Es neticu, ka šoferi būtu tikpat atsaucīgi, ja bērna vietā būtu vecs cilvēks.
«Talsu autotransportā» skaidro: «Brīdī, kad meitene parādīja bāreņa apliecību, un saprotot, ka ir iekāpusi nepareizajā autobusā, sāka raudāt, bija tikai cilvēcīgi, ka mūsu šoferi gribēja palīdzēt. Mēs esam ļoti gandarīti, ka mums ir tādi darbinieki un uzskatām to par apsveicamu rīcību.» Uzņēmums atvainojas pasažieriem, kuriem nācās gaidīt otru autobusu.
«Mēs ceram uz jūsu sapratni, jo labais vairo labo!»
Šādi gadījumi nav ikdienas prakse, bet atbalss nesenajam traģiskajam Liepājas gadījumam, kad autobusā neviens neuzrunāja mazo Ivanu Berladinu, kurš vēlāk, palicis viens, zaudēja dzīvību, saka Ošenieks, kurš notikušo skaidro ar saasinātu cilvēku reakciju uz līdzīgiem gadījumiem.
Ja pārējiem pasažieriem nav sūdzību par reisa kavēšanos, šis gadījums vērtējams pozitīvi. Tomēr kopumā šāda prakse nav pieņemama, uzskata Ošenieks. Viņš atzīst, ka periodiski nākas saskarties ar gadījumiem, kad pasažieri sūdzas, ka neesot uzņemti autobusā, vai izkāpuši vietā, no kuras nav zinājuši, kā nokļūt tālāk.
Latvijas laukos vēl aizvien ir ne mazums vietu, kur sabiedriskais transports kursē reti.
«Sabiedriskais transports ir sociāls pakalpojums, autobusi kursē ar zaudējumiem, ko kompensē valsts,» skaidro Ošenieks. «Gadās, ka dažiem cilvēkiem kaut kur jānokļūst, tiek savākti 300 paraksti par maršruta izveidošanu, bet pēc tam cilvēki jautā, kāpēc brauc tukši autobusi.»
