16 gadu veca meitene no sociālā riska ģimenes, kas bijusi pie ginekologa profilaktiskā vizītē, ir liels retums. Pusaudži zināšanas par savu ķermeni un veselību iegūst «v tuaļetno-koridornom obrazovaņije*», saka sociālā darbiniece Dace Augustiņa. Reproduktīvās veselības jautājumi skolā netiek mācīti, tāpēc ekspertus nepārsteidz Latvijas līderība HIV izplatības ziņā.
«Pazīstu jaunu sievieti, kura bērnībā bija spiesta ilgāku laiku atrasties bērnunamā, jo viņas māte cieta no alkoholisma un mēdza viņu pamest novārtā,» stāstu iesāk Dace Augustiņa.
Meitene savu mīļoto iepazina vēstulēs, īsziņās un telefonsarunās. Sarakste bija ilgusi divus gadus, un attiecības izveidojās, vīrietim atrodoties ieslodzījuma vietā.
Kad jaunietei palika 16, vīrietis tika atbrīvots un ilgi lolotās jūtas guva piepildījumu.
Viņš meitenei bija pirmais, un drīz pieteicās arī kopīgais dēliņš, stāsta Augustiņa. Prieku par gaidāmo mazuli aizēnoja kāda dramatiska ziņa.
«Grūtniecības laikā meitene uzzināja par vēl kādu «dāvanu», ko bija atstājis mīļotais, – mazulis bija HIV pozitīvs. Tomēr šis stāsts nav tikai par to, cik nežēlīga var izrādīties dzīve bērnam, kurš ģimenē nav saņēmis tik nepieciešamo mīlestību un sirds siltumu. Tas ir arī stāsts par bērnu, kurš audzis ģimenē ar izkropļotām vērtībām un nav saņēmis dzīvei nepieciešamās zināšanas, lai sevi pasargātu.»
Un tomēr… Neraugoties uz savu rūgto bērnības pieredzi, šī meitene savos 17 gados bija laba, rūpīga un mīloša mamma. 19 gadu vecumā atkal iestājās neplānota grūtniecība.
Ja rūpēm par pirmo bērniņu meitenei pietika spēka un varēšanas, tad ar diviem tik viegli vairs neklājas.
Sociālā darbiniece uzskata: ja meitenei būtu pieejama informācija par ģimenes plānošanas metodēm un bezmaksas izsargāšanās līdzekļiem, vismaz viens bērns varētu augt mīlošā ģimenē.
Statistika liecina, ka katru dienu kāds Latvijas iedzīvotājs saņem pozitīvu HIV testa atbildi. 2017. gada pirmajos sešos mēnešos reģistrēti 149 jauni HIV pozitīvi gadījumi. Smaga problēma ir jaundzimušo inficēšanās no HIV inficētām mātēm – ik gadu pasaulē nāk vairāki HIV skarti mazuļi, bet valstī kopumā ir reģistrēti vairāk nekā 70 HIV inficēti bērni. HIV vairs nav atsevišķu sabiedrības grupu, bet gan plašas sabiedrības problēma. Pasargāts nav neviens!
Augustiņa saka, ka viņai regulāri nākas būt par liecinieci pilnīgi neticamām situācijām. Piemēram, sieviete uz konsultāciju pie ginekologa pirmo reizi aiziet, nesot mazuli zem sirds. «Mēs bijām uzmanīgi,» atbild meitenes, kad viņām jautā par izsargāšanās metodēm, tādējādi demonstrējot zināšanu un izpratnes trūkumu jautājumos, kas skar reproduktīvo veselību.
Jauniešu zināšanas par elementāriem fizioloģiskiem procesiem ir dramatiskas.
Viņa novērojusi, ka nereti arī vecākiem ir vājas zināšanas par reproduktīvo veselību un vēl vājākas spējas runāt ar bērnu par seksualitāti. 16 gadu veca meitene no sociālā riska ģimenes, kura bijusi profilaktiskā vizītē pie ginekologa, ir ļoti liels retums. Sociālā darbiniece novērojusi, ka vēl satraucošāka ir atbilde par kontracepcijas mērķi – lielākā daļa sociālā riska grupu jauniešu min izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības.
Par inficēšanās vai saslimšanas risku pat netiek domāts!
Ņemot vērā, ka HIV gadījumu skaita tendence ir augšupejoša, jau tuvākajā nākotnē Latvija var kļūt par vienu no visnopietnāk HIV/AIDS skartajiem reģioniem Eiropā. Latvijā ir ap 7000 HIV inficētu cilvēku. 70% cilvēku inficējas heteroseksuālu dzimumsakaru un nezināmā ceļa.
Augustiņa uzskata, ka, lūkojoties uz lejupslīdošajiem demogrāfiskajiem rādītājiem un izmisīgi cenšoties ko lietas labā darīt, Latvijā tiek atbalstīta bērnu «audzēšanas» politika. Tā viņa dēvē sistēmu, kas no vecākiem prasa tikai to, lai bērni būtu siltumā un paēduši. Pēc viņas domām, trūkst izpratnes par bieži lietoto vārdu salikumu «sociālā riska ģimene». Valda stereotips, ka šajā kategorijā jāiekļauj trūcīgas ģimenes. Tomēr sociāli riskanta nav tikai nabadzība materiālā izteiksmē. Nereti tā ir tieši emocionāla un intelektuāla nabadzība.
Ja par pamatvajadzību ģimenē tiek uzskatīts «sekss un kotletes», ir naivi cerēt, ka jaunajai paaudzei primāras būs citas vērtības.
«Mamma ar septiņu klašu izglītību, kurai mācīšanās nekad nav bijusi vērtība, visticamāk, nevarēs iemācīt bērnam to, ka izglītība un sevis pilnveidošana ir vērtība,» saka sociālā darbiniece.
Strādājot ar sociālā riska ģimenēm, viņa novērojusi, ka vienas un tās pašas sociālās problēmas atkārtojās vairākās paaudzēs. Nesaņemot mīlestību, veidojas emocionālas traumas, tiek pārmantota mazvērtības sajūta un sevis nemīlēšana. Šāds bērns neuzskata savi par vērtību un neko no dzīves negaida, bet vēlāk kļūst par kompleksu māktu pieaugušo, kas attiecības veido kā upuris vai varmāka. «Lai aizbēgtu no bezcerīgās realitātes, zēni izvēlas apreibināties ar dažādām vielām.
Varbūt pat neizvēlas, vienkārši dzīve aizved pie tām.
Savukārt meitenes steidz meklēt glābiņu pretējā dzimuma apskāvienos, cerot uz princi baltā zirgā.»
Augustiņa uzskata, ka sabiedrībā tiek liekulīgi moralizēts par tikumību, bet runāt par cilvēka ķermeni, pubertāti un reproduktīvo veselību skolās ir liegts. «Esmu to vecāku vidū, kas uzskata, ka skolā noteikti jāmāca dzimumaudzināšana. Jo zinošāka un drošāka būs jaunā paaudze, jo mazāk būs jauniešu ar negribētu un nelabvēlīgu seksuālo pieredzi.» Tieši zināšanas, nevis moralizēšana par pseidotikumību, mazinās nevēlamu pusaudžu grūtniecību un abortu, kā arī ar seksuāli transmisīvām slimībām sirgstošo un HIV inficēto skaitu.
* Tualetes-koridora izglītība
