Latviešiem liekas, ka, ejot ciemos, rokās noteikti jābūt «pekelei». Pretējā gadījumā «ko gan cilvēki nodomās». Par reizēm absurdām un kaitinošām latviešu dāvināšanas tradīcijām un ko darīt, lai mūsdienu – lietu apsēstajā pasaulē Ziemassvētku dāvanas nekļūtu par mokošu pienākumu un «bada nastu», stāsta etiķetes un protokola eksperte Aija Strautmane.
Aizvien biežāk cilvēki Ziemassvētkos dodas kaut kur projām, lai «nav jāpiedalās visā šitajā neprātā». Ar šo psihisko kaiti viņi apzīmē auļošanu pa lielveikaliem ar milzu kulēm abās rokās, slīkšanu neprātīgu dāvanu kaudzē, džinglebellu vai gaudulīgu Ziemassvētku dziesmiņu džinkstoņu ausīs, žņaudzošo sajūtu pakrūtē, kārtējo reizi ielūkojoties kontā ar domu: «Ja es to naudu būtu noziedojis Brazīlijas mērkaķiem, vismaz nervus nebūtu sabeidzis.» It kā ar to būtu par maz, seko nīkuļošana dīvānā ar piestūķētu vēderu sievasmātes, omes un viņas piektā vīra sabiedrībā. Ko darīt, lai ziemas jaukākie svētki neradītu nepatīkamu pēcsajūtu?
Pieklājība pateikt «nē»
Dāvināšana nav viennozīmīgs akts, tā sastāv no vairākām daļām. Ja esi nolēmis dāvināt, tev jābūt sajūsmā par to, ka meklē dāvanu, un jāzina, ko dāvināsi, lai sagādātu prieku, - sarunu iesāk labo manieru eksperte Aija Strautmane. Seko dāvanas saiņošana, skaistas kartītes meklēšana, līdz pienāk mirklis, kad tu pasniedz dāvanu. Cilvēks saņem un priecājas. Tāpēc dāvana nav tikai galarezultāts – lieta, bet process, kas var ilgt gan stundu, gan mēnesi.
Un te nu nonākam pie tā, ka dāvana itin viegli var pārvērsties par krāmu. Nereti var dzirdēt nīgru kolēģu vai draugu ņurdēšanu: «Ē, atkal jāiet meklēt dāvanu.» «Nopērc sveci – tā vienmēr noder,» iesaka cits. Aija Strautmane iebilst: tā vis nav, ka var dāvināt jebkuru sveci.
Kurš teica, ka manā mājā ir vieta zaļai svecei, ja tajā ir tikai bēšas un sarkanas?
Lai izvēlētos dāvanu, ir jādomā nevis par sevi kā dāvinātāju, bet par otru cilvēku – jāinteresējas par viņa gaumi, ieradumiem, dzīves vērtībām. «Tur jau tā lieta, ka mēs nepazīstam pat tuvus cilvēkus! Aiznesam «pekeli» ar sajūtu, ka esam izpildījuši pienākumu.» Bet dāvana otram kļūst par apgrūtinājumu. Kad latvietis piespiedu kārtā «savam tuvākajam» ir aiznesis «pekeli», saņēmējs sakostiem zobiem to novieto redzamā vietā, nevis miskastē, kur ir «pekeles» īstā vieta.
«Pieklājība ietver ne tikai vārdu «jā», bet arī «nē». Tas mums šķiet neiespējami. Es 25 gadus Latvijā nodarbojos ar etiķeti un visu laiku domāju - interesanti, kāpēc? Mēs arī valdībā nespējam pateikt «nē», lai gan no desmit reizēm deviņas būtu jāsaka «nē» un dzīve valstī būtu labāka.
Lai man piedod nacionāli noskaņotie cilvēki, kas šo lasa, bet mēs nekad neesam bijuši brīvi, izņemot dažus gadus, kad izveidoja Latvijas valsti.
Iekšēji brīvi mēs esam tikai tad, kad slinkuma dēļ kaut ko nedarām, piemetinot, ka demokrātiskā valstī ir brīvība,» saka Strautmane.
Ziemassvētku lamatas
Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas var atšķirties – mūsdienās daudzi pieaugušie vienojas, ka neapgrūtinās cits citu ar dāvanām, tās būs tikai bērniem. Turpretim citās ģimenēs zem eglītes ir daudz dāvanu. Tomēr visās ir kaut kas kopējs – dzejoļu skaitīšana. Minūte kauna, greizi novelkot dziesmiņu, nomurminot zem deguna pantiņu, un dāvana rokā. «Tā jau nav dāvana! Kā vispār var pelnīt dāvanu? Mēs esam pārvērtuši dāvanu par algu!» Strautmanes ģimenē Ziemassvētkos dāvanu ir daudz, daudz. Tā iegājies. «Manas meitas nedzīvo Latvijā, bet mēs labi tiekam galā – mammas pačukst, ko vajag bērniem.»
Ir cilvēki, kas, lai nopirktu Ziemassvētku dāvanas, ņem ātros kredītus. Absurds! Kāpēc izlikties, izrādīties? Un vispār – priekš kam iet ciemos un apdāvināt cilvēkus, pret kuriem nevari būt atklāts un kuri tevi negaida arī bez dārgām dāvanām? Aija Strautmane saka, ka, dzirdot par naudas šķērdēšanu dāvanās, viņai nāk prātā vecā filma «Mans draugs nenopietns cilvēks», kurā, ieraugot kaprača nolikto lāpstu, vīram sacīja:
«Ko žmiedzies, met desmit!»
Pēc Strautmanes domām, jaunā paaudze ir tikusi vaļā no muļķīgajiem stereotipiem, bet vecie pie tiem turas žmiegdamies. «Ar to gados vecākā paaudze no sevis atstumj jaunos, kuriem tās kotletes, štovētie kāposti, pīrāgi un rasolu blāķi ar mūžīgo līdzi došanu nepatīk.
Nu pasakiet, kāpēc mūsdienās ir jāstūķē pilna soma ar rasoliem un pīrāgiem, ja ik pēc pieciem kilometriem ir ēstuves?
Mēs vairs nebraucam pajūgā divas diennaktis pa mežiem un tumsai iestājoties nemeklējam iebraucamo vietu.»
Ja nav naudas, esi rāms, nopērc šokolādes tāfeli, uzcep piparkūkas un ej ciemos. Strautmane uzskata, ka apsveikt tuvu cilvēku ar īsziņu ir nožēlojami un apvainojoši. Tā var darīt tikai gadījumā, ja radinieks atrodas Peru mūžamežos aborigēnu būdā. Nevajag darīt sev pāri – it īpaši Ziemassvētkos – ne materiālā, ne emocionālā ziņā. Nevajag iet pie cilvēkiem, pie kuriem negribas. Ziemassvētkos tuvam, vecam cilvēkam var uzdāvināt kopā būšanu, piemēram, aizejot kopā uz Ziemassvētku koncertu baznīcā. Var uzaicināt otru pie sevis pusdienās vai «uz kafijas tasīti ar kūku» kādā jaukā kafejnīcā. «Mēs bieži vien tērējam tur, kur tas nebūtu jādara. Mēs dzīvojam materiālismā, kas gāžas mums virsū.»
Tieši tāpēc esi personība! Kāpēc tev jāskrien pakaļ baram?
Labprātīgi bāzt sevi klišeju lamatās, liedzot sev iztēli un prieku, ir nožēlojami un garlaicīgi.
Tukšām rokām...
Piecus kilogramus smags maizes kukulis, paštaisīts milzu svečturis, puķes metru gariem kātiem. To visu Aijai Strautmanei nācies saņemt pēc lekcijām un meistarklasēm. Tad viņa saka: «Ziniet, man par lekcijām honorāru maksā. Vai jums algas dienā arī pie algas dod dāvanas?» «Cik es neesmu braukājusi autobusā ar tiem lakstiem… Ir jāiejūtas otra cilvēka situācijā.»
Tu izdari kaut ko labu, un tad «pļeks» - ar vienu kustību sabojā visu dāvanas saņemšanas prieku.
Dāvana – tas vienmēr ir komplicēti. Nevar otram cilvēkam iegrūst lietu, nepadomājot, vai viņam tā šajā mirklī nekļūst par smagu nastu – gan tiešā, gan netiešā nozīmē. Ja dāvana ir telpaugs vai cita «neparocīga» lieta, varbūt der padomāt par to, kā nogādāt to cilvēka mājā.
Latviešiem liekas, ka, ejot ciemos, noteikti kaut kam jābūt rokās: «Kā nu es tā, ar tukšām rokām.» Stila eksperte atceras, ka reiz, viņai - dāmai solīdā vecumā - uzdāvināja krāsainu plastmasas ezīti ar pulksteni vēderā. Tomēr ar dāvināšanu latviešiem nevajadzētu būt problēmām, jo mēs taču esam puķu cilvēki, saka Strautmane. «Otra lieta: nezinu, kāpēc, bet pie mums strikti nodala dāvanas vīriešiem un sievietēm.» Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, kur Aija Strautmane māca etiķeti, kā arī starptautiskās attiecības un komercdiplomātiju, dažkārt viesojas Saeimas deputāti, ministri un vēstnieki. Par lekcijām viņi nesaņem atalgojumu – skolēni kā pateicību dāvina skaistus ziedus. «Inteliģenti vīrieši auditorijas priekšā saka:
«Vai, nu ko tad man, vīrietim, ziedi?» Vai tad vīrietis nav cilvēks?
Ar ko atšķiras pateicība ziedos vīrietim un sievietei? No kurienes tas nāk?» Puķupods priekšniekam ir laba dāvana, kāpēc ne?
Savāc to riebekli!
Ak vai, kā cilvēki posta grāmatas. Ierakstot tajās novēlējumu. «Nu paņem taču kartīti vai baltu lapu un ieraksti!» Novēlot grāmatu Jānim vai Annai, pat autori iznīcina savas grāmatas. «Jānis nav mūžīgs, pēc trim paaudzēm, viņu visi būs aizmirsuši, bet grāmatu nevarēs ne bibliotēkai novēlēt, ne kādam atdot.» Mēdz teikt: «Grāmatu vienmēr var dāvināt!» Tā ir vispārēja frāze. «Ja man uzdāvinās grāmatu par minerāliežiem, man tā nebūs vajadzīga, jo es par tiem neinteresējos, lai gan grāmata brīnišķīga.»
Jau vairākus gadus modē ir dāvināt emocijas un baudas – dāvanu karti uz SPA, baseinu, lidojumu gaisa balonā, izbraucienu ar kuģi. Tomēr cilvēkam, kuram bail no augstuma, nevajadzētu dāvināt lēcienu ar izpletni, bet tam, kuru biedē dzelme, niršanas kursus.
Dzīvnieku dāvināšana vispār ir «krimināla» tēma. Tas notika pirms desmit gadiem. 14 gadus vecai meitenei, kurai nepatīk žurkveidīgie, uzdāvināja kāmīti. Brīdī, kad pusaudze paņēma dzīvnieciņu rokās, viņai uz pieres izspiedās sviedru lāses, cauri ķermenim izskrēja tirpas.
Viņa pēdējiem spēkiem saņēmās un izspieda smaidu.
Ieskrējusi savā istabā meitene meta kāmi pret grīdu un telefonā draudzenei kliedza: «Savāc to riebekli! Tev jau ir divas žurkas.» Strautmane saka, ka šādu dāvanu nevajadzēja pieņemt. Mierīgi, laipni un strikti pateikt: «Nes atpakaļ, kur paņēmi.»
Aija Strautmane saka, ka cilvēki reizēm pārprot – dāvana ir nevis konkrētā lieta, bet gan attieksmes izrādīšana. Lieta pati par sevi ir ilūzija – pārejoša un mānīga. Tai ir tikai tā vērtība, ko mēs tai piešķiram. «Man neko nevajag, un man neviens neko nevar uzdāvināt. Viss, kas man ir nepieciešams, man ir, bet vajag man ļoti maz,» saka Strautmane.
Viņas četru istabu dzīvoklī nevienu lieku pogu nevar atrast.
Kas vispār ir manta? Nekas! «Man remonta laikā nozaga trīs briljanta gredzenus. Nu un tad? Cilvēks – sivēns to izdarīja, un tā ir viņa, nevis mana problēma. Es nopirku citus gredzenus.»
Labo manieru skolotāja atceras, kā padomju laikā bagāti cilvēki viņas ģimenei dāvināja kristāla traukus, zelta ķēdītes, bonas (valūtu, ko īpašos veikalos varēja apmainīt pret importa preci). Lietas, kurām tolaik bija īpaša vērtība, bet tagad smiekli nāk. «Es neuzskatīju, ka man pretim jādāvina zelta ķēde vai jāmeklē gruzīnu konjaks «Ararat». Man tādu pazīšanos nebija, un es to uztvēru mierīgi.»
Ja nav ne laika, ne iztēles, mūsdienās ir labs risinājums – dāvanu karte, ko saņēmējs var izmantot kā pašam tīk, kaut vai pārtiku nopērkot. «Latviešiem atkal problēma. Naudu tak nedāvina! Kāpēc ne? Protams, dāvina. Tikai mums ir kaut kādas mistiskas problēmas. Labāk nopirkt «pekeli» par pieciem eiro – jo lielāku un nejēdzīgāku, jo labāk, nekā ielikt piecus eiro aploksnē.
Reāli, loģiski, uzmanīgi!
Tamborētas sedziņas, adīta šalle ar bārkstīm, pašdarinātas plastmasas krelles, batikotas salvetes. Brr, briesmīgi! Tomēr no visām malām var dzirdēt: «Izgatavo dāvanu pats!»
«Paša rokām radītā dāvana ir visjaukākā!»
Nekā tamlīdzīga! Ja tu gūsti baudu no rokdarbiem, darinot tamborētus zaķus, tas nenozīmē, ka tiem ir vieta otra mājoklī. «Skaidrs, kur tas nonāks...» saka Strautmane. «Ja mēs neko nemetīsim ārā un krāmēsim sev apkārt, kur mēs dzīvosim? Ja cilvēks dzīvo 80 gadus un visu uzdāvināto sakrāj…» Daži mājokļi patiesi ir tādi, ka tajos nevar ieiet. «Pašdarinātas lietas dāvina bērni, un tas ir mīļi. Ja to dara pieaugušie, viņi ir bērna prātā.»
Nu cik var? Tā par «krūzīšu kultūru» saka Strautmane. «Es, piemēram, dzīvoju viena un man nevajag 17 krūzītes ar ģerboņiem un vārdiem.» Tāpēc ar dāvanām – reāli, loģiski un uzmanīgi!
Līst lietus, gaišā mēteļa mala ir nošķiesta ar dubļiem, tu rūgti nožēlo, ka neuzvilki gumijas zābakus, bet, kad pacel acis, uzduries jautri izrotātam plakātam «Balti un skaisti pienākuši Ziemassvētki!». Blakus zaļajā zālē izdīgusi gailene. Kas tas ir? «Ja zinām, ka mums jau sen vairs nav balti un sniegoti Ziemassvētki, kāpēc tik glupi jāraksta? Var taču izdomāt arī citu Ziemassvētku tēmu. Ir taču PRIECĪGI Ziemassvētki!» Un tā arī jāļauj sev justies!
