Viņa ir viena no Latvijas desmit luterāņu baznīcas evaņģēlistēm - sieviete ar līderes īpašībām, kurai līdzīgi citām Baznīcas Sinode liegusi kļūt par mācītāju. Un tomēr viņa IR mācītāja - de facto. Pieņemt citādo, atļaut otram vienkārši būt. Tāda ir Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienības priekšsēdētājas, Iļģuciema sieviešu cietuma kapelānes un dzejnieces Rudītes Losānes nākama gada apņemšanās un novēlējums mums visiem.
Slaida, enerģiska tumšmate, kurai patīk mūsdienu tehnoloģijas un braukt ar automašīnu. Rīta cēlienu viņa ir pavadījusi peldbaseinā un lifta vietā izvēlas kāpt pa kāpnēm, kamēr rokas pulkstenis skaita soļus. Par ķermeni jārūpējas, viņa smejot izmet. Vārdu sakot, ļoti mūsdienīga dāma. Jau 17 gadus Rudīte ir Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne. Vārda «strādāju» vietā viņa lieto «kalpoju».
Mīl, gaida, dusmojas, nožēlo
Šis ir saspringts periods - katru svētdienu Iļģuciema cietumā notiesātajām sievietēm tiek organizēts kāds pasākums, lai tumšais laiks, kad īpaši izjūtama atšķirtība no ģimenes, nebūtu tik skumjš.
«Cietums ir sabiedrības spogulis,» iesāk Rudīte. «Kad tu sāc dzīvot garīgo dzīvi otrpus žoga un identificējies ar cilvēku, kas kļūdījies, redzi, cik šīs sievietes dziļākajā būtībā ir nelaimīgas.
Otrs cilvēks nekad nekļūs labāks un vienmēr paliks distancēts, ja nepieņemsi viņu tādu, kāds viņš ir. Tu nevari otru uzlūkot kā objektu, kas ir «TAS».
Tikai sakot: «es un tu», «es tevi novērtēju un nejūtos augstāks», kaut kas notiek. Tikai tad, kad tu otram ļauj iepazīt arī sevi, starp diviem cilvēkiem, kas ir tik dažādi, veidojas starptelpa, kurā ir iespējams dialogs.»
Sieviete cietumā - tik atšķirīga un vienlaikus tāda pati kā mēs: mīl, gaida, ilgojas, sapņo. Viņai sāp, viņa pārdzīvo, reizēm dusmojas, nožēlo, raud spilvenā, pārmet par savu sūro likteni visai pasaulei.
Rudīte nelasa ieslodzīto sieviešu lietas, bet ļauj viņām pašām izstāstīt: «Tām, kuras iekritušas narkotiku slazdā, cietums nāk par labu. Reizēm viņas ir pateicīgas, ka ir izceltas no murga, no kura pašas nespētu izkļūt. Narkotiku atkarība ir nežēlīga. No tās tikpat kā nevar izrauties. Sieviete, kura par narkotikām cietumā nonāca trešo reizi, teica:
«Tas ir apburtais loks - narkotikas tevi pašas atrod. Vaļā tu netiec!»
Iepriekšējo reizi viņa no cietuma izgāja cerību pilna, tomēr atgriezās.»
Uz mūžu notiesāta ir viena sieviete. Turpretim vīriešu, kas izcieš mūža ieslodzījumu, ir ap piecdesmit. Ir sievietes, kuras atkal un atkal atgriežas cietumā. Citas tur nonāk reizi mūžā. Kopumā šobrīd ieslodzījumā vairāk nekā 200 sieviešu un viena kapelāne. Viņa tiek galā! Turklāt cietumā kalpo brīvprātīgie no dažādām reliģiskām organizācijām, kuru darbu Rudīte koordinē.
Un vēl Rudīte ir radījusi unikālu resocializācijas programmu «Mirjama». Tās ietvaros atsevišķi no pārējām 16 sievietes dzīvo tādā kā radošā kultūras telpā, kurā paralēli kristīgajām pamatvērtībām ir iespēja apgūt mūziku, teātri, kino, vizuālo mākslu. Starp citu, alternatīvo resocializācijas modeli «Mirjamā» divus gadus pētīja Kembridžas universitātes Kriminoloģijas institūts.
Mācītāja de facto
Par evaņģēlisti Rudīte kļuva 2005. gadā, lai gan kalpot baznīcā sāka jau krietni agrāk. Pirmā baznīca, kurā viņa aizstāja mācītāju prombūtnes laikā, bija Sv.Mārtiņa baznīca Slokas ielā, sekoja Vangažu draudze, kas Baznīcas vadībai lūdza Rudīti apstiprināt par draudzes evaņģēlisti. Arhibīskaps Vanags neatļāva, bet draudze aicināja, tāpēc Rudīte līdzās mācītājam tur kalpo jau 10 gadus. Jau otro gadu viņa kalpo arī Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas (LELBāL) piederošajā Cīravas draudzē un ir tur vienīgā mācītāja pienākumu izpildītāja. Ārpus Latvijas Baznīcas arhibīskape ir sieviete - Lauma Zuševica. Lieta tāda, ka
no vecās demokrātijas valstīm nākušie trimdas latvieši nespēja identificēties ar Jāņa Vanaga vadīto Baznīcu, tāpēc savas organizācijas paspārnē ņēma luterāņus, kas gribēja saglabāt ticību, bet nepiekrita arhibīskapa noteikumiem.
«Tas ir fantastiski - apzināties sevi kā luterāņu baznīcā kā latvieti, bet globālā kontekstā,» saka Rudīte.
Un tomēr… vai viņa nejūtas diskriminēta un kāpēc neordinējas kā mācītāja? «Mana mīļā luteriskā baznīca, kurā esmu kristīta un iesvētīta, mani neatzīst un neordinēs par mācītāju de jure, jo esmu dzimusi nepareizajā dzimumā. Tomēr visus šos 17 gadus kā kapelāne un 13 kā evaņģēliste es papildus veicu garīdznieces pienākumus. Jau daudzus gadus es jūtos kā mācītāja de facto.
Ja baznīcai būšu vairāk vajadzīga kā mācītāja, es ordinēšos.
Tad es to darīšu nevis lai paplašinātu savas, bet baznīcas robežas. Ja man būtu personiskas ambīcijas, es nespētu pastāvēt par sieviešu ordināciju, jo, iespējams, neizturētu ārējo kritiku.»
«Ceļojot pa Eiropu un Ameriku, es redzu, kādas ir luteriskās baznīcas, veidojušās demokrātiskas sabiedrības paspārnē. Es redzu, kā izveidojušās attiecības starp vīrieti un sievieti un cik šīs baznīcas ir bagātas un brīvas.
Tas mani pārliecina, ka sieviete ne vien var būt, bet viņai jābūt mācītājai.
Tas baznīcu tikai stiprinās. Dievs radīja sievieti un vīrieti, un gadsimtiem cauri sociālās lomas tiek strukturētas. Baznīca nedzīvo ārpus sociālās telpas, bet gan atspoguļo to. Latvijā baznīca, ar retiem izņēmumiem, sociālo realitāti neatspoguļo, jo mēs - sievietes Latvijā jūtamies sociāli brīvi kopš pirmās brīvvalsts,» stāsta Rudīte.
Pirmā sieviete luterāņu baznīcā, kurai uzticēja darīt vairāk nekā citām, bija arhibīskapa meita Anna Irbe. 1924. gadā viņa devās uz Indiju, kur iedibināja luterāņu misiju, kas joprojām pastāv. 1974. gadā LELBāL Eslingenē par mācītāju ordinēja pirmo sievieti - latvieti Agnesi Poni. Pēc gada Latvijā tika ordinētas trīs sievietes. «Šis laiks reiz beigsies un sieviešu ordinācija Latvijā notiks,» saka Rudīte.
Paradoksāli, ka Sandra Gintere - viena no zināmākajām sievietēm, kas cīnījās pret sieviešu ordināciju, intensīvi aģitējot draudzes pret sieviešu ordināciju, šogad pati Vācijā ordinējās par mācītāju.
Tas nams nestāv uz stingriem pamatiem.
«Ceru, ka tagad Sandra ar savu personību iedvesmos pārējās.»
Bēgot no tukšuma
Patērētāju sabiedrības primitīvisms, filozofes Maijas Kūles definēta «dzīve uz virsmas», kas neizbēgami izraisa iekšēju iztukšošanos, liek meklēt garīgu piepildījumu Austrumu kultūrās, ezotērikā, dažādās garīgās praksēs, kas uzrodas kā sēnes pēc lietus. Visā šajā mistrojumā Rietumu cilvēks ir apjucis.
Baznīcas senilā smagnējā būtība ir iemesls, kāpēc mūsdienās parādījusies jauna tendence - pulcēties mājas draudzēs. Cilvēki daudzviet izveido nelielas grupiņas, kurās diskutē par lietām, par kurām nevar paust viedokli oficiālajā Baznīcā.
Kristīgā evaņģēlija būtiskākā vēsts ir par cilvēka iekšējo brīvību.
«Tieši to mēs meklējam dažādos veidos, un pa šiem 2000. gadiem garīguma meklēšanas ceļu spektrs ir bijis plašs,» stāsta Rudīte. Pēc viņas pārliecības, šā brīža kristīgās baznīcas galvenā aktualitāte ir gatavība pieņemt citādo. Bet ne katrs to spēj… «Šī problēma bija jau pirmdraudzē, kad ienāca citādie no pagānu tautām. Jūdiem, kuriem pirmajiem atklājās Kristus, tos bija grūti pieņemt. Šī problēma iet cauri gadsimtiem un ik pa laikam aktualizējas.» Rudīte atgādina, ka pirmais citādais bija Kristus, kurš vērsās pie citādajiem, lai sabiedrībā diskriminētie un nomāktie saistītu sevi ar jaunu kopienu, kurā iegūtu jaunu identitāti un justos pieņemti.
«Šis vispār ir tāds savdabīgs, interesants laiks,» turpina Rudīte. «Latvijas kontekstā mēs vispār nevaram runāt par postmodernismu, kāds ir Rietumos. Kad tas veidojās, pie mums vēl bija dzelzs priekškars. Pie mums ilgus gadus gan politiskā, gan ekonomiskā sistēma tika veidota no augšas, un mūsu pasaules uztvere veidojusies sociālisma vidē.
Varētu teikt, ka mums ir postpadomju domāšana ar postmodernisma iezīmēm.
Tas nozīmē, ka mēs esam starppaaudze, kas dzīvo laikmetu griežos - starp totalitāro domāšanu, kurā ir viens viedoklis - galvenais, ar kuru ir ērti dzīvot, jo nav daudz jādomā, un starp dialogu, kas raksturīgs postmodernismam. Dialoga trūkums baznīcā novedis pie tā, ka sieviete ir izstumta no ordinācijas iespējas. Pēc Otrā pasaules kara arī Eiropu nebija viegli izvest no totalitārās domāšanas, tāpēc radās dialoģiskā filozofija. Tika radīti un attīstīti principi, kā veidot dialogu. Šo domāšanu ieviesa pedagoģijā, psiholoģijā, socioloģijā, tātad visa sabiedrība vairākas desmitgades tika virzīta uz dialogu. Pie mums nekā tāda nebija. Tikai nesen skolās sāka mācīt kritiski domāt. Mēs vēl neesam gatavi dialogam.»
Diemžēl Latvijā baznīca stagnē pat salīdzinājumā ar citām postpadomju valstīm, piemēram, Igauniju un Poliju, kur notiek diskusijas par sieviešu ordināciju. Rudīte ir pārliecināta: veselīga, dzīvotspējīga un perspektīva ir tā sabiedrība, kas spēj pieņemt citādi domājošos. Tas vienlīdz attiecas gan uz bēgļu jautājumu, gan sieviešu ordinēšanu.
«Tāpat kā ģimenē, audzinot bērnus, starp tēvu un māti notiek dialogs, kura rezultātā veidojas audzināšanas modelis, arī sieviete baznīcā ienes femīno domāšanu, īpašu pasaules redzējumu.
Ja ģimenē dominē tikai tēva viedoklis, bērns ir bailīgs; ja mātes - izlutināts.
Tikai tad, kad ir dažādi skatu punkti, sabiedrība var vislabāk attīstīties. Ienākot sabiedrībā, ikviens bērns nes sevī gan mātes, gan tēva daļu. Viņam jāaug abpusēji domājošā sabiedrībā, ko nevar veidot tikai patriarhālu vai matriarhālu.»
Domā plašāk!
«Es šajos Ziemassvētkos domāju, kā nenozaudēt cilvēcisko, vienkāršo Jēzu - vai mēs spējam viņu ieraudzīt pie marginālajiem ļaudīm - izstumtajiem un nabagiem,» saka evaņģēliste. «Piemēram, Amerikas evaņģēliskajās draudzēs ir misionāri, kuri iet tur, kur pulcējas narkomāni un prostitūtas, jo arī Jēzus gāja pie marginālajiem. Palūkosimies apkārt, varbūt tepat mūsu mikrorajonā ir kāds, kuram vajadzīgs atbalsts, kāds, kurš dzīvo līdzās ar nomāktību sirdī.
Mums ir ziedojumu platformas internetā, bet vai mēs spējam ielūkoties līdzcilvēkam acīs?
Dievs nāk - ne jau baltus un pūkainus mūs padarīt, bet ievest Dieva žēlsirdības apritē.» Pēc viņas domām, stereotips, ka visi ir aizņemti ar Ziemassvētku mārketingu un par to vien domā, kā pirkt dāvanas, nav patiess. Aizvien vairāk ir cilvēku, kas domā plašāk un savādāk.
Kopš 90. gadu sākuma, kad Rudīte sāka rakstīt dzejoļus, tie apkopoti četros krājumos. Toreiz dzejoļi vienkārši nāca – kaut kur no zemapziņas dzīlēm, no Dieva. Rudīte pamodās naktī un tie vienkārši bija - jāsteidz pierakstīt! Dzejošanas laiks sakrita ar dievišķā atklāsmi un ienākšanu viņas dzīvē. «Bija sajūta, ka tu pieskaries kaut kam transcendentālam, lielam un gaišam.» Vai Rudīte vēl raksta dzeju? «Vēl izlec,» viņa smejas. «Tas ir interesanti. Mana dzeja dzīvo savu patstāvīgu dzīvi.» Līdz sirds dziļumiem viņu saviļņoja savulaik aktrises Rēzijas Kalniņas veidotā koncertprogramma ar viņas dzeju.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)