Latvijas eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas «nulles punkts»

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

99 gadi valstij nav daudz, pretēji cilvēka mūžam, kuram šāds vecums šodien ir rekorda cienīgs. Kaut arī daba nemirstību izšķērdīgi piešķīrusi visprimitīvākajiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, viss ir relatīvs. Kalifornijas mamutkokam, kurš dzīvo 4000 gadu, Latvijas 99 neatkarības gadi šķistu kā viena gaistoša sekunde, kamēr vienšūnas tupelīte, kuras dzīves stīga mērāma miljardos gadu, to, visticamāk, nemaz nepamanītu. Viss ir relatīvs - gadu skaitlim pasē nav nekā kopīga ar cilvēka iekšējās apziņas vecumu, tāpat kā valsts neatkarības ilgumam ar tās pilsoņu atmiņu par laiku bez tās. Pēc vienas dienas līdz Latvijas simtgadei būs viens gads.

Tie visi ir skaitļi, bet kur ir tas nulles punkts, no kura izmērīt mūsu katra atsevišķi piedzīvoto un izdzīvoto šajos gados - trimdas sāpes un atgriešanās prieku, Sibīrijas sastingumu un Marokas saules nažus acīs? Latvijas valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga mirkli pirms svētkiem sarunā ar TVNET stāsta par savu «nulles punktu» - par saviem 80 no Latvijas 100.

18. novembris ir jūsu mīļākie svētki, kaut, esot prezidentes amatā, esat atzinusi, ka šī diena vienmēr bijusi ļoti grūta. Statistika liecina, ka latviešiem mīļākie svētki ir Ziemassvētki. Kādēļ 18. novembris jūsu sirdī izkonkurējis Ziemassvētkus?

Ziemassvētki ir ģimenes svētki, 18. novembris - valstiski svētki. Latvijā ilgus gadus par tiem nedrīkstēja runāt, atzīmēt. Tikmēr trimdinieki šo dienu atzīmēja, iespējams, kāpinātā veidā. Tāpēc kopš agras bērnības 18. novembris manā apziņā palicis kā ļoti nozīmīga diena. Kad dzīvojām Marokā, Kasablankā bija saujiņa latviešu, kuri sanāca pie mums mājās, mamma uzlika standartiņu, mēs nodziedājām himnu un centāmies svinīgi atzīmēt šo dienu, parādot, ka atceramies brīvo Latviju un ceram, ka tā atkal kādu dienu būs brīva. Vēlāk Kanādā bija ierasts, ka šajā dienā tiku aicināta uz kādu latviešu trimdas centru, lai teiktu 18. novembra runu. Ik pa laikam tika aicināti arī mākslinieki, akadēmiķi, man kā universitātes cilvēkam, profesorei, tas kļuva par ieradumu. No šīm 18. novembra runām man beigās sakrājās vesela grāmata. Tas bija man labs treniņš, pirms sāku teikt runas kā prezidente Latvijā.

Vēlāk ieviesu tradīciju prezidentam runāt publiski visai tautai pieejamā vietā. Mēs izmēģinājām Doma laukumu, Latvijas Radio nams mums laipni «aizdeva» savu balkonu. Doma laukums bija pārpildīts, nebija vietas, kur nokrist santīmam, arī blakus ielas bija pārpildītas. Prezidenta oficiālā pieņemšana, kas turpinās vēl šodien un kura notiek Nacionālajā teātrī, kur tika proklamēta Latvijas valsts, paredzēta lūgtiem viesiem. Uz šo pasākumu aicināti Saeimas deputāti, ministri, ārvalstu diplomāti, augstas amatpersonas, pilsētu mēri, pašvaldību vadītāji. Man likās, ka jābūt kaut kādam klātienes kontaktam starp prezidentu kā valsts simbolu un tautu.Radio namu izmēģinājām vienu, divus gadus, tad šo tradīciju sākām pie Brīvības pieminekļa.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Visu notiekošo ietekmēja televīzijas prasības – cik minūtes prezidents drīkst runāt. Svinīgam gadījumam nepieciešama iepriekš sagatavota runa, bet, ja ārā sniegā, lietū un vējā jāmēģina kaut ko lasīt un brillēm vēl uzkrīt lietus un sniegs, vairs neko nevar redzēt, turklāt vējš pūš prom lapas. Es sapratu, ka drošāk tīri praktisku iemeslu dēļ runāt no galvas.

Atšķiras ziņas par neatkarības pasludināšanas emocionālo gaisotni 1918. gadā. Pazīstamais Latvijas Nacionālās operas solists Mariss Vētra, kurš tolaik bija students, rakstīja, ka valsts pasludināšana Pilsētas teātrī viņam neesot patikusi. Visi šķituši pārāk nobijušies. «No tā laika manī ir iesēdusies nepatika pret lepniem miermīlīgiem ļaudīm, kas baidās aizrauties un trakot, bet gaida, kad citi tiem pienesīs sajūsmu. Lai citi deg, lai citi dara, lai citi tos apgādā - pat ar - brīvību!» Vai mums šodien pietiek sajūsmas un degsmes par savu neatkarību, par savu brīvību?

Kā uz to raugās, un ar kādu mērauklu mērī. Ar Rio karnevālu dzīvelīgumā šī degsme sacensties nevarēs, tāpat kā ar Berlīnes praidu. Taču, atceroties cilvēku pūļus, kādus es savām acīm astoņu prezidentūras gadu garumā redzēju sapulcējušos, lai skatītos militāro parādi un klausītos prezidenta uzrunu, es nevarētu sūdzēties par pacilātības trūkumu. Mūsu klimatiskie apstākļi ne tuvu nav tādi kā Riodežaneiro. Stāv dažādu paaudžu cilvēki - ilgi lietū un sniegā. Bet katru gadu atnāk aizvien vairāk, pēc tam visi iet uz Daugavmalu. Nezinu, kā vēl tumsā, aukstumā, lietū, sniegā, vējā var vairāk izrādīt savu sajūsmu, kā kopā atnākot un kopā dziedot himnu. Un tad nav svarīgi, vai basi dzied fa diēzu vai mi bemolu. Viņi visi no sirds dzied savas neatkarīgās valsts himnu.Tas notiek ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās, un šī apziņa, ka mēs lepojamies un esam gandarīti par to, ka mums ir pašiem sava brīva, neatkarīga valsts, to es šajos cilvēkos redzu un jūtu. Kā jau teicu, tā nav pacilātība kā Rio karnevālā, tā ir citādāka.

Mēs to sauli nesam sirdīs.

Tā ir.

«Viss nu ir sasniegts, Latvija ir, bet mums nav vieglāk,» tā savulaik rakstīja viens no mūsu nācijas garīguma stūrakmeņiem Rainis. Rainim, kā zināms, ir daudz rindu, kuras labi iederas arī šodienā. Konkrēti šīs - par šodienu vai tomēr ne?

Atkal viss atkarīgs no mērauklas. Psiholoģija kā zinātne kopš pašiem pirmsākumiem cīnījusies ar to, kā mērīt jebkādas cilvēka izpausmes - runu, domāšanu, rīcību, refleksus. Visa psiholoģijas attīstība bijusi saistīta ar mērinstrumentu izveidi. Ja runājam par tādiem jēdzieniem kā «labāk» un «sliktāk», katram mērinstrumentam ir nulles punkts. Kas cilvēcīgās attiecībās, sabiedriskā situācijā ir tas «nulles punkts», no kura mērām - augstāk vai zemāk? Tas ir absolūti subjektīvi. Zinātniski pētījumi pierāda, ka cilvēku subjektīvajām izjūtām var ļoti maz uzticēties, jo mūsu prāts un maņas orgāni ļoti bieži mūs maldina. Es domāju, ka Jāņos ir daudz vieglāk uzburt sajūsmu nekā aukstā novembrī. Es atceros, kāda Rīga bija 1969. gadā. Ja kāds man teiktu, ka toreiz bija labāk, es teiktu, ka viņš ir nekaunīgs melis, nu nebija toreiz labāk. Kas ir atskaites punkts? Vai 1991. gadā Rīga bija labāka nekā šodien? Es kā lieciniece, kā viesis no ārzemēm toreiz, saku, ka viņš melo. Nebija labāk. Tātad – no kura brīža sākam mērīt, kad palika labāk? Daudz, kas agrāk bijis, ir pazudis, bet daudz kas kļuvis labāk. Pavasarī iestādāt dārzu, rudenī novācat, un daudz kas pazūd. Dabas un cilvēka dzīvē ir ritmi, posmi – lietas pazūd, citas nāk vietā.

Nākamgad svinam valsts simtgadi. 100 gadi nepilnu divu miljonu nācijai. Ja salīdzinātu ar cilvēka mūžu, mūsu valsts ir neapzinīga, niķīga zīdaiņa autiņos, pusaudža trakulīgi trauksmainajā vecumā, jaunieša spēka gados vai tomēr nobrieduša vīra apdomībā?

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Latviešu nācijas šūpulis tika kārts labu laiku pirms valsts neatkarības pasludināšanas. Kāda franču mākslas zinātniece savā doktora darbā izvirzīja domu, ka tad, kad Latvija 1918. gadā deklarēja neatkarību, tai nebija neviena no priekšnoteikumiem, kas būtu nepieciešami, lai viena nācija iegūtu neatkarību. Viņa brīnījās, kā tas bija iespējams, taču pati konstatēja, ka bija jau nacionālā māksla, glezniecība. Mūsu neatkarības pirmsākumi meklējami jau agrāk. Reformācija sāka ieviest latviešiem lasītprasmi, kas iespaidoja tālāko tautas attīstību, Kauguru nemieri 1802. gadā, Pēterburgas latviešu pulciņš, Maskavas latviešu pulciņš, Tartu studentu pulcēšanās – tās visas ir ceļazīmes, kur sāk izveidoties nacionālā apziņa. 1918. novembrī Rīga bija vācu okupācijas varā. Lai izdekorētu Nacionālā teātra skatuvi neatkarības pasludināšanas pasākumam, tika nestas palmas no kāda puķu veikala. Vācu karavīri aizturēja puķu veikala īpašnieku, viņam bija jāstāsta, ka tās paredzētas kādām jubilejas svinībām, izrādei. Vācu militāristiem tajā vakarā arī bija pasākums, arī viņi gribēja tās palmas sev. Puķu veikala īpašnieks bija spiests melot, ka palmu vairāk nav. Karogu, kas redzams uz skatuves vēsturiskajā fotogrāfijā, iepriekšējā naktī šuva kāda pašaizliedzīga sieviete. Visus šos cilvēkus jebkurā brīdī varēja arestēt. Šajā atmosfērā lielas gaviles nebija iespējamas, jo visa enerģija aizgāja lielajai plānošanai, svarīgākais bija parakstīt deklarāciju un visu juridiski noformēt. Svarīgākais bija dabūt tās nabaga palmas uz skatuves un karogu. Un tajā vienīgajā fotogrāfijā skatuve izskatās svinīgi. Manuprāt, būtiskais tur bija.

Kādā intervijā, tēlaini runājot par Latviju, par laiku padomju režīmā un neatkarības atgūšanu, jūs esat teikusi, ka skaistākās priedes ir tās, kurām kādreiz ir nolūzusi galotne, taču tās atdzīvojušās un ieguvušas visai interesantu formu. Man vienmēr šķitis, ka jūsu ilgie gadi svešumā no Latvijas, atgriešanās un kļūšana par tautas garīgo līderi arī līdzinās šādai priedei. Vai jums tomēr tuvāks kāds cits Latvijas koks?

Atgriežoties Latvijā, es aprunājos ar Latvijas kokiem un konstatēju, ka mani kā cilvēku uzrunā Latvijas dižozoli. Tautasdziesmās, protams, sievietēm atbilst liepa, vīriem – ozoli. Modernajā pasaulē, kur runājam par dzimumu vienlīdzību, tas vairs nav tik strikti nodalāms. Man ar ozolu ir īpaši tuva saikne.

1. decembrī atzīmēsim jūsu 80 gadu jubileju. Vai jūsu iekšējais vecums atšķiras no pasē rakstītā?

Kad biju Beļģijas karalienes Paolas 80 gadu jubilejā, mēs ar kādu kungu, kuram bija vēl vairāk gadu nekā man, sākām runāt par jubilejām. Mēs runājām, ka karaliene savos gados izskatās ļoti labi. Es teicu, ka cilvēka iekšējā apziņa nenoveco kā ķermenis. Ķermenis ar gadiem mainās ar iebūvēto pulksteni, kas katram savs. Pelītei, sunītim, cilvēkam – savs, cik nu kuram atvēlēts. Bet apziņa... paliek jauna. Kamēr vien vēl smadzenes, kā saka, kustas, cilvēka Es tik ļoti dramatiski nemainās.

Es reiz intervēju holandiešu režisoru Josu Stellingu, viņš teica, ka viņa iekšējais vecums apstājies pie 14 gadiem, pusaudža vecumā.

Nu, man tā nav. Atceros kādu momentu – bija zinātņu padomes viceprezidente un mums Halifaksā bija sēde, kur pieaicināti dažādi vietējie zinātnieki un eksperti. Garas sēdes, garas sarunas. Pēcpusdienā ir pusstundu garš pārtraukums un es izeju mazā pastaigā. Man pieskrien pavisam nosvīdis kungs šortos un sporta krekliņā, kā vēlāk izrādās – viens no pieaicinātajiem ekspertiem, cītīgs skrējējs. Viņš grib ar mani aprunāties un tek man līdzi, un pēkšņi jautā: «Vai, piedodiet, varbūt jums ir neērti ar mani šādā izskatā uz ielas?» Tajā brīdī ar lielu gandarījumu konstatēju, ka man vairs nav manas pusaudža pasaules uztveres, jo man prātā neienāca doma uztraukties par to, kā viņš izskatās vai kā tas varētu izskatīties citu ļaužu acīs. Pusaudža gados gan es to būtu dramatiski pārdzīvojusi.

Jums ir labs kontakts ar jauniešiem. Savulaik ar «Prāta vētras» puišiem. Vakar skatījos soctīklos, ka vietējie dizaineri izveidojuši kreklu ar jūsu ģīmetni a la Endija Vorhola stilā ar mirkļbirku «weshouldallbevaira». Jauniešiem šķiet stilīgi jūs «valkāt», tāpat kā Raini, Aspaziju un Imantu Ziedoni. Jūsos ir jauneklība.

Mani lielākie fani ir bērni un jaunieši. Ne tikai Latvijā, arī citās pasaules valstīs, piemēram, Ķīnā.

Jūs latvju dainās daudz esat pētījusi Sauli. Vai Latvijas saule atšķiras no saules citās valstīs?

O, jā. To es ievēroju jau Ziemeļvācijā. Mēs ilgu laiku pavadījām senajā Hanzas pilsētā Lībekā. Man bija lielas ilgas pēc dzimtenes. Es vēroju apkārtni un centos atcerēties, kā bija Latvijā. Jau tad sapratu, ka gaisma nav gluži tāda kā mājās. Tad aizbraucām uz Maroku, mēs ieradāmies tumsā. Kad no rīta pirmo reizi izgāju ārā, man bija sajūta, ka gaisma iebelž man pa galvu un ar dunčiem dur acīs. Tas bija aprīlis, Vācijā tobrīd bija apmācies un lietains. Marokas gaisma mani apdullināja. Es pie sevis domāju – kā es šajā zemē spēšu dzīvot. Pēc vairākiem gadiem aizbraucu uz Kanādu, bija augusta beigas. Man bija sajūta, ka acīm priekšā būtu plēve, jo likās, ka nav gaismas. Spožā augusta saule Toronto bija tik blāva, salīdzinot ar Marokas sauli, ka man atkal fiziski sāpēja šīs pārmaiņas un fiziski pietrūka gaismas. Toties Latvijā es izbaudu garos vasaras vakarus, kuru nekad nebija Marokā. Līdz pat pusdivpadsmitiem vakarā manās lauku mājās dīķī vēl ir atblāzma, pasaule vēl ir krāsaina un gaiša.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Ir lietas, garšas, sajūtas, kas mums ļauj ceļot laikā. Vai jums tādas ir?

Jā, un tad paliek skumji ap sirdi, jo saproti, ka apziņa, kā jau teicu, ir tā pati, bet pasaule apkārt vairs nav, kas bija toreiz, un tā šo apziņu iespaido. Ja atceros kādu momentu no savas dzīves zināmā vietā un laikā, tad saprotu, ka tur ir viss konteksts – ne tikai gaisma, temperatūra, mitrums, bet vide, cilvēki, nami, ielas, ēkas un cilvēku kustība. Tad uzreiz saproti, ka pasaule ir ļoti mainījusies. Tu esi cits cilvēks. Ar laiku tā pasaule atmiņās izblāv, un cilvēks pierod pie pasaules, kas ir šodien. Mana dzīve veidojusies kārtu kārtām kā torte – pa dažādām zemēm, kontinentiem. Dažkārt, lidojot pāri Kasablankai lidmašīnā, no gaisa mēģinu atcerēties, kur mēs dzīvojām, kad mamma vēl bija jauna un skaista, paps bija dzīvs, mums bija divi suņi un divi kaķi. Mazais brālītis un manas skolas draudzenes. Es to tūlīt izjūtu un redzu savā acu priekšā, un sirdī rodas sāpe un nostalģija, jo tā nekad vairs nebūs.

Es gribētu ar jums uzspēlēt spēli – es saukšu vārdus un jums jāmin tas, kas jums pirmais iešaujas prātā, to dzirdot.

Šo tehniku psihologi sauc par brīvo asociāciju un es ar to esmu veikusi dažādus pētījumus, man ir daudzas publikācijas.

O, brīnišķīgi! Vai varam sākt?

Varam.

Krustceles.

Ceļš.

Bailes.

Jā... bailes... Labs jautājums. Es domāju... sastingums.

Liktenis.

Nolemtība.

Sniegs.

Aukstums.

Mīlestība.

Siltums.

Patvērums.

Drošība.

Nemirstība.

Garīgums.

Vārds.

Identifikācija... apzīmējums.

Grāmata.

Cita pasaule.

Starp citu, runājot par grāmatām, jūs esat stāstījusi, ka sākāt lasīt no četru gadu vecuma, bet vecāki izlēma, ka tas nav veselīgi, un aizliedza, «nogrieza jums skābekli», vēlāk to, protams, ar divkāršu sparu kompensējāt. Šodien bērni visbiežāk nav piedabūjami lasīt. Kādas tam, jūsuprāt, varētu būt sekas?

Bērniem šodien ir cita veida kairinājumi un stimuli, kas palīdz intelektam attīstīties, jo intelekts attīstās mijiedarbē ar vidi, tāpēc stimulācija ir nepieciešama. Es iemācījos lasīt ar ābeci, ko man 1940. gadā Ziemassvētkos (man bija trīs gadi) uzdāvināja Salavecis, no kura man bija šausmīgi bail, jo es tādu vēl nezināju.

Visiem bail no salavečiem...

Viņš man iedeva ābeci ar lielu, sarkanu gaili virsū. Tur bija burti un katram burtam klāt - īsa tautas pasaka. Es visiem prasīju, lai lasa man priekšā pasakas. Visiem apnika, un visi teica: «Mācies pati, lasi pati.» Beigās es vecaimammai teicu: «Redzi, es jau māku lasīt!» - jo visas pasakas biju iemācījusies no galvas. Bet viņa man atbild: «Bet, bērns, tev tā grāmata ir otrādi!»

Man bija vesels process, kā nonākt pie atziņas, ka stāsts ir sagrābts un iemūrēts burtos, kas uz papīra. Tas ir diezgan maģisks process, ja tā padomā.Man nācās diezgan daudz domāt, kā tas viss iespējams. Jā, bet es zināju no galvas tekstu un, lai izpatiktu vecaimammai, sekoju tekstam grāmatā ar pirkstu. Garš vārds - garš pleķis uz papīra. Īss vārds - īss pleķis uz papīra. Stāstus un pasakas es redzēju savā fantāzijā.

Tagad mans mazdēls prasa viedtelefonu, planšeti – grib skatīties gatavas bildes. Man bildes bērnībā veidojās galvā. Starp citu, man likās, ka rakstītais vārds jālasa runājot. Vecmamma man prasa - kāpēc tu lasi čukstot. Es atbildu - tie ir vārdi, tie jārunā. Viņa saka - nē, var lasīt tikai ar acīm.. Bet kā var lasīt ar acīm, ja valoda ir ar muti runājama? Vārdi ir, bet tos nerunā? Tie paliek mēmi! Mazdēlam ir tik daudz rotaļlietu. Es savas rotaļlietas varēju saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kaimiņu sētā atrastas trauku šķembas, putnu spalvas. Kad bija sezona – čiekuri, zīles un kastaņi. Paši izgudrojām spēles. Mūsu fantāziju rosināja vakuums, kas apkārt.

Šodien ir otra galējība

Un prieka brīdis par katru jaunu mantu kļūst aizvien īsāks.

Tas kaut kā nākotnē izmainīs cilvēka apziņu?

Pieņemu, ka tā neizbēgami būs citādāka.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Jūs brīvi pārvaldāt un lasāt arī angļu, franču, vācu un spāņu valodā. Latvijā nerimst kaislības ap valodas jautājumu. 23. oktobrī jau atkal notika pikets pie Izglītības un zinātnes ministrijas pret izglītību tikai latviešu valodā. Jūs kādā intervijā par sevi esat teikusi, ka vēlme mācīties valodu, precīzāk, «apdāvinātība valodās dzimst no izmisuma - brīžos, kad jūties pilnīgi izolēts, bet ļoti vēlētos sazināties ar citiem cilvēkiem». Bet vai varat pateikt, no kā rodas nevēlēšanās mācīties valodu, kas skan apkārt?

No pašpietiekamības. No «man jau neko nevajag, lai citi pielāgojas man».

Jūs esat viena no ļoti retajām visu laiku Latvijas amatpersonām, kura perfekti apzinās un pārvalda runātā vārda spēku. Austriešu filozofs Ludvigs Vitgenšteins teicis, ka «manas valodas robežas ir manas pasaules robežas». Vai Latvijas problēmas lielā mērā neslēpjas faktā, ka mūsu amatpersonu valodu, tostarp dzimtās valodas robežas vienmēr bijušas tik šauras?

Valoda atspoguļo cilvēka intelektuālo iekšējo dzīvi. Tādās zemēs kā Anglija, kur ir ļoti liela sociālā noslāņotība, kāds atver muti un tūlīt skaidrs, no kura sociālā slāņa viņš nāk. Valoda atspoguļo sociālo vidi, iekšējo intelektuālo dzīvi, kas galvā un sirdī, jo valodai līdzi nāk arī jūtas. Ja gribat, lai aug paaudze, veidojas vide, kurā cilvēki augsti izkoptu savu valodu, pie tā jāstrādā tāpat kā pie zāliena vai puķudobēm vasarā, labības ražas uz lauka. Valoda ir jākopj. Un valoda tiek kopta caur intelektu un izglītību. Ja mēs publiskā telpā konstatējam, ka kāds nemākulīgi lieto valodu, tas ir simptoms tam, ka mūsu izglītības sistēmā un sabiedrības vispārējā attieksmē pret valodu un tās kvalitātē ir trūkumi. Francijā un Anglijā cilvēki, kas nonāk publiskos amatos, varbūt tas ir netaisni, bet lielais vairums ir no izglītotām aprindām. Valodas izkoptība kā jēdziens ir elitāra. Valoda kļūst bagātāka, ja cilvēki, kas viņu klausās, ir prasīgi.Mūsu tautasdziesmu dziedātāji un teicēji bija ļoti prasīgi pret saviem līdzcilvēkiem – lai valoda būtu raita, skaidra, atjautīga, bagāta. Vai šodien mums vairs ir šis dziļais respekts pret valodu, vai mēs to uzskatām par vērtību?

Foto: Jānis Škapars/TVNET

Dziesmu un deju svētku Rīgai 800 noslēguma koncertā valsts vārdu jūs kopā ar klausītājiem kopīgi atkārtojāt gandrīz 20 reizes. Mediji vēlāk rakstīja, ka tobrīd «kultūra atriebās sportam». Ko jūs savai tautai liktu atkārtot valsts simtgades svinībās?

Grūti pateikt. Toreiz viss bija spontāni. Viss, kas iepriekš bija noticis – milzīgais negatīvisms medijos, ka līs lietus, dubļi būs, skolās nebūs labs ēdiens, būs vēdergraizes, visi izlīs, nogurs. Ko tik neizgudroja un neizfantazēja, lai nosistu dūšu. Es domāju: «Ārprāts, kas tā par gatavošanos svētkiem!» Toties, skatoties hokeja spēles, tie cilvēki lidoja pa gaisu. Es domāju: kāpēc, skatoties sportu, var lidot pa gaisu aiz sajūsmas, bet citā, tiešām pacilājošā brīdī, kaut ko knibināties, mēģināt atrast, par ko kreņķēties – būs uguņošana, kritīs dzirksteles uz galvas... Mīļo tētīt! Domājiet taču par uguņošanu, nevis dzirkstelēm uz galvas. Es nebiju pieradusi pie šiem latviešu paradumiem. Man aptecējās dūša, es ieraudzīju pūli, kurš, kā man šķita, bija noskaņojies uz viena viļņa un reprezentēja absolūti fantastisku enerģiju, tajā pūlī bija atomenerģijas spēks. Tas resurss netika mobilizēts un virzīts, kur to vajadzētu – savas valsts mīlestībā un attīstībā.

Bet jums izdevās.

Es sajutu to spēku, kas cilvēkos man priekšā un man aiz muguras koros.

Kādi ir jūsu personīgie spēka vārdi?

Tais’, Dieviņi, zelta sētu apkārt manu augumiņ’.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu