Rasu atrada agrā vasaras rītā Latgalē, Rēzeknes novadā. Viņai bija tikai trīs gadi - suņu mūža jaunība, kad pļavās būtu jādzenā tauriņi, nebēdnīgās rotaļās jāņerājas ar kaimiņu suņiem, kamēr mēle līdz zemei un var pakrist pavēnī, un jālaiž pasaulē pēcnācēji – apaļi un pūkaini kā pūderslotiņas.
Rasa
Rasa bija akla un vājdzirdīga. No ilgas stāvēšanas pašas mēslos un urīnā viņas ķepām vairs nebija pirkstu. Tās bija pārvērtušās par milzīgām nedzīstošām vātīm, nagi vairs nebija nagi, bet četri gari skruļļi. Viņu atrada uz ceļa. Sune kādu laiku bija klejojusi, izrāvusies no sava cietuma, visticamāk - kastes, kur visu mūžu turēta. Rasas āda bija plāna, teju caurspīdīga, kā papīrs - ja nedaudz stingrāk pieskārās, tā plīsa. Vienīgais, kas Rasu vēl saistīja ar šo dzīvi, bija mušas... Rasa prata ķert mušas... nekas cits šajā pasaulē viņu vairs neinteresēja - ne cilvēks, ne ēdiens, nekas. Trīs gadus viņas vienīgā izklaide šaurajā sprostā bija bijušas mušas. Kad tās izdzirdēja spindzam, Rasa sarosījās un saspringa. Rasa nomira. Viņas izvārdzinātajam, nomocītajam ķermenim vairs nepietika spēka sākt dzīvi no jauna. Pēc trīs gadu ilgām mokām izkļuvusi brīvībā, viņa ļāvās nāves mierinošajiem apkampieniem. Beidzot viņu kāds pieņēma...
Ja jūtām būtu smarža, dzīvnieku patversme «Mežavairogi» Ķekavas pagastā smaržotu pēc cerībām - nepiepildītām, izmisīgām un neatslābstošām. Ja būtnei no citas galaktikas vajadzētu izskaidrot cilvēka duālo, pretrunām pilno dabu, viņu atliktu aizvest uz kādu no Latvijas dzīvnieku patversmēm. Te vienlaikus redzamas cilvēku nežēlības, stulbuma, cietsirdības, bezatbildības sekas, kam līdzās dzīvo mīlestība, līdzcietība, atbildība.
Iebraucot «Mežavairogu» plašajā, ziemas krēslas apņemtajā pagalmā, mūs sagaida reju koris un Voldemārs... Asti izslējis, Voldemārs lietišķi un graciozi «iečeko» atbraucējus, secina, ka mums līdzi ir tikai suņu barības paka, un vienā mirklī pazūd tikpat ātri kā parādījies - gluži kā tāds «X cilvēku» varonis. Kaķi ir maskēšanās čempioni – vēlāk uzzinām, ka kaut kur tepat no dažādām pozīcijām mūs vēro vairāk nekā 100 acu pāri. Tie no nekurienes materializējas vien tad, kad atskan pazīstamais kaķu konservu kārbas vāciņa paukšķis.
«Mežavairogi» ir otra lielākā dzīvnieku patversme Latvijā, pagaidu patvērums vairāk nekā 100 kaķiem un aptuveni tikpat daudziem suņiem. Dūda, Bruno, Džuta, Čapis, Melnis, Riko... Katrs ar savu sāpīgo pagātni, raksturu un personību. Pret voljēru restēm nobrāztiem purniem, līdz sāpēm degošu cerību acīs. Decembra drēgnumā visi uzaudzējuši blīvus kažokus, taču mūsu ziemas ir viltīgas – mitrums, vējš un aukstums pievārē pat biezāko kažoku un aizlien līdz kaulam. Taču visvairāk salst no nodevības un vientulības. Stāstus, ko izsāpējuši un dziļi sirdīs noglabājuši «Mežavairogu» darbinieki, pat sapnī nebūsiet redzējuši... Cilvēki reizēm ir tik neizprotami.
Danuta
Dzīvnieku patversmes «Mežavairogi» saimniece Danuta Priede, gandrīz desmit gadus strādājot ar pamestajiem suņiem un kaķiem, par cilvēka dabu uzzinājusi to, ko citi dažkārt neuzzina un nenojauš visa mūža garumā. Enerģiska, ar asu prātu un mazliet paskarbu humoru, viņa nedaudz atgādina ārstu ķirurgu, kuram katru dienu jāpieņem ar dzīvību un nāvi saistīti atbildīgi lēmumi, kad jūtināšanās un liekas emocijas, no rīta pieceļoties, jāatstāj naktsskapītī.
Danuta laipni, taču atturīgi sasveicinās ar mums un divu pūkainu, draudzīgu astaiņu pavadībā aicina sasildīties ar karstu kafiju. Es jūtu, kā,sarunām vijoties un tinoties, viņa mūs vēro un izvērtē. Profesionāla iemaņa – nepazīstot cilvēkus, nevar strādāt ar dzīvniekiem. Nepazīstot cilvēkus, suņus nevar uzticēt svešiniekiem.
«Ir cilvēku kategorija, kuri uzskata par savu misiju glābt dzīvniekus, viņi sevi dēvē par dzīvnieku glābējiem, šis statuss viņiem ir būtisks. Es sevi nekad neesmu uzskatījusi par glābēju. Man tas ir darbs – 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā, un tā astoņus gadus,» Danuta pastumj malā milzīgu man nezināmas šķirnes suneni Betu, kura kopā ar saimnieku šurp atbraukusi ciemos. Betai šeit ir neiedomājami garlaicīgi – viņa ar purnu uzmet manu plaukstu sev uz pieres, izdveš teatrāli garlaikotas nopūtas un ik pa brīdim piekāpj pie loga paskatīties, kas notiek pagalmā. Bet pagalmā nekas nenotiek...
Šā gada 11 mēnešos «Mežavairogos» nonākuši aptuveni 700 suņu, no tiem adoptēti - 300. Danuta dzīvo tepat, viss pašu rokām uzcelts, viņa zina katru skrūvi un naglu, katru suni – ko viņš apēdis, ar ko slimojis, kāds viņam raksturs. «Skolā bērniem jautā: kur jūs dzīvojat? Viņi atbild – patversmē,» smejas Danuta. Tagad jau visi esot pieraduši pie tādas atbildes. Pie sienas – Latvijas karte, kurā līdzīgi, kā cilvēki, kuri apceļo pasauli, ar karodziņiem atzīmē jaunatklātās vietas, izcelti novadi, no kuriem patversmes darbiniekiem tiek piegādāti četrkājainie bezpajumtnieki. Patversme strādā policijas režīmā, diennakti, bez brīvdienām. Ja nepieciešams, brauc naktī.
«Liela daļa mūsu sabiedrības ir egoisti, kuriem dzīvnieki ir dārza rūķu statusā, manta,» saka Danuta. «Viņi neaptver, ka tā ir dzīva dvēsele ar jūtām, emocijām. Mums visur figurē padomju laika suns. Protams, mēdz būt otra galējība, kad suns kļūst par galveno personu, ap kuru griežas visa dzīve, taču nomācoši lielai daļai sabiedrības tie ir «dārza rūķi». Padomju laikā veterinārajā fakultātē par suņiem un kaķiem topošajiem padomju vetārstiem neko nemācīja – ja nomira, nomira, ņēma nākamo. Vērtība bija govs, zirgs, aita, kaza.»
«Mežavairogos» reiz tika ievietots suns, kuram ap kaklu bija milzīga ķēde, gandrīz vai kuģa ķēde. Vīrietis šķīrās ar sievu, suni nevienam vairs nevajadzēja. Vēlāk vīrs atbrauca pakaļ savai ķēdei... tomēr praktiskāka manta...
Dūda
Dūda saviem astoņiem gadiem ir apbrīnojami enerģiska un žiperīga. Viņa savulaik adoptēta dzīvnieku patversmē «Ulubele», septiņus gadus dzīvojušas divatā ar meiteni. Kad meitene pārvācās pie draudzenes, Dūda svešajā vietā apjuka, te vairs nebija viņas ierastās teritorijas, pazīstamo smaku. Kad palika mājās viena, viņa satraukumu remdēja, kā nu mācēja. Mums, cilvēkiem, ir rokas, pirksti. Palikuši vienatnē, mēs nervozi mēdzam stundām ilgi virpināt kādu pildspalvu, knibināt atlupušu krāsas gabaliņu uz galda vai bungot pa palodzi. Dūdai bija tikai zobi. Kaut ko vajadzēja darīt, lai nebūtu jādomā par uzmācīgajām jaunajām smakām un nepierasto vidi. Dažas mēbeles, čības, kāds vads... Dūdas saimnieces draudzenei tas nepatika: «Vai nu sunim jāpazūd, vai pazūdi pati ar visu suni!» Tagad Dūda ir te. Ruda kā lapsiņa, brūnām, siltām acīm, Dūda ir apjukusi no apdullinošajām, nerimstošajām rejām, kas tagad ir vienīgais «skaņu celiņš» viņas dzīvei. Dūda nesaprot. Es noglāstu viņas silto pieri, un viņa ar abām ķepām apķeras man ap roku. Pieturēties pie kaut kā – šī mirkļa, cerības, ka aizvedīs atpakaļ pie saimnieces, pie rokas, kas noglāstīja, jebkā. Dūda pielīp kā dadzītis un piever savas lielās, brūnās acis. Varbūt tomēr...
«Vēlos adoptēt suni mana kostīma krāsā!»
Ziemassvētku laiks arī patversmē ir īpašs. Cilvēki cenšas palīdzēt četrkājaiņiem, kā nu var – ar barību, segām, juridiskas organizācijas rīko akcijas. Adoptējot cilvēki gan šajā laikā mazāk. Ziemassvētku laikā visi braukā apkārt, viesojas pie radiem, draugiem, ceļo, mājās ir kņada un rūpes par dzīvnieku nav prātā. Adopcijai izvēlas janvāri, bet aktīvākie adopcijas mēneši esot aprīlis, maijs, augusts un septembris. Brīdis, kad pavasarī beigusies skola, ir atvaļinājumi, laiks pievērsties jaunam ģimenes loceklim. Savukārt rudenī cilvēki atgriezušies no ceļojumiem, vasarnīcām un gatavi «ģimenes pieaugumam».
«Mežavairogu» adoptēšanas stāstu rekords ir – no rīta atvests suns jau vakarā tiek pieņemts jaunā ģimenē. «Turboadopcija,» smejas Danuta. Kāds savukārt nodzīvojis patversmē piecus gadus un sagaidījis savu cilvēku. Dažādi.
Šobrīd Latvijā cilvēku, kas vēlētos adoptēt suni, kļuvis mazāk, taču viņi, šķiet, kļuvuši gudrāki, spriež Danuta. Pieņemot dzīvnieku, muļķīgu jautājumu esot mazāk. Reiz kāda kundze lūgusi piemeklēt suni viņas kostīma krāsā, kāda cita dāma suni sēdinājusi savā automašīnā, lai paskatītos, kā tas izskatīsies salonā. Pēc šādām vēlmēm patversmes darbinieki dāmām palūguši meklēt sev četrkājainos draugus citur vai labāk – nemeklēt vispār.
«Piedodiet, bet mēs nebaidāmies cilvēkus pasūtīt bekot,» stingri saka Danuta. Ja sestā maņa saka, ka nebūs labi, cilvēks aizbrauc mājās bez suņa. Līdz ar to graujošas adopcijas statistikas «Mežavairogos» nav, toties ir ļoti maz suņu, kas tiek atvesti atpakaļ uz patversmi. Svarīgākais atlasīt emocionālos suņu gribētājus no tiem, kas savu soli rūpīgi pārdomājuši. «Gaudu stāstus mēs neatbalstām, mēs esam par faktiem, mūsu stāsti ir drīzāk jautri un pozitīvi, nevis iežēlinoši,» saka Danuta.
Viņa atzīst, ka jau aptuveni četrus gadus Latvijā ir modē glābt dzīvniekus. To dara daudz, visos rajonos, un, ja tu par to neko nezini, «tu esi ārpus visām štellēm». «Taču cilvēku mums ir tik, cik ir. Tie, kuri gribēja kādu izglābt, to jau ir izdarījuši. Suņa, kaķa mūža ilgums ir 10, 15 gadi, tā ka cilvēku, kuri vēl varētu kādu adoptēt, nemaz vairs nav tik daudz.»
Melnis
Melnis «Mežavairogos» nonāca pirms pusgada. Viņu atrada pamestā mājā. Saimnieki bija aizbraukuši, Melnis palicis kopā ar trušiem, kas no bada nobeidzās. Taču Melnis ir izdzīvotājs. Suni bija apsēduši blusu bari, blusu invāzijas dēļ no muguras bija nogājusi spalva. Sākumā Melnis bija dusmīgs uz visu pasauli – par sāpošo muguru, par saimniekiem, kurus vēl labu laiku gaidīja atgriežamies, par trušiem... Danutai pie voljēra nācās sēdēt gandrīz stundu – runāties, strīdēties. Danutas kolēģis dabūja izjust Melņa zobus. Tā sanāca, ko gan mēs dusmās un neapdomībā neizdarām. Tagad Melnis ir mundrs un smaidīgs, viņš beidzot sācis uzticēties cilvēkam, atļāvis viņam sev pieskarties. Viņš zina, ka viņa cilvēks kaut kur pasaulē ir, tikai jāpagaida, un Melnis ir pacietīgs, viņš prot gaidīt. Truši nemācēja, viņi nomira. Melnis gaidīs un sagaidīs...
Kad dzīve būrī kļūst nepanesama...
Dzīvnieku jautājumi Latvijā tiek risināti nokaitētā gaisotnē, kas gan īpaši neatšķiras no jebkura cita jautājuma, kas tiek risināts mūsu valstī. «Visa sabiedrība par jebkuru jautājumu sadalās divās daļās. Piemēram, ielas kaķi. Vienai daļai tie ļoti patīk, otrai – nepatīk vai arī viņi ir vienaldzīgi. Norit nepārtraukts karš. Bijām Ministru kabinetā, kur pirms mums tika skatīts bēgļu jautājums. Uz bēgļu jautājuma risināšanas diskusiju bija ieradušās divas nevalstiskās organizācijas, uz dzīvnieku jautājuma diskusiju – 15! Batālijas ne pa jokam. Ministri sēž un nesaprot, par ko ir runa,» atceras Danuta.
Līdzīgi sabiedrība šobrīd sāpīgi reaģē uz dzīvnieku eitanāzijas jautājumu. Visi grib, lai patversmē dzīvnieki netiktu iemidzināti, jo patversmei taču dzīvnieki jāglābj. «Taču man ir jautājums – ja ir patversmes, kurās suņi tiek iemidzināti, taču arī tās nemitīgi ir pārpildītas, tad varbūt tomēr kaut kas nav īsti kārtībā? Varbūt to dzīvnieku ir ļoti daudz? Arī es nevienu nekad labprāt neiemidzinātu.Bet kādi ir varianti, ja es eju un katru dienu ar suni aprunājos, bet viņš ir depresijā? Nedēļu. Mēnesi. Pusgadu. Gadu. Viņš negrib iet staigāt, negrib ēst. Negrib dzert, negrib čurāt. Dzīve būrī, suņu kolhozā, viņam ir nepanesama. Jautājums – cik gadus es šo suni tādā stāvoklī drīkstu turēt? Jo fiziski jau es viņam neļaušu aiziet bojā – ar varu pabarošu, ja vajadzēs, pielikšu pie sistēmas. Bet kā ar viņa emocionālo veselību? Kurš atbildīgs par to? Jo nav kritēriju, pēc kā vērtēt dzīvnieku psihoemocionālo stāvokli. Tas ir stāsts par to, kurā brīdī mēs dzīvnieku glābjam un kurā sākam darīt viņam pāri. Tā ir ļoti smalka robeža,» saka Danuta, un es pie sevis nodomāju, cik ļoti gan tas viss līdzinās cilvēku pasaulei.
Ferdinands fon Brūnis
Brūņa cilvēki viņu izmeta no mašīnas uz ceļa netālu no «Mežavairogiem». Par viņa pagātni vēsture klusē. Brūņa mammai - labradoru kucei - visticamāk, bijusi īslaicīga mīlas dēka ar taksi. Tagad, kopš nonākšanas patversmē, klāt nākuši lieki trīs kilogrami. Sākumā Brūnis bija vīlies cilvēkos un sabiedrībā kopumā, taču «Mežavairogu» «terapija» viņam nākusi par labu. Viņš atguvis savu nosvērtību, kas acīmredzami mantota no mātes, jo takši, kā zināms, ir lieli vējagrābšļi. Brūnis piespiež man pieri tik stipri, ka gandrīz nokrītu no kājām. «Ei, nu ko ta nu māžojies?» viņš pašķielē uz mani ar neticīgu izbrīnu par manu vārgulīgumu un iegrūž savu bārdaino purnu man plaukstā. «Hei, ho, braucam mājā!» Brūnis ir gatavs tūlīt pat doties man līdzi.Cilvēki te laipni, bet bužināšanu prasītos biežāk – katru stundu, katru pusstundu, nē – minūti, sekundi!! Brūnim ir blīvs ziemas kažoks un kājās silti «šorti», bet drebulis neatstājas, viņš uz voljēru atpakaļ neies. Neies, kaut viņu tagad saspertu visi Ķekavas kaķi! Brūnis ir man pielipis kā karamele bez konfekšu papīra, viņu nav iespējams atraut. Atpakaļ uz voljēru viņu «opītī» aiznes «Mežavairogu» darbinieks. «Hei, paga, es tev neparādīju, kā protu nolaist vienu ausi – šitā! Un es esmu vislabākais bumbiņu ripinātājs pasaulē!» Brūņa ausis kā divi mazi karodziņi nokarājušies pār darbinieka elkoni, un pēc brīža viņš jau ir pazudis aiz voljēru stūra.
Ventilējamās bruņas
Pa šiem gadiem, strādājot «Mežavairogos», uzaudzētas bruņas, citādi izturēt ikdienu būtu neiespējami, atzīst Danuta. «Šad un tad satiekamies ar vietējā apbedīšanas biroja priekšnieku. Es smejos, ka man no viņa vajadzētu nopirkt dāvanu kartes, tāds mums tas humoriņš.»
«Bruņas jau ir labi, bet tām jābūt ventilējamām. Nevar teikt, ka visi cilvēki ir maitas. Nu nav! Tāpat kā – visi politiķi nav zagļi. Ir jāfiltrē informācija. Daudzi, kas saprot, ka dzīvniekam ko sliktu nodarījis cilvēks, sāk cilvēkus ienīst, no sirds ienīst. Taču naids ir postošas emocijas, kas grauj pašu.»
Danuta atzīst, ka bezsaimnieku suņu problēmas risināšanai ir tikai viena atbilde – mikročipēšana. Lauksaimniecības datu centrā Latvijā šobrīd reģistrēti 111 000 suņu, realitātē viņu ir vismaz divreiz vairāk. «Mežavairogos» aptuveni 30 procenti no visiem gada laikā nonākušajiem suņiem ir mikročipēti.
«Laukos dzīvo vecenīte ar savu Šariku, viņai nav, kas to sačipē. Vetārsts viņai saka – ved šurp Šariku, sačipēšu!» Bet tante Šariku nevar atvest. Pie tantes vetārsts nebrauc, jo vai nu tas ir dārgi, vai arī viņam tāpat jau pietiek.» Danuta stāsta, ka būtu gatavi braukāt pa lauku mājām un suņus čipēt, bet viņi nav veterinārārsti, līdz ar to tas viņiem liegts. Lai atrisinātu klaiņojošo suņu jautājumu, būtu jāpanāk, lai vismaz 80% suņu Latvijā būtu čipēti.
«Kad no desmit patversmē nonākušajiem suņiem astoņiem būs čipi un reģistrācija, tad mūsu darbiņš būs izdarīts. Šobrīd vienai sabiedrības daļai negribas to darīt, un nav arī kas to kontrolētu, jo pašvaldības to dara kūtri, bet otrai sabiedrības daļai nav iespēju to darīt. Čipēt vajadzēja ļaut plašākam cilvēku lokam, ne tikai veterinārārstiem,» uzskata Danuta.
Kad braucam prom no «Mežavairogiem», Voldemārs vairs nav redzams, mēs viņa skatījumā esam pilnīgi bezjēdzīgi viesi. Skatoties uz ķepu nostaigāto «Mežavairogu» pagalmu, man pēkšņi prātā ataust kaut kur globālā tīmekļa dzīlēs vai varbūt kādā grāmatā lasīta, bet tikpat labi varbūt dzirdēta atziņa: «Dievs atsūtīja uz zemes savus eņģeļus suņu izskatā ar zīmītēm, kurās rakstīts: «Netiesājiet, vienkārši mīliet!» Suņi apēda šīs zīmītes, bet joprojām cenšas mums nodot šo Dieva vēsti...» Tik vienkārši... un reizē sarežģīti...
