RUS
Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Būt prostitūtai Rīgā

www.riga.lv 12
Foto: Scanpix/Reuters

Rīgā nekad nav bijis tāda Sarkano lukturu kvartāla kā Amsterdamā vai Hamburgā. Te pie vainas gan nav stingri puritāniskie uzskati – vienkārši mūsu pilsētā šādas «izklaides vietas» vienmēr bijušas izkliedētas pa vairākiem kvartāliem.*

No Pārdaugavas līdz Vecrīgai

Padomju laikā no vecajiem rīdziniekiem dzirdēju stāstus, ka pirmskara «naktstauriņi» laidelējās restorāna «Staburags» rajonā (Aleksandra Čaka un Stabu iela), savukārt bordeļus varēja meklēt Avotu ielā. Šo informāciju toreiz pārbaudīt bija visai sarežģīti, jo cenzūra ierobežoja piekļuvi pirmskara laikrakstiem.

Tagad, pēc arhīvu atvēršanas, izrādās, ka visvairāk priekanamu atradušies... Pārdaugavā!

Mazā Grāvju jeb tagadējā Valguma ieliņa slēpusi veselus sešus bordeļus, kur savus pakalpojumus sniegušas 60 meitenes.

Nākamais nāca klusais centrs – Romanova (vēlāk – Lāčplēša iela), Ģertrūdes, Marijas, Avotu, Bruņinieku, Stabu iela...

Turklāt iestādes, kas par naudu piedāvātu baudīt mīlas priekus, varēja atrast arī pašā pilsētas sirdī – bordeļi bijuši pat Ķēniņa (tagad – Vāgnera iela) un Smilšu ielā.

Huzāri naudu neņem

Laikraksti krāšņi aprakstīja skandalozu notikumu, kas norisinājās 1920. gada maijā Grāvju ielā. Atgriezušies galvaspilsētā, uz turieni bija devušies Ventspils 2. kājnieku pulka kareivji. Puiši izklaidējās skaļi un jautri. Tā gan nebūtu nekāda problēma, ja vien izklaižu gaitā kareivji nebūtu dažas meičas iekaustījuši un vēl «aizmirsuši» tām samaksāt. Kā anekdotē par virsnieku Rževski, kurš, atbildot dāmas lūgumam par naudas samaksu, sakārtojis ūsas un lepni atbildējis: «Huzāri naudu neņem!»

Latviešu «huzāri» prieka meitas bija noveduši tik tālu, ka viņas bija spiestas sūdzēties policijā. Taču arī policistos kareivji nav klausījušies. Tad prefekts uz Grāvju ielu aizsūtīja veselu komandantūras rotu.

Atbildot uz šādu taktiku, «Ventspils huzāri» uzrāpušies uz jumta un draudējuši likt lietā granātas. Galu galā savaldīt satrakojušos padotos izdevās viņu komandierim: «Un viņi, sastājušies ierindā, dziesmu dziedādami, pārsoļoja tiltu pār Daugavu...»

Mūsdienu lasītājs to droši vien mēģinātu izskaidrot ar tūristu koncentrāciju Vecrīgā. Taču toreiz tā gan nebija. Mīlas priesterieņu galvenie klienti pirmskara Rīgā bija vietējie kungi un vienkāršāka publika – no māksliniekiem līdz karavīriem.

FOTO: Publicitātes

Īpašie noteikumi

Noteikumus, kas regulēja priekamāju darbību, pieņēma 1921. gadā. Atvērt šāda veida iestādījumu drīkstēja tikai ar prefekta atļauju, bet provincē nācās tikt pie apriņķa priekšnieka labvēlības

. Bordeļa saimniecei bija jāsaņem zaļā gaisma ne tikai no paša bordeļa mājas īpašnieka, bet vēl arī no īpašniekiem piecās kaimiņos esošajās mājās. Visām darbiniecēm vajadzēja būt vismaz 21 gadu vecām.

«Iestādei katra prostitūta jānodrošina ar atsevišķu istabu. Logiem, kas vērsti uz ielu, dienas laikā priekšā jābūt aizvilktiem aizkariem...» To paredzēja noteikumi.

«Mammas» bija atbildīgas par to, lai viņu aizbilstamās meitenes sistemātiski tiktu izmeklētas ārstniecības iestādēs. Ārstēšanos no veneriskajām slimībām apmaksāja darba devējs. Noteikumi seksa industrijas darbiniecēm garantēja vēl arī citas tiesības.

«Iestādes saimniece nedrīkst ņemt no prostitūtas vairāk par 60% no summas, ko viņai maksā klienti... Pēc gada drēbes, apavi, veļa, ko valkā prostitūta, pāriet viņas īpašumā...»

FOTO: Publicitātes


Likums aizliedza bordeļos spēlēt kārtis, pārdot un dzert alkoholu. Nepilngadīgajiem un skolēniem ieeja tur bija liegta.
Visrosīgākā vieta

Visām bordeļu darbiniecēm bija jāstājas policijas uzskaitē. 1920. gada februārī Rīgā tika uzskaitītas 150 meitenes, bet jau pēc gada – 450. Jāpatur gan prātā, ka tā ir tikai neliela aisberga daļiņa. Pēc dažiem gadiem pilsētas prefekta palīgs Fjodors Simanovičs ziņoja, ka Berlīnē, Vīnē un Parīzē izdodas reģistrēt vien 10% priekameitu. Pārējās darbojas nelegāli. Ko gan lai saka par Rīgu, ja te situāciju visos pilsētas bordeļos uzmanīja tikai divi policijas darbinieki.

Vakaros «mīlas priesterienes» piepildīja centru – Vērmanes dārzu, Marijas ielu (starp Elizabetes un Dzirnavu ielu), un Dzirnavu ielu (starp Marijas un Krišjāņa Barona ielu).

Taču visvairāk meiteņu bija sastopamas Elizabetes ielā – kvartālā starp Krišjāņa Barona un Marijas ielu. Tur viņas «sevi piedāvāja pat dienas laikā, un tirdzniecība noritēja īpaši rosīgi».

Pat strēlnieku sievas...

Spriežot pēc policijas hronikas, lielais vairums prostitūcijā nodarbināto labprātāk mainītu savu arodu. 1920. gadā no 135 oficiāli reģistrētām prostitūtām 132 vēlējās sākt jaunu dzīvi. Tikai trīs no viņām («bijušās mājsaimnieces») ar visu bija apmierinātas un neko mainīt negrasījās. I

nteresanti ir dati par prostitūtu iepriekšējo nodarbinātību: 35% bijušas strādnieces, 17% – šuvējas, 8% – mājkalpotājas, 4% – pārdevējas, 3% – frizieres.

Statistika nepārsteidz: 1920. gadā tika slēgta lielākā daļa uzņēmumu, kur šīs sievietes bija strādājušas pirms tam. Starp sievietēm, kas devās peļņā uz ielas vai bordeļos, bija gan daudzbērnu mātes, kuru vīri krituši frontē, gan padomju Krievijā nonākušo strēlnieku sievas.

FOTO: Publicitātes

Tādas, lūk, «konditorejas»!

Tikumības cīnītājiem beigu beigās izdevās panākt savu – 1926. gada 31. decembrī priekanami tika aizliegti. Rīkojumu sagatavoja Veselības aizsardzības departaments, un ar saviem parakstiem to apstiprināja arī policijas augstākās amatpersonas. Taču dokumentu parakstīt ir krietni vieglāk, nekā to ieviest dzīvē. Prostitūcija Rīgā un Latvijā nekur nepazuda, priekanami arī ne. Tie vienkārši nomainīja izkārtnes. Turklāt, tie nebija ne masāžas saloni vai somu pirtis, kā tas Rīgā bija ierasts vēl gluži nesenā pagātnē (un, iespējams, vēl joprojām). Pirmskara bordeļi slēpās zem pavisam nevainīgām izkārtnēm, kas sevi reklamēja kā «augļūdeņu tirgotājus» vai «konditoreju». Rīgas policijas kriminālpārvaldes šefs Gustavs Tīfentāls 1928. gadā aicināja augstāko vadību likvidēt «prostitūcijas perēkļus». Diskusija noveda pat līdz ierosinājumam aizliegt sievietēm bez vīriešu pavadības ieeju deju vakaros – īpaši tas skartu «ultramoderno deju vakarus, kur pulcējas daudz ļaužu un kur valda tāda atmosfēra, kas rada visāda veida nelabus nodomus». Tāpat arī izskanēja aicinājumi liegt sievietēm strādāt par oficiantēm un bārmenēm, jo sievietes palielinot pārdotā alkohola apjomus, kas savukārt ir «bīstams prostitūciju veicinošs faktors...»

* Vēsturisks teksts

Veselība Latvija Krievija Barona iela Alkohols Ventspils
12 Komentāri