Ir cilvēki, kuri «Islāma valsti» uztver kā atbrīvotājus. Tuvo Austrumu problēmās viņi vaino amerikāņus un eiropiešus, sarunā ar TVNET saka Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Stereotipi par teroristiem ir nepareizi – viņu motivācijas ir dažādas, tāpat kā islāms, plašs un daudzveidīgs.
Vai teroristiskais grupējums «Islāma valsts» ir tikai iedomāta valsts, nākotnes vīzija?
Pēc būtības tā ir reāla valsts ar noteiktu teritoriju Sīrijā un Irākā, bruņotajiem spēkiem un nodokļu sistēmu, bet mēs to nesaucam par valsti, lai nepiešķirtu leģitimitāti. Šai organizācijai ir strukturēta, hierarhiska uzbūve, ministrijas. Tā nefunkcionē kā «Al-Qaeda», kas pēc Bin Ladena ir izkaisīta, sīka, bez fiziskas adreses. «Islāma valsts» ir pilnīgi jauns veidojums ar salīdzinoši lieliem militāriem un finanšu resursiem.
Kas motivē cilvēkus pievienoties «Islāma valstij»?
Uzreiz jāsaka, ka radikālā islāma idejas nav vienīgā motivācija. Daudzi nosoda to, ko ASV un Eiropa vēsturiski darījusi Tuvajos Austrumos, piemēram, ASV atbalstu Izraēlai, Afganistānas, Irākas karu. Ir irākieši, kuri uzskata, ka Sadama Huseina valdīšanas laikā Irākā bija stabilitāte. Kad iebruka amerikāņi, sākās haoss. Huseina laikā pie varas bija sunnīti, kas pēc ASV iebrukuma tika atstumti malā, un varas groži pārgāja šiītu rokās. Tas loģiski radīja neapmierinātību sunnītu kopienā. Pragmatisku apsvērumu dēļ Huseina elite – daudzi no varas atstumtie Irākas armijas oficieri un «Baath» partijas biedri pievienojās «Islāma valstij».
Vēl viens aizvainojuma avots ir koloniālisma vēstures mantojums. Kad «Islāma valsts» kaujinieki šķērsoja Irākas robežu, viņi paziņoja:
«Mākslīgās robežas, ko rietumnieki radīja pēc Pirmā pasaules kara, beidzot ir dzēstas.»
Tāpat kā mēs pirms Latvijas simtgades atceramies senus notikumus – vācu un krievu okupāciju, latviešu brīvības cīņas, cilvēki Tuvajos Austrumos nav aizmirsuši notikumus pirms simts gadiem, kad viņu zemi sadalīja koloniālās lielvaras. Tādēļ ir cilvēki, kuri «Islāma valsti» uztver kā atbrīvotājus. Tuvo Austrumu problēmās viņi vaino amerikāņus un eiropiešus.
Ietekme ir arī radikālā islāma idejām. Piemēram, tiek uzskatīts, ka dzīvojam beigu laikmetā, mirkli pirms 12. pravieša atnākšanas. Šī ideja ir līdzīga Jēzus otrajai atnākšanai kristietībā.
Uz šā apokaliptiskā fona «Islāma valsts» ir dieva valstība zemes virsū.
Sperot soli tuvāk pasaules galam, Dabikas pilsētā Sīrijā notiks cīņa starp «romiešiem» jeb rietumniekiem un Islāma valsts karotājiem. Cits radikalizēšanās iemesls ir uzskats, ka ASV karavīru klātbūtne Saūda Arābijā nav pieņemama. Divām islāmā svētākajām vietām - Mekai un Medīnai, kur apglabāts Muhameds un kurp dodas islāma svētceļotāji, jābūt tīrām un pasargātām.
Kas mudina «Islāma valsts» karotājus veikt pašnāvnieku uzbrukumus?
Visi stereotipi par teroristiem ir nepareizi – viņu motivācijas ir dažādas, tāpat kā islāms, plašs un daudzveidīgs. Vistrakākais un neizprotamākais mūsu uztverē ir ģimenes spiediens izdarīt pašnāvību uzspridzinoties un nogalinot citus. Dažās radikālās islāma interpretācijās šādas sevis ziedošanas rezultātā debesīs nonāks ne tikai svētais moceklis, bet, pateicoties viņa upurim, arī visi ģimenes locekļi.
Vēl viens iemesls uzspridzināties ir lielā cieņa, ko iemanto mūsu skatījumā terorists, viņu – svētais moceklis. Godā tiek celta visa viņa dzimta. Ir gadījumi, kad piedalīties teroraktā motivē nauda, ko saņems ģimene. Un pretēji: ir gadījumi, kad veikt teroraktu kādu piespiež, draudot nogalināt ģimeni. Motivācijas var būt arī pilnīgi paradoksālas, piemēram,
intervējot cilvēkus, kuri konstruējuši spridzekļus Irākā, atklājās, ka daļa to dara, lai nopelnītu naudu, par ko varētu emigrēt uz Eiropu vai Ameriku.
Turklāt viņi nemaz neienīst Rietumu vērtības un dzīvesveidu.
Motivācijas var būt absolūti nesaistītas ar islāmu. Piemēram, viens no 11. septembra uzbrukumu plānotājiem un ideologiem Khalids Shajks Muhameds (Khalid Shaykh Muhammad) nebija īpaši reliģiozs. Viņš vēlējās sodīt ASV par tās atbalstu Izraēlai.
Radikālais islāms un naids pret rietumiem bieži vien ir tikai stereotips, kurš tiek piemērots visam pēc kārtas, kaut gan patiesie motīvi ir ļoti dažādi.
Pastāstiet par «Islāma valsts» līderi.
Abu Bakr al-Baghdadi 2014. gadā sevi pasludināja par kalifu – visu musulmaņu vadoni. Viens no radikālā islāma mērķiem ir, lai visus musulmaņus kontrolētu viens augstākais politiskais un reliģiskais līderis. Visiem musulmaņiem jādzīvo vienā valstī zem viena kalifa, bez mākslīgi izveidotām robežām valstu starpā. Līdzīgi kā Osmaņu impērijā, kura apvienoja visus musulmaņus. Ideja par islāma kalifātu musulmaņu pasaulē ir spēcīga.
Vēl viens radikālā islāma mērķis ir atgriezt Tuvos Austrumus pie saknēm, pie patiesām islāma vērtībām.
Šīs idejas pašas par sevi nav jaunas, tās eksistē kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem.
Kā radikalizējas rietumvalstu pilsoņi?
Ir dažādi faktori, kas motivē cilvēkus pievērsties terorismam. Tas, kas motivē teroristus, nav viņu rase vai ādas krāsa, bet gan atstumtība, diskriminācija, sociālās problēmas. Ja cilvēkam ir karjera, ģimene, draugi, māja, mašīna, tad iespēja, ka viņš pievērsīsies radikālām idejām, ir niecīga. Lielākā daļa no teroristiem jau iepriekš ir bijuši policijas redzeslokā par salīdzinoši nelieliem noziegumiem. Visvairāk teroraktu izdara vīrieši no 20 līdz 30 gadu vecumam, neprecējušies, tomēr teroristu vidū gadās arī vecāki cilvēki un precējušies. Sievietes maz – ap 7%. Vairākiem cilvēkiem, kuri veic teroraktus, ir psihiskas problēmas, lielākajai daļai nav. Vienota terorista demogrāfiskā profila nav.
Parasti ceļš terorisma virzienā sākas ar vilšanos sabiedrībā un diskrimināciju. Aizvainojums sakrājas, cilvēks noslēdzas un pievēršas dažādām radikālām idejām internetā. Pētījumi rāda, ka 2017. gadā pārliecinošais vairākums, 90% no musulmaņu teroristiem, ir radikalizējušies internetā – sociālajos tīklos, tviterī, čata istabās. Piemēram,
terorakts Parīzē tika plānots, sazinoties caur čatiem datorspēlēs. Šo kanālu nevienai drošības iestādei nebija ienācis prātā novērot.
Internetā ir brīvi pieejama «Islāma valsts» mūzika un propaganda. Propagandas nolūkos pie tanka stobra vai ieroča piestiprina kameru. Uzfilmētais materiāls, kas tiek ievietots internetā, izskatās tāpat kā šaušanas datorspēle.
Tie, kas uzķeras uz propagandas āķa un dodas uz «Islāma valsti», drīz vien ierauga, ka realitāte ne tuvu nelīdzinās datorspēlei. Tā tikai šķiet, ka «Islāma valsts» ir arhaiska un atpalikusi.
Idejas – tūkstošiem gadu senas, bet izpildījums moderns.
«Islāma valsts» propaganda ir augstā līmenī.
Vai var vilkt paralēles starp «Islāma valsts» un Krievijas komunikācijas metodēm?
Gan «Islāma valsts», gan Krievija pagriež notiekošo sev par labu, ar viltus ziņām radot paralēlo realitāti, un manipulē ar cilvēku prātiem. Līdzība ir liela.
«Islāma valsts» un Krievija cenšas uzvarēt karu, neizšaujot nevienu šāvienu.
Pēta, kā demoralizēt pretinieku, sēt viņā šaubas, pārliecināt par savu patiesību. «Islāma valsts» ir izdevusi rokasgrāmatu par to, kā dažādos veidos, piemēram, ar šokējošiem attēliem demoralizēt pretinieku. Publicējot attēlus un video, kuros islāma kaujinieki izpilda nāvessodus, tiek apzināti viestas bailes.
Efektīvāki par «dzīvajām bumbām» ir tikai kodolieroči. Vislielāko spriedzi rada neprognozējamība. Piemēram, Mančestras terorista āriene bija eiropeiska un pat «draudzīga». Man neienāktu prātā, ka jauniņais, briļļainais puisis mugursomā nes nāvi.
Pozitīvais ir tas, ka, piemēram, 2015. gadā puse teroraktu OECD valstīs nav realizēti. Tie tikuši novērsti vai arī tajos neviens nav cietis. Daudz teroristu ir aizturēti, bet mēs par to neuzzinām. Terora akti ir traģiski, ikviens upuris ir traģēdija, bet terorisms, par laimi, nav īpaši efektīvs, tikai retos gadījumos upuru skaits pārsniedz 10 cilvēkus.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)