Ekoloģiskā mode nosaka, ka stilīgi ir pirkt podiņeglīti, nevis cirstu egli. Tirgotāji zibenīgi pielāgojas patērētāju pieprasījumam un tirgo eglītes podiņos, kas izskatās videi draudzīgas, bet patiesībā pārstādīšanai nav paredzētas. Ja pa īstam esi zaļi domājošs un neskrien pakaļ modei, dodies mežā un pats nocērt mazu eglīti. Tas būtisku kaitējumu videi nenodarīs, saka biedrības «Zaļā brīvība» vadītājs Jānis Brizga.
Kādreiz pirms Ziemassvētkiem cilvēki nesa mājās tādas kā audumā vai auklās ietītas mūmijas – cirstas eglītes. Daži izstieptā rokā, lai nesadurtos, mocījās ar kupliem zariem. Tagad cilvēki grib būt draugos ar dabu, tāpēc izvēlas kociņus podiņos.
Ziemassvētku eglīšu bizness ir ienesīgs. Mazas, vidējas, tumši zaļas, gaiši pelēkas bagātīgām skujām, asas un maigas. Podiņegles plaši tiek tirgotas jau mēnesi pirms Ziemassvētkiem. Jau vairākus gadus modē ir eglītes podiņā, jo skaitās, ka tas ir ekoloģiski. Tomēr pavasarī, kad eglīte jāstāda zemē, tā, pirmkārt, jau ir nokaltusi, otrkārt, ir izrādījies, ka dzīve ienes korekcijas un citas lietas izrādījušās svarīgākas par eglīti, kas nīkuļo uz balkona, bojājot garastāvokli estētam kaimiņam.
Pēc svētkiem redzot mirušo eglīšu kaudzes, mums sirds sažņaudzas un svinīgi solām, ka eglīti vairs nepirksim - nekad.
Un tomēr, kad dienas kļūst garas, agri satumst un tuvojas Ziemassvētki, gribas mājās smaržīgu, zaļu un dzīvu eglīti!
Gribas savu eglīti
Lai tiktu pie kuplās skaistules podiņā, jārēķinās ar summu no 12 līdz 55 eiro. Nepilnus desmit metrus garas formētas egles var maksāt pat 650 eiro. Trīsmetrīgas no 50 līdz 80 eiro. Latvijas egles ir mazliet lētākas par sudrabeglēm un balteglēm. Podiņos populārākās ir sudrabegles un Serbijas egles. Tomēr lieta tāda, ka daudzās tirdzniecības vietās nopērkamās egles nav paredzētas saglabāšanai līdz pavasarim un pārstādīšanai. Tās ir viendienītes, tāpat kā cirstās egles.
Patiesībā viss ir vienkārši – ja patērētājs grib «ekoloģisku eglīti», pārdevējs piedāvā tādu, kas ļauj pircējam justies kā īpašam dabas draugam.
Lielākā daļa podiņeglīšu ir mānīšanās.
Ja pa īstam gribas iestādīt egli, ej uz stādaudzētavu un konsultējies ar speciālistiem. Kāda jēga pirkt egli podā, kas nav domāta stādīšanai? Nekādas. Jānis Brizga uzskata, ka labāk kopā ar bērniem aizbraukt uz A/S «Latvijas valsts meži» piedāvātajām meža teritorijām un izvēlēties mazu eglīti. Varbūt kociņš nebūs tik kupls kā veikalā pirktais, toties pašu meklēts, pamanīts un no meža nests.
«Paša atrastajam būs cita vērtība.»
Var iegādāties eglīti podiņā, aprūpēt, pavasarī iestādīt dārzā un priecāties par to katrus nākamos Ziemassvētkus, saka Brizga. Tomēr pieredze liecina, ka cilvēkiem gribas, lai zaļais brīnumkociņš ir arī mājās. Pēc viņa domām,
nav peļama ideja no mājās pieejamiem materiāliem izveidot eglītes imitāciju vai izrotāt jebkuru citu zaļo augu.
Angliski runājošajās zemēs ir Ziemassvētku koks, kuram nebūt obligāti nav jābūt nav eglītei. Piemēram, Amerikā izrotā priedes.
Kur paliek lielās egles?
«Ja dzīvojat pilsētā un eglīti nav iespējams iestādīt, uzdāviniet to kādam, kuram ir pagalms,» aicina biedrības «Pēdas LV» valdes priekšsēdētāja Vita Jaunzeme. «Pēc svētkiem izlieciet savu eglīti sociālajos tīklos.» Viņa pozitīvi vērtē tendenci iegādāties eglītes podos, lai pēc tam mazos kociņus iestādītu atpakaļ mežā. Ja vecmāmiņas dārzā vietas nav, Jaunzeme iesaka aizvest eglīti uz mežu un iestādīt. Tomēr eglīti podiņā iespējams saglabāt vairākus gadus. «Ielieciet divas reizes lielākā podā, apkārt aplieciet sienu vai kūdru, un nolieciet uz balkona. Eglīte izdzīvos un priecēs piecus un pat desmit gadus.
Ilgtspējīgas ir mākslīgās eglītes, bet tikai tad, ja tās ir kvalitatīvas, kas nozīmē dārgas.
Vienkāršākas mākslīgās eglītes ir bīstamas, jo viegli aizdegas, saka Jaunzeme.
Žēl, ja, savu misiju izpildījusi, eglīte aizceļo uz atkritumu tvertni. Pagalmos pie daudzdzīvokļu mājām katru gadu līdz pavasarim spokojas eglīšu kailie ķermenīši. Ekoloģiskāk domājošie cenšas eglīti sadedzināt kamīnā vai krāsnī. To var izmantot arī dārza augu apsegšanai vai kā balstu puķuzirņiem.
Atsevišķa tēma ir lielās egles, kas kādu mēnesi priecē pilsētu, ciematu, lielveikalu un skolu apmeklētājus.
Tās ir veidotas no zariem vai patiesi augušas vairākus gadu desmitus. Lielos kokus visbiežāk pārvērš šķeldā, kas nonāk katlumājā.
Lai podiņeglīti saglabātu līdz pavasarim, to labāk atstāt vēsākā vietā, piemēram, verandā, un istabā ienest tikai svētku vakarā, liekot tālāk no apkures radiatoriem un krāsns. Jāgādā, lai egles saknes visu laiku ir mitras. Rotājot eglīti, jācenšas netraumēt zariņus. Podā augošu eglīti tūlīt pēc svētkiem vajadzētu iznest ārā. Ja ziema ir barga, eglīte jānoliek verandā, priekšnamā vai kāpņu telpā. Eglīte laukā jāstāda pavasarī, kad zeme ir atkususi.
Eglēm patīk mitras vietas. Pārāk dziļi augu nevajadzētu stādīt.
Jālaista kociņš tikai pirmajā gadā pēc iestādīšanas.
Ziemassvētku eglīšu rotāšana sākusies apmēram 15. gadsimtā Livonijā. Pirmo svētku eglīti ar piparkūkām un āboliem izrotāja Vācijā 1419. gadā kādā slimnīcā. Latvijā eglītes sāka nest mājās un rotāt 19. gadsimtā, tradīciju aizgūstot no vāciešiem. Tomēr mūžzaļos kokus dzīru laikā rotāja jau Senajā Romā. Arī senie ķelti ziedojumus dievībām karināja kokos. Ziemeļu valstīs, kur ziema ir gara, salta un tumša, ļaudis kokos sēja ābolus, atgādinot sev, ka reiz pienāks pavasaris.
