Dzejnieks Jānis Rokpelnis sadarbojies ar Latvijas PSR Valsts drošības komiteju (VDK) jeb tā dēvēto čeku. To viņš atzinis intervijā laikrakstam «Neatkarīgā», uzsverot, ka pret čeku un komunistiem tomēr jutis naidu.
Dzejnieks Rokpelnis atzīst sadarbību ar VDK
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Intervijā laikrakstam dzejnieks stāsta, ka kopš 1981. gada strādājis laikrakstā «Literatūra un Māksla», kur galvenais redaktors bija Jānis Škapars. Pret redaktoru ticis izdarīts spiediens par to, ka avīzē ir pārāk maza partijas organizācija.
«Škapars iesauca mani kabinetā un teica: «Stājies!» Zemtekstos sapratu, ka tas ir vienīgais veids, kā aktīvi sabiedriski darboties. Bet tur taču vajag trīs rekomendācijas, un man tādu draugu - komunistu - nav. Škapars piezvanīja Arvīdam Grigulim, mana tēva draugam un cekas loceklim. Grigulis saka: es viņu nepazīstu! Piezvanīja arī Imantam Ziedonim, kurš deva man rekomendāciju, lai es iestātos Rakstnieku savienībā. Ziedonis arī atbild, ka mani nepazīst. Škapars tomēr pielauza abus. Tas man bija liels darījums ar sirdsapziņu...» intervijā pauž Rokpelnis.
Savukārt, kad 1985. gadā cekas sekretārs Anatolijs Gorbunovs ņēma nost no amata Škaparu, daudzi viņu aizstāvējuši. VDK virsnieks, radošo un preses darbinieku kurators Juris Miļevskis, lūdzis dažiem uzrakstīt savu viedokli par to, kāpēc tā tiek aizstāvēts Škapars.
«Vienu dienu - tas bija vasarā - Miļevskis, kuram Preses namā bija istabiņa 18. stāvā, man saka tā: «Klausies, Jānīt, vai tu man nevarētu palīdzēt? Priekšniecība mani lamā, ka nevienu palīgu nevaru dabūt.» Es saku: «Kādreiz es tev varētu kaut ko pastāstīt, bet oficiāli gan ne.» Viņš turpina: «Nē, oficiāli. Un tas jau nekas nav»,» atminas Rokpelnis.
Miļevskis dzejniekam iedevis kartīti, uz kuras bijis rakstīts, ka Rokpelnis apsola neizpaust metodes, ar kādām strādā VDK. «Pilnīgi neitrāli, nevis ka es apsolos kaut ko tur ziņot. Es nodomāju: kāpēc gan lai es neizpētītu metodes, ar kādām strādā VDK? Laikam tas mani arī paķēra - redzēt organizāciju no iekšpuses. Pēc tam es to varētu atmaskojoši aprakstīt. Vēlāk Uldis Bērziņš man jautāja: tu uzzināji kaut ko par čekas struktūru? Neko es neuzzināju... Es parakstīju Miļevska iedoto kartīti, izgāju ārā no kabineta, un tajā pašā mirklī sapratu, ka esmu sagrāvis savu dzīvi. Čekas rokās bija visi līdzekļi, lai mani iznīcinātu,» intervijā «Neatkarīgai» norāda dzejnieks.
Rokpelnis stāsta, ka tikšanās ar VDK virsnieku vienmēr notikusi konspiratīvajā dzīvoklī. Miļevski interesējuši literātu nodomi. «Vienīgais gadījums, kad mani mēģināja izmantot, bija ar igauņu novelistu Arvo Valtonu, sak, aizbrauc pie viņa, jo vietējie čekisti nevar viņam piekļūt, - uzņem sakarus ar Valtonu. Taču es atteicos. Vai esmu pret kādu izstrādājis nelietību? Nē, tas nav manā dabā. Nevienu neesmu nodevis, par provokatoru neesmu strādājis. Mans darbs bija analītika: palīdzēju čekai izprast inteliģences noskaņas,» laikrakstam skaidroja Rokpelnis.