Portāla TVNET krievu redakcijas reportieri devās izbraukumā uz Daugavpili, lai iepazītos ar vietējiem, uzzinātu par aktuālajām problēmām un intervētu politiķus. Taču vispirms savos iespaidos par pilsētu dalīsies trīs cilvēki - latvietis, kurš uz Daugavpili atbraucis pirmoreiz, bijusī daugavpiliete un bieža Daugavpils viešņa.
rusTVNET žurnāliste Viktorija Puškele - 2011. gadā no Daugavpils pārcēlās uz dzīvi Rīgā:
- Atceros Daugavpili vēl no tiem laikiem, kad daudzstāvu «Latgolas» vietā bija viesnīca «Latvija», tirdzniecības centra «Ditton nams» vietā bija vecais tirgus (kur mēs 2001.gadā, vicinot Latvijas karogus, satikām princi Čārlzu).
Atceros, kā Centrālajā parkā tagadējo slidkalniņu un šūpoļu vietā bērni spēlējās uz betona caurulēm. Atceros, cik daudz cilvēku posās uz pastaigu parka «Stalkers» iekārtošanu (tā kādreiz bija vieta, kur fotografējās jaunlaulātie), un tieši tāpēc esmu šokēta, kā šī vieta izskatās tagad.
Atceros, cik grūti bija nosēdēt kinoteātra «Renesanse» krēslos, kur diktors «dzīvajā» tulkoja filmas krievu valodā, cik garšīga bija pica kafejnīcā «Vecais draugs» pretī Daugavpils teātrim. Atceros, kā cēla Olimpisko centru, kā vasaras vakarā uz Rīgas ielas un Dubrovina parkā nevarēja ne soli paspert.
Tagad pilsēta stipri mainījusies. Kā autovadītāja nevarēju neievērot ceļu segumu kvalitāti, kas, manuprāt, ir daudz labāka nekā galvaspilsētā. Man prieks, ka Daugavpilī joprojām darbojas zoodārzs, kur kādreiz (vēl pirms renovācijas) katrs apmeklētājs ekspozīcijas beigās pēc pērtiķu un čūsku apskates varēja ieskatīties spogulī ar uzrakstu «saprātīgais cilvēks».
Biju iepriecināta, redzot, kā iekārtots Daugavpils Universitātes jaunais korpuss, kur kādreiz pulcējās iereibušu cilvēku kompānijas. Mani iepriecināja mūsdienīgais tūrisma centrs, kura darbinieki ģenerē radošas idejas, un pilsētas attīstības plāns, kas redzams uz plakātiem Daugavpils domē.
Bet pilsēta mani arī sarūgtināja. Izskatās, ka tā izmirusi. Kādreiz cilvēku pilnajā Rīgas ielā ir pilnīgs tukšums, bet sastrēgumu nav pat pīķa stundā.
Jauniešu šeit ir katastrofāli maz. Pulksten 13.00 darba dienā uz ielām var satikt gandrīz vai tikai pensionārus. Jā, šeit ir ar iniciatīvu apveltīti patrioti, bet vairums no tiem, ar ko runāju, ir noslēgušies sevī, viņus daudz kas neapmierina, bet viņi nez kāpēc klusē.
Šķiet, runas par to, ka mūsdienu Latgale ir pats depresīvākais reģions Latvijā, nav vien tukša skaņa.
TVNET fotogrāfs Kaspars Meinerts - Daugavpilī viesojas pirmoreiz:
- Mani pirmie iespaidi par Daugavpili ir divējādi. No vienas puses, tā ir liela pilsēta ar palielu iedzīvotāju skaitu. No otras puses, aizbraucot uz Daugavpili, to nejūt. Jā, salīdzinājumā ar Ventspili vai Liepāju uz ielām būs vairāk cilvēku, bet dienas aktīvajā daļā tur var redzēt gandrīz tikai pensionārus.
Kas attiecas uz valodu, Daugavpilī gandrīz visur uz ielām var dzirdēt krievu valodu.
Man kā latviešu valodā runājošam cilvēkam tas ir nedaudz mulsinoši. Bet tajā pašā laikā veikalos un kafejnīcās man nebija nekādu problēmu sarunāties latviski.
Mani pārsteidza Daugavpils industriālā zona - liela platība, kas tikpat kā netiek izmantota. Ļoti daudz pamestu rūpniecības ēku, ko varētu izmantot ražošanā. Nesaprotu, kāpēc šis jautājums netiek aktīvi risināts. Ja skatāmies uz Ventspili, kur būvē un būvē jaunas rūpnīcas (cits jautājums, vai tās strādā), tad Daugavpilī ir tieši otrādi - tur ir vieta, kur to darīt, bet nekas nenotiek. Nezinu, vai tā ir domes vaina vai investoru neieinteresētība.
Vēl mani pārsteidza Daugavpils kinoteātris. Mani samulsināja tas, ka kinoteātrī filmas ir dublētas krievu valodā, bet bez subtitriem latviešu valodā.
Man tas bija nepatīkams pārsteigums.
Vēl viens pārsteigums bija tramvaja cenas Daugavpilī - salīdzinot ar Rīgu, tās ir vienkārši smieklīgas! 0,43 eiro bez atlaidēm pret 1,15 eiro - gandrīz trīs reizes lētāk.
Par pašu pilsētu runājot, tajā ir liels arhitektūras sajaukums. Vienā pilsētas daļā varēju saskatīt līdzības ar Ventspili vai Liepāju, bet Daugavpils centrs man ļoti atgādināja Tallinas vecpilsētu - mazas vienvirziena ieliņas ar interesantu arhitektūru.
rusTVNET žurnāliste Tatjana Odiņa - bieža viešņa Daugavpilī:
- Sen jau vairs nevar izskaitīt, cik bieži esmu bijusi Daugavpilī. Tā nu gadījās, ka Daugavpils kļuva par vienu no manām mīļākajām vietām Latvijā. Tēvs man šo pilsētu parādīja kādā no mūsu kopīgajiem ceļojumiem pa Latgali. Pēc tam bija desmitiem citu braucienu - komandējumi un ceļojumi, gan darba darīšanās, gan kā tūristam, gan arī romantiski.
Atzīstos - Daugavpili mīlu jau sen un braucu uz šejieni, tiklīdz rodas tāda iespēja.
Varbūt tas ir abpusēji... Jo manas darīšanas Daugavpilī parasti izdodas labi, draugu un paziņu skaits aug. Un vienmēr gribas atgriezties pie senāku rakstu varoņiem. Ar viņiem ir interesanti - viņi vienmēr iedvesmo atklāt ko jaunu.
Tūrisma industrijā Daugavpilī strādā ļoti radoši, zinoši un aizrautīgi cilvēki - atbrauciet uz tūrisma informācijas centru, paši pārliecināsieties. Universitātē tiek īstenoti daudzi interesanti projekti. No biznesa cilvēkiem dažreiz var uzzināt pārsteidzošas lietas. Bet varas gaiteņus gan es nemīlu. Lai arī pilsētu apciemoju bieži, Daugavpils domē sen neesmu bijusi.
Pārsteidz klusums un tukšums domes gaiteņos. Taisnība, apmeklētājus pie ieejas sagaida - darbojas infocentrs. Bet, kad gribi apskatīt domi no iekšpuses, lai pie kurām durvīm ar preses centra darbinieku klauvētu, tās ir aizslēgtas, uz vietas neviena nav. Varbūt ierēdņiem tagad tāds darbs, ka kabinetā nav jāsēž...
Taču kopumā Daugavpils man ir teritorija ar cerību par labāku nākotni visai Latvijai. Es saprotu, ka viena lieta ir uz šejieni atbraukt, pavisam cita - dzīvot šeit pastāvīgi, strādāt, mācīties, atgriezties šeit no tālām zemēm. Pilsētas iedzīvotājiem tas joprojām nav viegli. Tomēr viņi atgriežas!
Oktobra pēdējās dienās Daugavpils šķiet drūma, pamesta, salijusi, bēdīga. Kā jau laika prognozē solīja - būs vējš un lietus. Nav taču jūnijs!
Pagājušajā vasarā, manā laiskajā un vieglajā Daugavpils apciemojumā, Rīgas iela bija dzīvīga, pilna gājēju, ielu kafejnīcās nebija, kur ābolu nomest. Vai tagad visi sēž mājās, vai arī ziemā aizbraukuši kur citur?
