«Turieties tālāk no slimnīcām, kas ir nevis dziednīcas, bet lopkautuves,» saka Aelita. Izteikt tik kategorisku apgalvojumu viņu mudinājis kādā valsts slimnīcā piedzīvotais. Aelita uzskata, ka pret viņas vecmāmiņu, kas nodzīvojusi garu un sarežģītu dzīvi, mūža nogalē slimnīcā izturējās neiejūtīgi un necienīgi, kā pret «vecu lupatu». Tuviniekiem neatļāva būt kopā ar vecmāmuļu brīdī, kad viņa aizgāja no dzīves.
Garā dzīve
«Mana vecmāmiņa nodzīvoja garu, sarežģītu un skaistu mūžu,» stāstu iesāk Aelita. «Tālajā 1989. gadā vecmāmiņai Stradiņu slimnīcas labākie ārsti operēja sirdi – vienu no vārstuļiem aizstāja ar protēzi. Operācija izdevās. Tolaik viņai bija 64 gadi. Vecmāmiņa turpināja aktīvi dzīvot un strādāt.»
Šajā pavasarī Aelitas vecmāmuļai apritēja 92 gadi. Kundzei sāpēja gūžas, tāpēc viņa pārvietojās ar kruķiem un gulēja speciālā gultā. No rītiem tuviniekiem bija jāpalīdz vecmāmiņai piecelties, lai viņa varētu doties ikdienas gaitās.
Vismīļākā vieta mājās viņai bija virtuve, kur varēja gatavot ēst – šmorēt, cept, vārīt, lasīt noplēšamo kalendāru
un tērzēt ar saviem mīļajiem. Ņemot vērā, ka sirds protēze gadu gaitā bija nolietojusies, vecmāmiņas organisms nespēja kā nākas pārstrādāt šķidrumu, tāpēc tūska veidojās rokās, kājās, visā ķermenī. Tā bija skārusi arī plaušas un sirdi, tāpēc vecmāmiņai ar katru brīdi kļuva grūtāk elpot.
Kādu dienu, kad vecmāmiņa cīnījās pēc elpas, Aelitas ģimene izsauca neatliekamo palīdzību. Mediķi ieteica aizvest vecmāmiņu uz slimnīcu. Tur garu mūžu nodzīvojušajai sievietei noteikšot precīzu diagnozi, izmeklēšot labākie speciālisti un vispār palīdzēšot. «Todien vecmāmiņa bija šiverējusi pa māju – vārījusi zupu, līdz sākusi justies sliktāk. Ātrajā palīdzībā teica, lai līdzi nebraucam.» Pulksten vienos naktī mājās atskanēja telefona zvans. Visi izbijās.
Zvanīja omīte: «Brauciet man pakaļ, atrodos kaut kādā boksā. Neviens ārsts pie manis nav bijis!»
«Tā arī darījām: braucām omītei pakaļ. Kad bijām pusceļā, atkal atskanēja zvans. Slimnīcas mediķi bija atņēmuši omītei telefonu un sacīja: «Nebrauciet! Vedam viņu uz palātu.»
Ārsts aizņemts. Gaidiet!
Agri no rīta iegājām palātā, kur atradām vecmāmiņu kā mazu kūniņu ieritinājušos segā, gandrīz pazudušu gultā. Piecēlām sēdus, atbalstījām, samīļojām. Vecmāmiņa raudot pastāstīja, ka daudzas stundas gulējusi viena, pamesta. Neviens pie viņas nepienāca, bet pēc tam izrāva no rokām telefonu. Sanitāre vecmāmiņu grūstīja pa gultu, bet viņai taču visas maliņas sāp, īpaši gūžiņa, ceļgali, plecs.
Mūsu vecmāmiņa nekad nečīkstēja, nekad nesūdzējās un nekad sev neko nelūdza!
Kopš agras bērnības viņa strādāja smagus lauksaimniecības darbus, tika represēta un izsūtīta uz Sibīriju. Viņa nebaidījās no grūtībām, bija godīga, kārtīgi darīja darbu, tāpēc visi viņu cienīja un mīlēja. Tagad, mūža nogalē, valsts slimnīcā viņu nometa un atstāja kā vecu lupatu. Viņai vienmēr bija sava naudiņa – deva gan savējiem, gan svešiem, kas palīdzēja. Būtu arī dakteriem un māsiņām iedevusi, tikai neviens pie viņas nenāca. Kad ieradāmies, tā arī neviens ārsts pie viņas nebija pienācis. Kad gājām uzzināt, kāpēc, atbildes vietā medmāsa tikai smīnēja.»
Kad ģimene izsauca speciālo transportu, lai vestu vecmāmuļu mājās, personāls sarosījās, strikti aizliedzot to darīt. Esot jāsagaida ārsts. Pagaidām gan visi ārsti esot aizņemti. Aelitai, redzot mīļo vecmāmiņu tik bezpalīdzīgā stāvoklī, sirds vai lūza. Viņa teica, ka parakstīs visus papīrus un vedīs omīti mājās. Tad beidzot ieradās ārsts, kas ieteica vecmāmuļai dažas dienas palikt slimnīcā, uzlabot sirds darbību un samazināt tūsku.
«Vecmāmiņa viņu paklausīja. Mēs vēl nezinājām, kas tas ir beigu sākums.»
Rokas mirka asinīs
Nākamajā rītā tuvinieki vecmāmiņu palātā vairs neatrada. Gulta bija tukša. Neviens no personāla to tuviniekiem nebija paziņojis. «Ieejot intensīvās terapijas nodaļā un ieraugot, kas izdarīts ar vecmāmiņu, man nolaidās rokas un sirds gandrīz apstājās. Viņa bija pieslēgta pie miljons aparātiem, mute aizbāzta ar elpošanas cauruli.
Vecais cilvēciņš, kas vienmēr sala, tāpēc vilka mugurā vairākas jakas un vēl šalli aplika ap pleciem un kājās uzvilka siltas zeķītes, nu pilnīgi kails zem plāna slimnīcas palaga gulēja pie atvērta loga.
Apmeklēt viņu varējām tikai no 16.00 līdz 19.00. Visu viņas ķermeni klāja plāksteri, visur bija sadurti katetri. Vecmāmiņa gulēja narkozes izraisītā miegā.»
Aelita apraksta, kā pēc dažām dienām sāka asiņot vecās sievietes rokas, kas tika ievīstītas zilos autiņos, lai nesasmērē palagus.
Rokas mirka savās asinīs.
Aelita domā, ka sirdszāles šķidrina asinis, tāpēc tās tik labi nesarec. Tomēr, pēc viņas domām, mūsdienu medicīna spēj tikt galā ar šādām problēmām. Vai 21. gadsimtā tāpat kā kara laikos pirms simts gadiem asiņojošās rokas jāvīsta marlēs un autiņos?
«Mēs tikai runājāmies ar viņu, glāstījām galvu, sejiņu, pleciņus.»
Pār vecmāmiņas vaigiem ritēja asaras, bet parunāt viņa nevarēja, jo mutē bija iebāzta caurule.
Aelita atceras, ka pēdējā dienā vecmāmiņa bija noguldīta uz kreisā sāna – tieši uz sāpošās gūžas. Bija smagi redzēt allaž smaidīgo, dzīvespriecīgo un mīļo vecmāmiņu šādā stāvoklī. Tikai pirms dažām dienām viņa vēl rosījās pa virtuvi, gatavoja gardu ēdienu – tā, kā prata tikai viņa.
Bezcerība un caurstaigājams koridors
Tad vienu dienu ārsti paziņoja, ka elpināšanas caurule tiks izņemta un vietā tiks dota skābekļa maska. Kad Aelita jautāja, vai drīkst atnākt pie vecmāmiņas, lai viņa jūt mazmeitas atbalstu, ārsts strikti pateica: «Nē.» Apmeklētāji drīkstot nākt tikai no 16.00. «Mēs aiz durvīm pieklājīgi gaidījām līdz četriem pēcpusdienā, lai gan bijām ieradušies ātrāk. Kad gribējām iet iekšā, mums pateica, ka vecmāmiņa pirms divām stundām mirusi un jau aizvesta uz morgu.»
Aelita nožēlo, ka aizvedusi vecmāmiņu uz slimnīcu, kur sistēma viņu samala kā beztiesisku būtni, ka neļāva vēl padzīvot un mierīgi nomirt mājās, tuvinieku ieskautai. Viņai visu mūzu sāpēs, ka nebija kopā ar vienu no saviem tuvākajiem cilvēkiem – vecmāmiņu, kad viņa aizgāja no dzīves. «Tā notiek mūsu valstī, par kuru vecmāmiņa iestājās. Viņa stāvēja uz Baltijas ceļa, gāja demonstrācijās. Viņa tik ļoti gribēja, lai Latvija ir brīva.»
Aelita saka, ka morgā, ģērbjot mirušo vecmāmiņu, uz viņas rokām ieraudzījusi milzīgas, vaļējas brūces.
«Nebūs ne skaidrošanās, ne tiesu darbu. Gribu tikai, lai cilvēki divreiz padomā, pirms dodas uz slimnīcu.»
Aelita nevaino ārstus, bet sistēmu. Slimnīcā mainās personāls, trūkst ārstu. «Bezcerība un caurstaigājams koridors,» viņa poētiski raksturo situāciju. Aelita jautā: «Redzot, ka cilvēciņš vecs, kāpēc nepalaida mājās, pie tuviniekiem, bet tā vietā saldēja, piesmēja, mocīja… Un to visu darīja ilgāk par nedēļu, līdz vecais, kuslais, izmocītais ķermenītis, vairs nespējot cīnīties, no paguruma izdzisa.
Vai mūsu vecmāmiņa nebija pelnījusi pateikt pēdējo vārdu pirms aiziešanas? Vai mums nebija tiesību būt viņai blakus?
Pajautājiet savai sirdij.»
Slimnīcā, kurā no 4. līdz 13. maijam uzturējās Aelitas vecmāmuļa, skaidro, ka slimnīcā ir specifiska vide, kas atšķiras no mājas apstākļiem, it īpaši intensīvās terapijas palātās. «Slimnīcas personāls izprot, ka tuviniekiem ir emocionāli grūti noraudzīties uz smagi slimu visdārgāko cilvēku un šādā situācijā rast paļāvību un uzticēšanos tikai speciālistiem. Slimnīcas visās intensīvās terapijas nodaļās personāls strādā ļoti lielā noslodzē un ar medicīniski sarežģītiem gadījumiem. Protams, vislielākais gandarījums ir situācijas, kad pacienti turpina ārstēties nodaļā, tiek izrakstīti no slimnīcas un pakāpeniski atlabst, tomēr tas nenotiek vienmēr. Šādās situācijās ļoti svarīga ir savstarpējā tuvinieku un mediķu saskarsme, izpratne un uzticēšanās.»
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)