Kā Džeks Uzšķērdējs mainīja pasauli un kāpēc mēs nevaldām pār prātu. Tiesu psihiatrijas aizkulises

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: flickr.com

Pagrieziena punktu tiesu psihiatrijā iezīmēja 1888. gada baisās un neloģiskās sieviešu slepkavības Londonas padibeņu rajonā Vaitčapelā, kas tā arī netika atklātas un vēlāk tika piedēvētas izdomātam tēlam Džekam Uzšķērdējam, saka tiesu psihiatre un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzēja Anita Apsīte, turpinot TVNET sākto tēmu par to, kāpēc reizēm cilvēks nevar būt atbildīgs par savu rīcību, arī tad, ja izdarījis šausmīgu noziegumu.

19.gadsimtā, kad nežēlīgas, bezjēdzīgas slepkavības tika izdarītas ne vien Londonā, bet visā Eiropā, justīcijas iestādes ar asiņainajiem izaicinājumiem netika galā un tiesībsargi bija spiesti lūgt padomu psihiatriem. Tad arī sāka attīstīties tiesu psihiatrija.

Lai gan ielūkoties smalkajā domu matērijā un «ārstēt prātu» centās jau senajā Grieķijā, termins «psihiatrija» radās vien 1808. gadā. Viduslaiku Eiropā psihiski slimos vajāja, jo domāja, ka viņos ir iemājojis nelabais. Pirms Franču revolūcijas bija tā sauktās Dieva tiesas -

kuģus ar garīgi slimajiem, nevaldāmiem dumpiniekiem un apnikušām sievām, no kurām tolaik baznīca neļāva šķirties, vienkārši palaida jūrā.

Tā jautājums tika atrisināts visai efektīvi. Dažviet Eiropā cietumos ierīkoja slimnīcas, kur psihiski slimos turēja važās kā noziedzniekus. Psihiatrijas vēl nebija, tāpēc nelaimīgos «ārstēja» dažādos veidos, izdzenot ļaunos garus. Slimos turēja būrī, izurba galvā caurumu un grieza ap savu asi.

Tikai 18. gadsimta beigās franču psihiatrs Filips Pinels psihiski slimos atbrīvoja no važām. Tad arī parādījās pirmās psihiatrijas grāmatas. Tomēr vēl 1814. gadā, kad Londonas cietuma slimnīcu apmeklēja filantrops Edvards Veikfīlds, viņu pārņēma šausmas –

nelaimīgie bija kaili, savažoti ķēdēs un piekalti pie sienas. Uz važās saslēgtajiem par naudu nāca lūkoties bagātie pilsētnieki.

Līdz pat 19.gadsimta sākumam uzskatīja, ka tiesā par savu nodarījumu atbildēt nespēj vien «tie, kuri līdzinās bērnam vai mežonīgam zvēram». Pārējiem jāatbild pēc likuma bardzības. Attieksmi nācās pārskatīt, kad uz kriminālistikas skatuves iznāca Džeks Uzšķērdējs. Turklāt viņš nebija vienīgais. Arī citviet Eiropā 19.gadsimta nogalē tika pastrādātas līdzīgas slepkavības - zvērīgas un bez saprotamas motivācijas.

Tiesu psihiatre Anita Apsīte
Tiesu psihiatre Anita Apsīte Foto: privātais arhīvs

Garīgo slimību izcelsme vēl ļoti ilgi bija tik neskaidra, ka tika apvīta ar dīvainiem, bet noturīgiem minējumiem. Bija ārsti, kas uzskatīja, ka

liels risks sajukt prātā ir pļāpīgiem cilvēkiem ar šķībiem zobiem un smalkām uzacīm.

Kā iespējamos vājprāta iemeslus 19. gadsimtā minēja, piemēram, publisku nāvessoda vērošanu, pārspīlētu vēlmi radīt bērnus, pārlieku aizraušanos ar kāršu spēli un alkoholu, ilgstošu badu, bailes, sitienu pa galvu, masturbāciju un sirdssāpes.

Vai psihiskie traucējumi var rasties kādas ar galvas smadzenēm nesaistītas slimības rezultātā?

Murgi, halucinācijas nav psihiskās slimības privilēģija, bet izpausme, kas var parādīties dažādu diagnožu ietvaros. Turklāt arī iekšķīgas slimības var izpausties ar psihiskiem traucējumiem. Piemēram, pirmie smadzeņu audzēja simptomi var būt tieši šādi. Tāpēc psihiatri diagnozi nosaka tikai tad, kad pacients ir izmeklēts un ir skaidrs, ka traucējumi nav saistīti ar diabētu, sistēmas slimībām un citām. Ārstēšana ir atkarīga no pamatslimībām.

Esmu lasījusi, ka pēc galvas traumas cilvēks var pilnībā mainīties, kā diena pret nakti. Visu dzīvi bija kluss, labestīgs, draudzīgs, visu mīlēts, bet pēc kritiena kļuva despotisks, ļauns, rupjš. Vai tas iespējams?

Galvas smadzeņu traumas var izraisīt visplašākā spektra traucējumus – uzvedības, neirotiskā vai psihopatizācijas līmeņa traucējumus. Psihopatizācija nozīmē disharmonisku personības attīstību. Cilvēka uzvedībā sāk prevalēt agrāk nemanītas īpašības, piemēram, viegla aizkaitināmība, asociāla uzvedība, tendence uz egocentrisku pozīciju, nerēķināšanās ar sabiedrības normām, eksplozivitāte, alkoholizēšanās. Cilvēks pirms traumas tikpat kā nemaz nedzēra – vien dažas glāzītes svētkos, bet pēc traumas sāk aizrautīgi lietot alkoholu.

Cilvēks īsā laikā mainās līdz nepazīšanai – kļūst nesavaldīgs, agresīvs, atsvešinās no tuviniekiem.

Alkoholizācija beidzas ar atkārtotu galvas traumu, seko noziedzīgs nodarījums. Smagas galvas traumas vispār var beigties ar plānprātību. Traucējumu spektrs var būt visdažādākais. Atkarībā no tā, kādi traucējumi smadzenēs radušies traumas rezultātā, eksperts vērtē cilvēka stāvokli noziedzīgā nodarījuma brīdī.

Kāpēc cilvēki izdara noziegumus, esot murgu varā?

Piemēram, sevis apliecināšanai. Cilvēks ir pārliecināts, ka ir fiziski vārgs, slims, ātri nogurst, seksuālās funkcijas ir pavājinātas. Tāda ir viņa pārliecība, kas saucas hipohondriski murgi. Šāds cilvēks grib sevi apliecināt, un seko impulsīva seksuāla agresija. Viņam ir vēlme pierādīt: «Es varu!»

Foto: PantherMedia/Scanpix

Vēl viens iemesls: atriebība. Slimais cilvēks ir pārliecināts, ka viņu kāds indē, raida indīgus starus. Nu, cik ilgi viņš to var izturēt? Viņš ir apskrējis visas iestādes. Ierēdņi ir uzrakstījuši ķīpu formālu atbilžu. Slimais cilvēks nolemj pats ar visu tikt galā. Vēl ir murgaina sevis demonstrēšana.

Cilvēka galvā ir aplama doma, murgi, kuru saturu neviens nezina, bet darbības šausminošas.

Tā var būt masu slepkavība, šausmīgs uzbrukums. Skolnieks apšauj klasesbiedrus, skolotājus, bet citiem saprotamas motivācijas nav. Ir tikai viņam vien zināmā.

Ja cilvēks ir bijis psihiatru redzeslokā un tuvinieki zina, kā slimība izpaužas, viņi spēj konstatēt pirmās saasinājuma pazīmes. Piemēram, cilvēks pārtrauc gulēt, kļūst aizdomīgs, atsakās no ēdiena, aizklāj logus, meklē noklausīšanās aparātus, neiet uz darbu, runā čukstus vai komunicē rakstveidā. Tas liecina par potenciālu bīstamību, kas prasa psihiatra iejaukšanos.

Reāls gadījums. Dzīvoja ģimene – vīrs, sieva, divi pieauguši dēli. Kad ģimeni piemeklēja nelaime – māte saslima ar vēzi, vīrs un dēli par viņu rūpējās, cik labi vien spēja. Tomēr sieviete pēc ilgas un mokošas cīņas ar slimību, kas atstāja smagu iespaidu arī uz pārējiem ģimenes locekļiem, nomira. Vīrs un abi dēli aizvien biežāk bēdas gremdēja pudelē. Dzēra nedēļu, reizēm divas. Tomēr pieaugušos dēlus kaimiņi raksturoja kā lādzīgus puišus. Reiz pēc kārtējā ilgstošā «plosta» jaunākajam dēlam sākās halucinācijas. Viņš dzirdēja, ka vecākais brālis ar tēvu apspriež viņa nogalināšanas plānu. Kad jaunais cilvēks atgriezās no veikala ar kārtējo degvīna pudeli, viņš manīja, ka abi savādi saskatās. Pēc kāda laika visi iegāja gulēt. Jaunākais «skaidri redzēja», ka vecākais brālis pieceļas, ķiķina, zobojas par viņu, dzied neķītras dziesmas. Tad pie viņa pienāk tēvs un čukst: «Ja tu viņu nenovāksi, mums abiem ir beigas.» (Patiesībā abi gulēja.) Lai glābtu tēvu un savu dzīvību, jaunākais nodūra brāli. Halucinācijas kādu laiku vēl turpinājās izmeklēšanas izolatorā.

Kādos gadījumos cilvēku ārstē piespiedu kārtā?

Piespiedu ārstēšana un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi ir dažādas lietas. Ja cilvēks neko nav nodarījis, bet apdraud sevi un apkārtējos, ārsti lūdz tiesai noteikt piespiedu ārstēšanu. Ja ir izdarīts noziedzīgs nodarījums un bijusi ekspertīze, tiek noteikti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Ir trīs veidu: ambulatoriska ārstēšana medicīnas iestādē, ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā un ārstēšana specializētā psihiatriskajā slimnīcā ar apsardzi. Kādu līdzekli izraudzīties, atkarībā no personas psihiskā stāvokļa un nozieguma rakstura lemj tiesa.

Kā tiek pieņemts lēmums par cilvēka izrakstīšanu no stacionāra?

To lemj tiesa, pamatojoties uz ārstu konsilija atzinumu. Tiesa papildus var noteikt psihiatrisko ekspertīzi, uzdodot jautājumus par cilvēka pašreizējo stāvokli.

Tātad cilvēks, kas ar āmuru nogalinājis vecmāmuļu, sagriezis gabalos un apēdis, pēc 15 gadiem var iznākt brīvībā?

Teorētiski var arī ātrāk, bet praksē tā nenotiek. Nezinu nevienu gadījumu, kad persona, kas kādu noslepkavojusi, pēc pusgada atgrieztos sabiedrībā. Parasti pāreja notiek pakāpeniski. Nodaļā ar apsardzi cilvēks parasti nokļūst, ja viņam ir nelabvēlīgas blakusslimības. Piemēram, viņš ir atzīts par asociālu psihopātu, nekrietnu dauzoņu un ticis sodīts, vai arī viņam ir atkarības.

Foto: Flickr.com

Zinot, ka psihopatizēts cilvēks parastā slimnīcā terorizēs apkārtējos, viņš tiek ievietots nodaļā ar apsardzi. Vēlāk pēc ārstēšanās kursa viņš jau spēj iekļauties vispārējā režīmā, pēc tam stacionārā. Ja cilvēks lieto zāles un saprot savu nodarījumu, ārsti var rekomendēt ambulatoru ārstēšanos. Nekur pasaulē no apsargātas nodaļas uzreiz uz brīvām kājām cilvēks nenonāk.

Vai cilvēki ar psihiskiem traucējumiem atkārtoti izdara noziegumus?

Jā, bet ne vairāk kā tie, kas ir pieskaitāmi un pabijuši ieslodzījuma vietās.

Cik lielā mērā mums vispār piemīt brīvā griba? Vai smadzenes ar mums izspēlē nelāgus jokus?

Klasiskās filozofijas pārstāvji Kants un Hēgelis saka, ka brīvā griba piemīt visiem. Atšķirība vien ir tāda, ka psihiski veselais pieņem izsvērtu lēmumu, bet slimajam ir slimīga griba, tomēr gribas izpausme tik un tā piemīt.

Smadzenes ar mums var izspēlēt dažādus trikus – ar ikvienu var notikt jebkas. Ne velti saka, ka no cietuma un psihiskām slimībām neviens nav pasargāts.

Psihiska slimība, piemēram, šizofrēnija, var piemeklēt ikvienu jebkurā brīdī, un neviens precīzi nezina, no kā tā rodas. Ir daudz pētījumu, hipotēžu, teoriju, bet tas, kurš atklās, kā rodas šizofrēnija, saņems Nobela prēmiju.

Vai laika gaitā slimība var mainīties un no vieglākas diagnozes pāraugt smagākā?

Cilvēka smadzenēm ir milzīgas piemērošanās spējas. Ja notiek nelaime, cilvēks lauza rokas, raud spilvenā, kliedz, bet pamazām dvēseles sāpes norimst un pāriet. Tomēr reakcija uz zaudējumu vai nelaimi ir depresīvi traucējumi.

Tomēr ārēji nelabvēlīgi apstākļi vai ģenētiski faktori var izprovocēt snaudošu slimību.

Ja neirotiski traucējumi ieilgst, tie var kļūt dziļāki un transformēties citos jau smagāka spektra traucējumos, kā arī var izveidoties hroniskas psihiskas slimības.

Vai tiek atklātas jaunas psihiskās slimības?

Drīzāk slimību skaits samazinās, jo pastiprinās tendence nesaukt lietas īstajos vārdos. Cilvēkam ir aizskaroši, ja saka, ka viņam ir hroniska psihiska slimība, tāpēc tiek izmantots termins «psihiski traucējumi». Tas skan maigāk un vieš cerību.

Padomju laikos uzskatīja, ka cilvēki ar psihiskiem traucējumiem pieder pie otrās, trešās šķiras.

Tagad mēs virzāmies humānisma virzienā. Tamdēļ no starptautiskā slimību klasifikatora slimības tiek izņemtas. Un tomēr slimības nekur nepazūd – mēs tikai tās dēvējam citādāk. Visās valstīs, neatkarīgi no sabiedriskās formācijas, statistika ir vienāda – ar šizofrēniju slimo viens procents iedzīvotāju. Šajā ziņā nav privilēģiju ne vīriešiem, ne sievietēm.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu