Būvniecības «otrs grāvis». Pirms un pēc Zolitūdes...

Par to, kā tos aizlāpīt, Zolitūdes mācībām un labi domātajām prasībām, kas noved otrā grāvī, stāsta Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdētājs, būvinženieris Artis Dzirkalis – viens no ekspertiem, kas vērtēja pārkāpumus Zolitūdes lielveikala būvniecībā.

Tiesas process Zolitūdes traģēdijas lietā vēl turpinās - līdz ar to galīgas atbildes uz jautājumu, kāpēc un kurš vainīgs, visticamāk, saņemsim pēc vairākiem gadiem. Tomēr joprojām pārsteidz nevērības apjoms. Prokurors minēja, ka visā būvniecības gaitā pastāvēja vismaz 30 gadījumi, kad bija iespējams apturēt procesu un novērst jumta konstrukciju sagrūšanu. Vai Zolitūde bija kaut kas ārkārtējs, izņēmums Latvijas situācijā?

Zolitūdes traģēdiju noteica daudzu negatīvu apstākļu sakritība. Būvniecība ir ļoti sarežģīts process. Cilvēki, kuri ikdienā ar to nesaskaras, redz tikai rezultātu – arhitektūru. Ir arhitekta ideja un būvnieka uzbūvētā ēka, bet starp šiem posmiem ir desmitiem inženieru darbs birojā, ko neviens neredz. Visi šie cilvēki ir zinoši, gudri, bet publiski nemanāmi, un tā tas ir visā pasaulē.

Mēs skatāmies uz Dubaijas torņiem – vou, kāds arhitekts! Patiesībā tajos ir ieguldīts milzīgs inženieru darba resurss.

Viens ir radīt ideju, kaut kas cits - izdomāt, kā dabūt gatavu, lai ēka turētos un funkcionētu. Tas ir nenormāls darba apjoms, ko nereti nesaprot arī pasūtītājs, kurš brīnās: ko jūs tur vispār projektēsiet, vai tas vispār kaut ko maksā?

Vai Zolitūdes gadījumā puses nesadarbojās?

Sadarbojās! Bija normāls pasūtītājs ar finansējumu, kas ir būtiski. Problēmas rodas, ja pasūtītājs grib kaut ko grandiozu «pa lēto». Investors nolīga vienu no tā laika labākajiem projektēšanas uzņēmumiem - «Kubu», kas savukārt būvuzraudzībai izraudzījās respektablu kompāniju, «top» būvnieku - «Re&Re». Pasūtītājs visu bija izdarījis. Un tomēr traģēdija notika...

Būvniecībā kļūdas iespējamība ir augsta,

tāpēc būvniecības procesā ir dažādi normatīvos ietverti drošības līmeņi. Varbūt kļūda bija konstruktīvajos aprēķinos un to neviens nepamanīja. Kura pienākums bija to pamanīt, lai lemj tiesa.

Iespējams, no traģēdijas varēja izvairīties, ja kontrole būtu lielāka. Ekspertīzes daļa bija virspusēja, bet tāda, kā prasīja tā laika regulējums. Tur jau tā lieta, ka neviens konkrētas lietas nav pārkāpis. Ir tikai varbūtība: varēja darīt tā vai ne. Skaidrs ir viens: ja salīdzinām regulējumu būvniecības jomā tajā laikā un tagad – šobrīd ir daudz labāk.

Uzņēmēji saka, ka tagad būvniecības prasības ir nevis vienkārši stingras, bet pārvērtušas saskaņošanu skraidīšanā pa Kafkas «Procesa» labirintiem. Papīru kilogrami, rindkopu pārbīdīšana no lappuses lejas uz augšu un efektivitāte tuva nullei, izmaksas kosmiskas. Vai smagnējais process ļauj uzlabot būvniecības kvalitāti?

Pēc Zolitūdes traģēdijas un jaunā regulējuma stāšanā spēkā būvniecības joma kļuva sensitīva un prasības patiešām tika pārlieku paaugstinātas. Šobrīd process tiek normalizēts. Izmaiņas tiek ieviestas nepārtraukti – likumā, saistošajos noteikumos. Jā, ir apgrūtinājumi. Mēs nekad nepanāksim, ka visas puses būs apmierinātas. Vienmēr būs kāds, kas teiks, ka birokrātija nav vajadzīga un lai dzīvo anarhija! Visā vajadzīga, kā es saku, inženiera loģika.

Nav vērts veikt ekspertīzi, ja jānomaina lievenīša nojume daudzstāvu mājā. Šobrīd tas tiek prasīts.

Ekspertīze ir obligāta arī trešās grupas ēkām, ja tiek skartas nesošās konstrukcijas. Piemēram, ja nesošajā sienā jāpaplašina durvju aile. Ja tā ir viena aile augšējā stāvā, skaidrs, ka ekspertīzi būvprojektam varētu neveikt, bet jāraugās kontekstā – ja deviņu stāvu dzīvojamajai vai biroju ēkai katrā stāvā platinās durvju aili, tas var radīt mājas nestspējas problēmas, tāpēc ekspertīze vajadzīga. Visi šie procesi saistīti ar termiņiem un izmaksām – projekts sadārdzinās, būvniecības laiks kļūst garāks. Ekspertus sertificē Būvniecības valsts kontroles birojs.

Pēc Zolitūdes traģēdijas izveidoto Būvniecības Valsts kontroles biroju kritizē par formālismu...

Par kontrolējoši institūciju reti kurš pateiks kaut ko labu. Tomēr šī institūcija ieviesa zināmu kārtību buvniecības procesā. Piemēram, tā veic būvniecības uzraudzību trešās grupas būvēm, pārbauda sabiedriskās ēkas ekspluatācijas laikā ,veic būvekspertu sertifikātciju. Pirms tam eksperti vispār netika sertificēti. Eksperts varēja būt jebkurš sertificēts būvinženieris, arhitekts vai projektētajs, kuram ir sertifikāts attiecīgajā reglamentētajā darbības sfērā. Ir jāsaprot, ka eksperts nav soģis, bet palīgs – vēl viens acu pāris, kas pārbauda projektu. Arī mēs Inženieru kompetences centrā daudz ekspertējam, un mūsu mērķis ir nevis nograut projektu, bet gan uzlabot tā kvalitāti. Tas, ko viens cilvēks neiedomājas, vai nepamaba , otrs pamana un norāda uz kļūdām. Raisās diskusija un tiek panākts labāks rezultāts.

Tomēr jāsaprot, ka arī eksperts nevar ieraudzīt pilnīgi visu. Iztēlojieties lielu projektu, piemēram, debeskrāpja vai koncertzāles. Tik daudz sīkas detaļas, nianses...

Arī komanda var kaut ko palaist garām, bet svarīgi ir samazināt kļūdu daudzumu, kas jau vēlāk noved pie papildus izmaksām, vai, nedod Dievs, lielākām problēmām. Uz papīra izlabot ir daudzkārt lētāk un ātrāk nekā būvē.

Tomēr daudzi pasūtītāji uzskata: ja veici ekspertīzi, tev visu bija jāpamana. Tas nav iespējams! Nekas nav ideāls. Diskusija šobrīd norit par atbildības sadalījumu. Ja atgriežamies pie Zolitūdes, tad atbildība ir viens no smagākajiem jautājumiem. Vērtējot notikušo pēc tā laika normatīvās bāzes, mēs neko īsti nevaram iesākt, jo neviens īsti neparko neatbildēja. Tiesai būs grūti noteikt vainīgo, jo atbildība nekur nebija skaidri un nepārprotami definēta.

Tātad atbildības jēdziens ir viens no atslēgas jautājumiem, par ko šobrīd diskutē ministrija, domājot par uzlabojumiem likumdošanā?

Tas nav vienkāršs jautājums. Atbildība saistīta ar lielākiem pienākumiem, augstākām prasībām. Vai kāds ir gatavs maksāt par šo atbildību? Ja tu to uzņemies, tad tev jābūt pārliecinātam par sevi, jāizdara darbs perfekti. Un te atkal jau ir termiņš un izmaksas.

Retorisks jautājums: kurš pasūtītājs ir gatavs maksāt par atbildību? Ne mazums uzskatīs, ka tā ir lieka greznība, jo gala rezultātā būvnieks taču uzbūvēs.

Bet vai būvnieks būs gatavs šajā gadījumā uzņemties visu atbildību par rezultātu? Domāju, ka gudrs būvnieks Nē!. Protams šāda būvniecības forma arī ir iespējama, kas tie dēvēta par apvienoto projektēšanu un būvniecību. Šāds modelis arvien biežāk tiek pielietots arī Latvijā. Šajā gadījumā atbildīgs ir viens.

Ironiski, ka divus gadus pirms sagrūšanas «Maximas» ēka saņēma Latvijas arhitektūras Gada balvu divās nominācijās. Tas nozīmē, ka arī atzinīgi novērtētas superīgas ēkas var izrādīties nedrošas.

Par drošību jau ir lauzts daudz šķēpu un vēl tiks, bet domāju, ka atbildības un dubultas kontroles noteikšana situaciju vēl vairāk uzlabos. Obligātās būvprojektu ekspertīzes ir noteiktas ar normatīviem. Jautājums, ka reizēm mēs no viena grāvja metamies otrā un prasības nav loģiskas.

Šobrīd Latvijā dažādās jomās ir vairāk nekā simts sertificētu ekspertu, bet tik un tā tiek runāts, ka ekspertu trūkst.

Man liekas, ka ar šo skaitu pietiek, ir tikai jāsaprot – ko ekspertēt. Vai tiešām viss ir jāekspertē? Ir jāpastrādā ar noteikumiem un jāizvērtē kādos gadījumos ekspertīzes ir obligātas. Pozitīvi, ir arī tas, ka eksperts būvniecības gaitā seko līdzi izmaiņām būvprojektā. Tomēr, ja bieži tiek pieaicināts eksperts, tad rodas jautājums: ko dara un par ko atbild būvprojekta autors? Piemēram, lieliem konstruktīviem elementiem būvniecības procesā novirzes un pielaides ir pieļaujamas.

Iztēlojieties, dzelzbetona pāli, kas tiek iedzīts zemē. Ar milimetra precizitāti to nevar izdarīt.

Nelielā nobīde nestspēju nesamazina. Taču šī nobīde ir uzskatāma par būtisku izmaiņu konstruktīvajos risinājumos, kam nepieciešams izstrādāt izmaiņu projektu, kuru savukārt jāpārbauda būvprojekta ekspertam. Ja būvlaukumā ir desmitiem šādu vietu, tas būvniecības process prasa papildus laiku un izmaksas. Turpretim, ja dzelzbetona konstrukcija tiek nomainīta ar metāla, kā rezultātā ēkai mainās gan slodze, gan ugunsdrošība, gan daudz kas cits, izmaiņu būvperojekta ekspertīze ir nepieciešama .

Uzskatu, ka šobrīt labā ziņa ir tā, ka būvniecības procesa jautājumus vēlas sakārtot pati būvniecības nozare un notiek auglīga diskusija ar atbildīgajām valsts institūcijām, Ekonomikas ministriju. Ceram uz augstāko amtpersonu aktīvu dalību šajā procesā.

Par to, ko darīt ar spoku māju virs «Maximas» un cik ilgs mūžs gaidāms padomju laikos «strojbata» celtajām bloku mājām, kurās dzīvo 68% jeb 1,4 miljoni cilvēku, lasiet intervijas turpinājumā trešdien, 22.novembrī.