Mēs esam molekulas, kas nesatiekas. Kāpēc neviens nepalīdzēja Ivanam?

Sabiedrība nezina, kā rīkoties gadījumos, kas saistīti ar bērniem, jo trūkst vienota algoritma, uzskata organizācijas «Glābiet bērnus» valdes locekle Inguna Ebela. Cilvēki izvairās uzrunāt svešu bērnu, jo tas var tikt nepareizi iztulkots. «Kļūdas ir pārāk dārgas,» saka TVNET uzrunātie eksperti.

Sapinies tīkls

Lai gan likums nosaka, ka pieaugušajam ir aktīvi jāiejaucas situācijās, kad ir apdraudēta bērna dzīvība, veselība vai pat attīstība, nav skaidrs, kādos gadījumos un kas tieši jādara. Tāpēc sabiedrību tajā, kas notika ar Ivanu, nevar vainot. Ebela norāda, ka neziņā ir ne vien vienkāršie cilvēki, bet arī profesionāļi, kas strādā ar bērniem.

Jāņem vērā, ka bērni tiek apdraudēti ne vien trūcīgās, sociālā riska, bet arī ietekmīgu, turīgu cilvēku ģimenēs. Par aizdomām ziņojušam ārstam pēc tam nākas taisnoties. Tāpēc jābūt skaidram un noteiktam algoritmam, ko zinātu visi. Viņa atceras gadījumu, kad uzrunājusi apmēram desmit gadus vecu zēnu. Puika sākumā neesot atbildējis, bet pēc tam atcirtis:

«Vai tad tu nezini, ka svešus bērnus nedrīkst uzrunāt?»

Ebela saka, ka viņai zvana cilvēki un stāsta, ka ir ziņojuši vietējām instancēm par kaimiņu ģimenēs notiekošo, bet institūcijas nav reaģējušas. «Tas ir kā sapinies zirnekļu tīkls. Sociālo darbinieku ir maz. Turklāt viņi saņem komandu, ka bērns jāatgriež ģimenē, bet tur mazo neviens nepieskata.» Pēc viņas domām, bāriņtiesu darbs jāfinansē no valsts. Tā nedrīkstētu būt atkarīga no pašvaldības, kā tas ir šobrīd.

Pieiet klāt...

Turpretim psihoterapeite Aina Poiša un psiholoģe Dace Rolava norāda uz mūsdienu cilvēku ārkārtīgo fokusēšanos uz sevi. Cilvēki ir ierāvušies sevī, aizņemti ar savu dzīvi, lietām, problēmām, attiecībām, bet pret kopējo – to, kas tieši uz viņiem neattiecas, izturas distancēti, atrodot veidu, kā ikdienā būt neitrāliem.

Lai cilvēki kaut kam pievērstu uzmanību un reaģētu, jābūt lielam kairinājumam – jāaiziet bojā bērnam, saka psihoterapeite Aina Poiša. Viņa šaubās, vai ar Ivanu notikušais mainīs cilvēku domāšanu, jo cilvēcību ar likumu un kārtības rulli nevar noteikt. «Cilvēki kliedz «ārprāts!» un iesaistās pēc tam, kad sekas jau ir neatgriezeniskas, lai gan nav jau tik grūti pieiet uz ielas klāt apjukušam bērnam vai pieaugušajam un pajautāt: «Vai ar tevi viss ir kārtībā? Kā varu palīdzēt?»»

Ir daudz grūtāk būt labam katru dienu, nevis tikai reizi gadā – labestības dienā.

Bāzt degunu svešās darīšanās

Vēl kāds aspekts: kādreiz ikviens pieaugušais drīkstēja pieiet klāt bērnam un aizrādīt. Tagad tā rīkoties nav pieņemts. Sabiedriskajā transporta līdzeklī nereti var vērot, kā bērns dīdās, klaigā, uzkāpj ar kājām uz sēdekļa. Kafejnīcā rausta krēslu, stumda šķīvi, rāda ar pirkstu uz cilvēkiem. Pamēģini tikai viņam aizrādīt! Tūlīt uzzināsi, ka nav jābāž deguns svešās darīšanās. Nav izslēgts, ka vecāku pretreakcija būs agresīva.

Tu esi senils muļķis un neko nejēdz no bērnu audzināšanas!

Mūsdienas cilvēki respektē otra privāto telpu un neiejaucas, pat ja pamana ko nepieņemamu vai dīvainu. Turklāt uzrunāt svešu bērnu nav labs tonis – šādu darbību apkārtējie varētu pārprast, it īpaši, ja mazu zēnu uzrunātu vīrietis.

Ja vīrietis uzrunātu vientulīgi klīstošu zēnu, viņš riskētu ar savu reputāciju.

Ieraugot bērnu vienu, pieaugušajiem psiholoģiski ir vienkāršāk pieņemt, ka tuvumā ir vecāki, mazais kādu gaida, tētis tūlīt piebrauks vai mamma iznirs no veikala. Uzrunājot bērnu, pieaugušais savā ziņā uzņemas atbildību par notiekošo, bet viņam taču nav laika - jāatbild uz desmit vēstulēm feisbukā, jāskatās seriāls un jāskrien uz trešo darba vietu pelnīt jaunai automašīnai. Turklāt iespējams, ka bērna reakcija būs noraidoša.

Vienaldzības miglā

«Mēs iekrītam galējībās – melns vai balts. No vienas puses, otra teritorijas respektēšana ir inteliģences pazīme, no otras – norobežojoties mēs kļūstam kā molekulas, kas nesatiekas, tikai brīžam saskaras, bet nekad neizveido kopīgu dzīves telpu,» saka Poiša.

Ir brīži, kad no vienaldzības miglas ir jātinas laukā, jāpārkāpj neaizskaramā privātuma robeža un vienkārši jāreaģē.

Piemēram, ja bērns iet pie dīķa, šķērso ielu. «Vecāki bērnam neuzliek robežas, neieaudzina uzvedības normas. Ja to nedara vecāki, tas jādara sabiedrībai, kas bērnam arī ir pasaule. Sabiedrība bērnu neliks vannā un nedziedās šūpuļdziesmu, bet uzrunāt sabiedriskā vietā var. Ja bērnam ir tramīgs acu skatiens, viņš jāuzrunā, nebaidoties, ka pārkāpsim privātumu.»

Mūsu jau tā ir tik maz!

«Ja autobusā brauc dzērājs vai smird, pasažieri uzreiz izsauc pašvaldības policiju, bet, ja viens brauc mazs bērns, neviens neliekas zinis,» saka psiholoģe Dace Rolava.

Ja Anglijā, ne vien lielajās pilsētās, bet arī nomaļā ciemā, kur ir dažas mājas, uz ielas viens pastaigātos mazs bērns vai, vēl trakāk, raudātu minūtes desmit, cilvēki reaģētu nekavējoties, izsaucot policiju vai vēršoties sociālajā dienestā.

Ja Norvēģijā mamma sabiedriskā vietā purina un sabar bērnu, apkārtējie aizrāda vai izsauc sociālo darbinieku. Kaimiņi pievērš uzmanību tam, kādos apstākļos dzīvo bērni, par katru aizdomīgo gadījumu ziņojot dienestiem. Turpretim pie mums šādas prakses nav – ja kāds sūdzas par kaimiņiem, viņu uzskata par «stukaču» un nodevēju. Arī pa ielu cilvēki iet, ierāvušies sevī, norobežojušies no ārpasaules.

«Londonā dega augstceltne, tāpēc mēs tagad pārbaudām līdzīgas mājas. Vai traģēdija, kas notika ar Ivanu, liks cilvēkiem palūkoties, kas notiek apkārt, blakus mājā vai dzīvoklī? Mēs nevaram visu atbildību novelt uz dienestiem, jo sociālajam darbiniekam ir desmitiem klientu – viņš visu var nezināt. Cik tad mums katram to kaimiņu ir? Trīs četri – ne vairāk.

Par to, kas notiek ar cilvēkiem, ir jādomā un jārunā vairāk nekā par oligarhu sarunām.

Mēs jau tā esam tik maz, un, ja vēl nespējam nosargāt un saglabāt lielāko bagātību, kas mums ir, – cilvēka dzīvību...» saka Rolava.