«Krievi iet un dara, bet mēs, latvieši, sēžam un sūdzamies,» saka televīzijas producente un režisore Žaklīna Cinovska, mudinot cilvēkus nepalikt malā un doties uz vēlēšanām. Kaut vai tāpēc, lai pēc tam sev nepārmestu, ka esam tur, kur esam. Šodien visā Latvijā norit pašvaldību vēlēšanas.
Paļaujos uz iedzimtajiem
Jāiet vēlēt kaut vai tāpēc, ka mums šādas tiesības ir dotas. Kādreiz mums, sievietēm, vēlēšanu tiesību nebija. Padomju laikos nekādas politiskās izvēles nebija, bet Ziemeļkorejā vēl šodien nav, saka modes māksliniece Šeila. Zināmu skepsi rada tas, ka izvēlēties varam tikai no tā, kas tiek piedāvāts. «Varbūt šie cilvēki nav sliktākie ģimenē un savā darbā, bet, ja ir jāmaina pasaule, ir jautājums, vai viņi spēs,» saka māksliniece. «Tāpēc cilvēki ir paguruši, bet ir jāsaņemas un jāiet.»
«Ja vide ir sakopta, tā iegūst citu enerģētiku un arī cilvēki jūtas un rīkojas pavisam savādāk.» Kā pozitīvu piemēru tam, kā mazas lietas var mainīt pasauli, viņa min atjaunoto Mūrnieku ielu Maskavas forštatē un «Koka Rīgu» Lienes ielā Rīgā, kā arī Pārventas bibliotēku Ventspilī, kas kā magnēts piesaista radošus, pozitīvus cilvēkus. Viņasprāt, pašvaldības vadītājam nav obligāti jābūt apveltītam ar izcilu gaumi. Galvenais – gribēt un būt atvērtam.
Lai nav tukši
Viņš akcentēja, ka svarīgi doties balsot ir visiem iedzīvotājiem, jo tikai tā var panākt kādas pārmaiņas, piedalīties un būt vienam no tiem iedzīvotājiem, kuri veido politiku.
Runājot par to, vai viņam bija nepieciešams ilgs laiks, lai izlemtu par sev tīkamāko politisko spēku, Dukurs norādīja, ka lēmumu, par ko balsot, nebija grūti pieņemt. Siguldā Dukurs gaida attīstības turpināšanu, iepriekš noteikto mērķu pildīšanu.
«Svarīgi, lai nav tukši solījumi,» teica Dukurs.
Vajag «džentlmeņa komplektu»
Jaunā Rīgas teātra aktieris savu politisko gribu apliecinās Rīgā. Viņš gribētu sagaidīt tālredzīgu pilsētplānošanas politiku. Pašreizējie lēmumi, kas saistīti ar vides attīstību, viņam šķiet neskaidri vai liek nojaust par investoru interesēm. «Nav skaidra redzējuma par pilsētas pārveidi pēc 20, 30 gadiem – kas būs modē, kas ērti, kādai jābūt eiropeiskai pilsētai.» Kā piemēru viņš min Zaķusalu un Lucavsalu – salas, ko viņš redz neapbūvētas. Zaķusalu - līdzīgu kā Centrālparku Ņujorkā, kur braukā ar riteni, skrituļo, bet neviens nedzīvo.
Televīzijas tornis ir brīnišķīgs, atšķirībā no ēkas, kas jānojauc. Zaķusala varētu būt kā zaļa ieelpa, gara plauša, kas iestiepjas Daugavā.
«Mēs varam lepoties ar platu, skaistu upi, kas šķērso galvaspilsētu. Nevajag aizmirst par estētiskām lietām.»
Par galvaspilsētas kauna traipu viņš nosauc lielas, nopietnas koncertzāles un modernās mākslas muzeja trūkumu. «Tas ir «džentlmeņa komplekts», kas piedien katrai sevi cienošai valstij.»
