Oligarhi novērtē ietekmi, kuru var iegūt, kontrolējot medijus. «Ir» publicētajās sarunās, kuras ierakstītas viesnīcā «Rīdzene», Ainārs Šlesers dalās savos plānos, kā uzturēt nopirkto laikrakstu «Diena» tiktāl, lai nerastos «Diena-2». Tāpat viņš ieskicē «draudzīgo mediju» loku ekspremjeram Vilim Krištopanam un sola Aivaram Lembergam sakārtot sabiedriskos medijus.
2010.gada oktobrī drīz pēc Saeimas vēlēšanām Šlesers tiekas ar Andri Ameriku, kurš lūdz skaidrot situāciju ar «Dienu». Šlesers, pirmkārt, uzsver, ka mediju tribīne nepieciešama «valdības skaldīšanai», bet pēc tam izklāsta plānu «Dienas» uzturēšanai. No sarunas top skaidrs, ka laikraksts nopirkts, lai to apklusinātu.
Šlesers stāsta, ka «Diena» ir jāuztur, lai neradītu «Dienu-2». Peļņas medijam nekādas nebūšot, bet jāuztur tā, lai laikraksts «turas pa nullēm». Šlesers ir īpaši uztraucies par to, lai pirms laikraksta abonēšanas beigām nenotiktu kāds skandāls, kas varētu cilvēkus atturēt no «Dienas» lasīšanas. Daudz mierīgāks viņš ir par žurnālistu nomaiņu laikrakstā, sakot: «Mēs jau tur saliksim.»
«Ir» publicētajā sarunas fragmentā Šlesers ar Lembergu pārrunā savu plānus attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem, kuri nevēsta oligarhiem pietiekami glaimojošas ziņas. Abi runā par to, ka vajadzētu
apvienot Latvijas Radio un Latvijas Televīziju, kurai būtu viena vadība un tiktu izmesti ārā kadri, kuri nav patīkami.
«Pēc prezidenta ievēlēšanas taisām apvienību - Latvijas radio, televīzija, un tur ir gatava komanda, kura nosedz visu laukumu, un pieņemt lēmumu optimizēt, pārlikt jaunās telpās radio, bet viena vadība. (..) Savādāk ar visiem Streipiem mēs tālu netiksim,» klāsta Šlesers.
Lembergs piekrīt, ka televīzija esot puslīdz sakārtota, bet radio «kā bija, tā palika». «Katru dienu, b*aģ, skalo smadzenes - gan radio, gan televīzija. Stulbi, nu...» uzsver Lembergs.
Savukārt sarunā ar Krištopanu Šlesers izklāstījis visu par draudzīgajiem medijiem. «Izdarīsim tā – LNT aizbrauks, tevi nointervēs, Panorāma atbrauks, tevi nointervēs, mums tur tagad tā Madara strādā, kura draudzīgu uztaisīs sižetu. Krievi atbrauks — un tad mēs uztaisām tiešās intervijas, kur draudzīgi mediji,» rosina Šlesers. Krištopans gan ir satraucies, lai viņam pasaka, kuri ir draudzīgie mediji, lai viņš netiktos ar nedraudzīgajiem.
Šlesers nosauc LNT, Pirmo Baltijas kanālu, ar kura vadību esot vienošanās, ka puse ētera laika ir Šlesera partijai, bet puse - «Saskaņai». Tad arī «Diena» tomēr tagad esot nopirkta. «Notiks izmaiņas pēc otrā datuma krietni lielākas, jo tur problēma ar kadriem. Mēs liksim dažus cilvēkus, sāksim žurnālistus tur nopietni...» stāsta Šlesers. Tādējādi oligarhiem tagad esot «Diena», «Dienas Bizness», un Aivaram - «Neatkarīgā».
Vēl draudzīgs, pēc Šlesera teiktā, esot LNT Ēķis. Tāpat viņš domā, ka arī Latvijas Televīzija tomēr ir pietiekoši korekta.
Krištopans sniedz padomu, ka arī tur «vajadzētu tomēr patīrīt caur padomi». Šlesers viņam izklāsta savu plānu par radio un televīzijas apvienošanu, norādot, ka «izmetīsim visus nafig – Streipus un pārējos». «Izmetīsim ārā, saliksim normālus, progresīvus cilvēkus, un viss – lai nebūtu tā, ka katru dienu tu ieslēdz radio un atkal tevi gāna! Atkal tur ņemas! Ir vienkārši jāpārņem un jāuztaisa normāla vertikāle,» skaidro Šlesers. Krištopans vien piebilst: «Tā kā Krievijā, teiksim.»
«Ir» vēsta, ka Šlesers domājis arī par to, kā iebraukt valsts vai pašvaldības uzņēmumu kabatās, lai segtu «Dienas» mīnusus. 2010.gada novembrī sarunā ar «Lattelecom» šefu Juri Gulbi viņš saka: «Principā jātaisa ilgtermiņa attiecības. Un viena lieta ir reklāma, a otra lieta - PR un viss pārējais, «Dienas Bizness», «Diena» un viss». Gulbis piekrīt, neesot problēmu noslēgt līgumu, jo «Diena» «vairs nekādas maucības neraksta». «Pamazām esam nonākuši līdz situācijai, ka tie sūdīgie rakstītāji visi ir ārā. Visi tie, kas drā*a,» uzsver Šlesers. Bet 2011.gada janvārī viņš stāsta ostas biznesa partnerim Ralfam Kļaviņam, ka [Viesturs] Koziols var «Dienā» maksimāli «samazināt izdevumus, bet tad ir jāpieliek klāt - ko var dome pielikt, ko var «Dzelzceļš», ko var «Boltiks», ko var vēl kāds». «Mērķis ir tāds, lai mīnuss varētu tikt nosegts ar kaut kādiem citiem līdzekļiem. Galvenais, lai nav jāliek iekšā. Nu, štukojam,» teicis Šlesers.
Februārī Šlesers jau «izštukojis» risinājumu ar «airBaltic» un stāsta Koziolam: «Es viņam [Bertoltam Flikam] pateicu, ka ir jāparaksta vienošanās... priekš tā cauruma». Savukārt Koziols izdomājis, kā apmierināt Šlesera vēlmi, lai «Diena» slavina Rīgas domi. «Es pastāstīšu, kā būs ar Rīgas domi. Dome pati būs vinnētāja - mēs uztaisām ieliktni Rīgas ziņas. Jo nevar tā, kā to dara «Neatkarīgā«... Paņem «Neatkarīgo» rokās! Viņa ir lapele, nožēlojama lapele, viņa zaudē auditoriju ārprātīgi. Ainār, uztaisām gaumīgu, smuku. Reizi desmit dienās Rīgas ziņas, Ainār! Krāsains, foršs!» teicis Koziols.
«Rīdzenes sarunas» arī atklājot, ka oligarhi apsprieduši iespējas konsolidēt mediju koncernus, kad krīzes laikā LNT cieta miljonos mērāmus zaudējumus. 2011.gada februārī Koziols jautājis, kas notiek ar LNT, vai to pērk norvēģu koncerns «Schibsted». Šlesers skaidrojis: «Es runāju ar Andri, un viņš piedāvāja vienu variantu. Pirmkārt, tur neko tagad nevar nopirkt, jo tās daļas ir arestētas [digitālgeitas ietvaros]. Bet viņi uztaisīs risinājumu, ka palielinās kapitālu un Andreja daļas kļūs šitās... Tas, ko Andris saka, ka apvienot - šito visu ar televīziju. Jo viņiem ir visi tie reģionālie [kanāli]». Koziols iebildis, ka nav jēgas ieguldīties, jo nākotne ir interneta televīzijai, tomēr Šlesers palicis pie sava. «Runa ir par ietekmi. (..) Sinerģija būtu. Savādāk to politiku jau arī nesakārtosim. (.. ) Viens no trim kanāliem - nav slikti priekš Latvijas,» teicis Šlesers.
Kā ziņots, viesnīcā «Rīdzene» noklausītās politiķu un uzņēmēju sarunas kalpoja kā viens no galvenajiem pierādījumiem tā dēvētajā oligarhu lietā, kas tika ierosināta 2011.gadā pēc Krimināllikuma pantiem par kukuļņemšanu, kukuļdošanu, noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un valsts amatpersonām likumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šo lietu izmeklēja vairākus gadus, tomēr izrādījās, ka noklausītās sarunas nav pietiekams pierādījums apsūdzību celšanai, tāpēc kriminālprocess tika izbeigts.
