums. Tomēr deklarēšanās nav tikai informatīva. Tā paredz piederību pašvaldībai, kurai ir pienākums rūpēties par iedzīvotāju veselības un sociālo aprūpi, izglītību, kā arī organizēt komunālos pakalpojumus, nodrošināt sabiedrisko kārtību un citas nepieciešamās funkcijas.
Pašvaldībai iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) veido lielu daļu finansējuma, lai nodrošinātu visu nepieciešamo pilsētā. Lielākā daļa - 80% no iemaksātā nodokļa - tiek ieskaitīti pašvaldības budžetā, kurā cilvēks ir deklarējies. TVNET aptaujātie Rīgas iedzīvotāji, kuri nav deklarējušies galvaspilsētā, min, ka tieši vēlme sniegt atbalstu citai pašvaldībai ir viens no iemesliem, lai nedeklarētos.
Cik viņu ir?
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) dati liecina, ka kopējais Rīgas iedzīvotāju skaits šā gada 1.janvārī bija 704 476. No tiem 197 94 cilvēki nebija deklarēti Rīgā (nebija spēkā reģistrācija dzīvesvietā), tādējādi šiem rīdziniekiem tika norādīta pašvaldība, kuras teritorijā bija viņu pēdējā reģistrētā vai deklarētā dzīvesvietas adrese. Savukārt 688 galvaspilsētas iedzīvotājiem dzīvesvietu bija reģistrējusi pašvaldība, bet 383 bija tikai norādījuši to. Pēdējie cipari nav salīdzināmi ar deklarēšanos Rīgā.
Savukārt Centrālās statistikas pārvaldes jaunākie dati parāda citu ainu – no Rīgā dzīvojošajiem 641 423 cilvēkiem tikai 6371 nav spēkā deklarācija dzīvesvietā. CSP vadītāja Aija Žīgure portālam TVNET skaidro, ka to, kur cilvēks faktiski dzīvo, nav iespējams noteikt. Pārvalde ar matemātiskām metodēm, izmantojot aptuveni 40 dažādus reģistrus, kuros ir iedzīvotāji, var noteikt to, cik daudz cilvēku ir pametuši Latviju. Tādēļ abu iestāžu aprēķinātais iedzīvotāju skaits atšķiras.
Kāpēc viņi nedeklarējas?
Kā galvenos iemeslus, kādēļ nav deklarējušies Rīgā, TVNET aptaujātie cilvēki min vēlmi atbalstīt dzimto vietu, kā arī biežu dzīvokļa maiņu. Viņi norāda, ka nejūt īpašu vajadzību pēc deklarēšanās. Tāpat vairākiem nedeklarēšanās ir saistīta ar savu uzskatu paušanu par Rīgā valdošo politisko spēku.
Dainis uz Rīgu pārcēlies pirms trim gadiem gan ģimenes iemeslu dēļ, gan arī tādēļ, lai būtu vieglāk sasniedzams saviem darba un sadarbības partneriem. Viņš savā dzīvesvietā nav deklarējies, jo nav pārliecināts, ka nākotnē vēlas saistīt savu dzīvi ar Rīgu. Tāpat viņš vēlas, lai nodokļos samaksātā nauda nonāktu dzimtajā lauku pagastā. «Manuprāt, Rīgā nodokļu maksātāju nauda tiek ar diezgan lielu vērienu izsaimniekota,» uzsver Dainis.
Jānis, kurš galvaspilsētā mitinās jau 15 gadus un ir nomainījis dažādus īres dzīvokļus, pilsētā nav deklarējies, jo arī ir pārliecināts, ka Rīgā nauda tiek izšķiesta. Tāpat viņš uzskata, ka pašvaldība ir korumpēta un tajā darbojas Latvijai nedraudzīgi spēki.
«Nevēlos, lai mani nodokļi barotu pašvaldību ar milzīgu budžeta deficītu, kura naudu neprot tērēt,»
skaidro Jānis. Kā piemēru viņš min bezmaksas transporta nodrošināšanu «padomju armijas pensionāriem». Tā vietā viņš labāk sniedz ieguldījumu savas dzimtās puses attīstībai.
Vēl viens Jānis, kuru uzrunāja portāls TVNET, ar pāris mēnešu pārtraukumiem Rīgā dzīvo jau gandrīz astoņus gadus. Viņš norāda, ka viņam galvaspilsētā nav īpašuma, kurā deklarēties. Tāpat vīrietim ir arī ideoloģiski apsvērumi: «Negrasos maksāt nodokļus Nila Ušakova un Andra Amerika «urlu bandai». Viņiem jau tāpat pilnas kabatas caur nanotehnoloģijām piegrābtas!»
Arī Linards, kurš Rīgā dzīvojis 13 gadus, min nodokli dzimtajai pašvaldībai kā iemeslu, lai nedeklarētos. Tomēr deklarēties Rīgā viņu mudinātu bērna piedzimšana. Savukārt Lauris, kurš Rīgā dzīvo sešus gadus, šeit apmeties, jo viņam patīk relatīvā anonimitāte un brīvība, ko sniedz lielākas pilsētas. Viņš Rīgā nav deklarējies, jo mitinās dzīvoklī, kas tiek izīrēts bez līguma, un tajā ir deklarējusies īpašniece.
Ieva, kura Rīgā dzīvo jau septiņus gadus un ir šeit izveidojusi ģimeni, norāda, ka nejūt «baigos mīnusus» tam, ka nav deklarējusies galvaspilsētā. Viņa skaidro, ka ilgākais, ko pavada vienā dzīvoklī Rīgā, ir divi gadi, tādēļ bieži nāktos pārdeklarēties, ja viņa izlemtu to darīt. Ieva uz Rīgu pārcēlusies, jo šeit viņai ir ģimene, draugi un darbs.
Laura ar nelieliem pārtraukumiem Rīgā dzīvo aptuveni desmit gadus. Kaut arī viņa Rīgā strādā, sieviete nejūtas «iesakņojusies» galvaspilsētas dzīvē un apsver iespēju arī atgriezties dzimtajā pusē, kur dzīvo viņas mamma. Laura atzīst, ka nav interesējusies par iespēju deklarēties, jo vienmēr īrējusi dzīvokļus.
«Es, iespējams, apsvērtu deklarēšanos, ja būtu vieta, kur es tiešām gribētu palikt,»
viņa saka. Sieviete domājusi arī par deklarēšanos pilsētā, lai varētu savu balsi pašvaldību vēlēšanās atdot Rīgā.
Sanita savukārt jau septiņus gadus deklarējusies kādā Pierīgas pagastā, lai saņemtu līdzfinansējumu privātajam bērnudārzam. Arī, kad bērns sāks mācīties skolā, sieviete neplāno deklarēties Rīgā, jo pagasts līdzfinansē arī privātskolas apmeklēšanu. Sanita stāsta, ka radi palīdz viens otram – tāpat kā viņa deklarējusies citur, radi deklarējas viņas Rīgas īpašumā, lai varētu sūtīt bērnus bērnudārzā un skolā Rīgā. Viņa izdomājusi arī sistēmu, kā nemaksāt astronomisku summu par dzīvokli, kas viņai ir kopīpašumā. «Uz Jaungadu man «sarodas» vajadzīgais skaits iedzīvotāju, un pēc svētkiem šie palīgi tad deklarējas atpakaļ, kur pašiem vajag,» stāsta sieviete.
Tāpat Jānis, kurš pirms 1,5 gadiem uz Rīgu pārcēlies, jo saņēmis paaugstinājumu darbā, atzīst, ka nav deklarējies, jo «vienkārši ir slinks».
Ekonomisko ietekmi grūti noteikt
Tā kā precīzu datu par Rīgas nedeklarētajiem iedzīvotājiem nav, ir grūti noteikt arī šīs grupas ietekmi pilsētas ekonomikā. Valsts ieņēmumu dienestā skaidro, ka, pat ņemot vērā pieejamos datus, nevar spriest par konkrētām summām, kas varētu ietekmēt Rīgas pilsētas budžetu, jo nav zināmi fakti par šo cilvēku nodarbinātību un samaksātā ienākuma nodokļa apjomu.
Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Direktora biroja vadītāja pienākumu izpildītājs Dāvis Bičkovičs stāsta, ka nedeklarēto iedzīvotāju ietekmi var skaidrot ar IIN plūsmām - proti, Rīgā strādājoša cilvēka nodoklis tiek pārskaitīts pašvaldībai, kurā viņš ir deklarējies. Tādējādi
2014.gadā no Rīgas uz citām pašvaldībām «aizplūda» vairāk nekā 154 miljoni eiro,
kam klāt pieskaitāmi 2014.gadā pašvaldību izlīdzināšanas fondā iemaksātie teju 77 tūkstoši eiro. Bičkovičs saistībā ar naudas «aizplūšanu» no Rīgas koncentrējas uz blakus esošajiem novadiem, norādot, ka daudzu pašvaldību budžeta galvenais ienākumu avots ir Rīgā strādājošo uzņēmumu pārskaitītais IIN. Par to liecinot arī Rīgas darba devēju iemaksātā nodokļa īpatsvars administratīvās teritorijas iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumos, kas Carnikavas, Mārupes, Garkalnes, Salaspils un Stopiņu novadā pārsniedzot pat 60% īpatsvaru.
Bičkovičs skaidro, ka problēma saistībā ar nedeklarētajiem iedzīvotājiem un tiem, kuri brauc strādāt uz galvaspilsētu, ir arī Rīgas pilsētas infrastruktūras nolietošanās. «To lieto vairāk nekā 1 miljons iedzīvotāju, savukārt par tās uzturēšanu maksā vien aptuveni 640 000 deklarēto iedzīvotāju, kā rezultātā Rīgā, pildot arī galvaspilsētas un administratīvā centra funkcijas, infrastruktūra nolietojas straujāk, nekā to ir iespējams atjaunot un sakārtot par esošajiem finanšu resursiem,» norāda departamenta pārstāvis.
«Swedbank» Finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons skaidro, ka nedeklarēto iedzīvotāju ietekme pilsētas ekonomikā nav pētīta, bet ir pelnījusi iedziļināšanos. Viņš ieskicē, ka, runājot par cilvēku grupu, kura nodokļus Rīgā nemaksā, tomēr
jāņem vērā arī tas, ka viņi šeit saņem dažādus pakalpojumus, naudu tērējot tieši galvaspilsētā.
«Tam ir liels ekonomiskais efekts,» uzsver Jansons.
Deklarētās dzīvesvietas turpinās nesakrist ar realitāti
Demogrāfs Ilmārs Mežs stāsta: kamēr atsevišķās pašvaldībās būs spēkā dažādas privilēģijas vai «bonusi», kas saistīti ar deklarēšanos, pieraksta vieta turpinās nesakrist ar realitāti. Par to, cik liela ir šī nesakritība, viņaprāt, padziļināti pētījumi nav veikti. «Pašvaldībām ir savtīgas intereses paturēt pēc iespējas lielāku iedzīvotāju skaitu,» uzsver Mežs, norādot arī uz PMLP un CSP datu atšķirībām.
«Visas pašvaldības ir priecīgas, ka iedzīvotāju skaits tomēr tiek uzrādīts par pakāpi lielāks, nekā tas ir patiesībā. Izmantojot PMLP datus, arī tiek veikti norēķini starp valsts un pašvaldības budžetiem. Līdz ar to mēs nevaram sagaidīt, ka kāda pašvaldība vēlēsies būt «supergodīga» un atzīt, ka viņiem pienākas mazāks finansējums, jo cilvēku ir mazāk, nekā tiek uzrādīts PMLP,» viņš skaidro.
Mežs arī piebilst, ka lielākā daļa no deklarētajiem, kuri nedzīvo savās dzīvesvietās, ir emigrējuši uz ārzemēm, taču otra nozīmīga daļa ir tie novados deklarētie iedzīvotāji, kuri reāli dzīvo un strādā Rīgā, Pierīgā un citās lielākās pilsētās, bet joprojām nav tur deklarējušies.
«Abas sabiedrības daļas ir ļoti nozīmīgas - domāju, katra no tām ir aptuveni 10% liela, ja ne vēl lielāka,»
norāda demogrāfs. Viņš uzsver, ka būtu jāsekmē šo cilvēku «legalizēšana» jeb deklarēšana reālā dzīvesvietā - vai tā ir Rīga vai citur. Un tam vispirms būtu jānoskaidro nedeklarēšanās iemesli.
