Latvijā katra trešā sieviete savas dzīves laikā ir cietusi no seksuālās vai fiziskās vardarbības. Un, ja šķiet, ka viņas nāk no sabiedrības zemākajiem sociālajiem slāņiem, tad tie ir maldi, jo sitienus no sava partnera var saņemt kā banku vadītāja un veiksmīga uzņēmēja, tā pārdevēja un apkopēja. Un tas notiek gan Rīgā, gan mazākās pilsētās, gan arī lauku teritorijās.
Aizvien biežāk sievietes ziņo par to, ka viņas sit vīri – policisti un militāro dienestu pārstāvji
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Gan cietušās sievietes, gan varmākas ir no dažādiem sociāliem slāņiem, patieso ainu Latvijā atklāj centra «Marta» vadītāja Iluta Lāce. Cietušās var būt mājsaimnieces, augsti izglītotas, var būt un var arī nebūt darba attiecībās, - profils ir ļoti dažāds. Gluži tāda pati aina paveras varmāku pusē. Aizvien pieaugoša tendence, ko novērojuši centra speciālisti, ir tā, ka sievietes vēršas pēc palīdzības gadījumos, kad varmākas ir viņu vīri, kuri pēc profesijas ir policisti un militāro dienestu pārstāvji, kuriem teorētiski vajadzētu iestāties par cietušajām sievietēm.
Vēl viena problēma, kas raksturīga Latvijai, ka mēs kā sabiedrība esam iecietīgi pret vardarbību – 31% iedzīvotāju uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta un tā jārisina ģimenes lokā. Eiropas Savienībā vidēji 84% iedzīvotāju uzskata pretēji, proti, ka vardarbībai ir jābūt sodāmai un tā nav pieļaujama.
Centra vadītāja, runājot par varmākām raksturīgām pazīmēm, uzsver, ka viņiem ir tieksme kontrolēt otru personu, izolēt no tuvajiem cilvēkiem un draugiem, kuri ir atbalstoši un censtos nepieļaut vardarbību. Jāapzinās, ka cietušais kļūst aizvien atkarīgāks no pāridarītāja un izjūt nemitīgas bailes.
Vīrietis, kurš iesitis sievietei pirmo reizi, lielākoties lūdz piedošanu un sola, ka tas nekad neatkārtosies. Diemžēl praksē viss ir citādāk. «Visbiežāk pēc pirmās pāridarījuma reizes vīrietis piedāvā dažādas atvainošanās formas, piemēram, izsaka piedāvājumu stāties laulībā, ceļojumu uz Parīzi, ziedu pušķi, bet tas atkarīgs no viņa finanšu iespējām. Ja konkrētais varmāka pēc notikušā nesāk darbības, lai mainītu savu uzvedību, ieraudzītu vardarbības sekas, neiet pie speciālista, lai meklētu palīdzību, nestrādā ar sevi, sievietēm stingri iesaku neticēt šiem solījumiem, ka tas vairs nekad neatkārtosies,» pēc pieredzes centra darbā spriež Iluta Lāce.
Sievietes, kas piedzīvo vardarbību ģimenē, ir arī dažāda vecuma. Ļoti ievainojama grupa ir gados vecākas sievietes, kas bieži cieš no sava partnera, reizēm pat dēla vai citiem ģimenes locekļiem, kas izmanto viņas ievainojamo stāvokli un atņem pensiju un fiziski ietekmē. «Šīs personas, nonākot veselības aprūpes iestādēs, visbiežāk lūdz personālam neziņot par notikušo. Viņas arī reti vēršas pēc psiholoģiskās palīdzības, jo ir tik ļoti bail no varmākas, ka ir pat gatavas ar to sadzīvot,» stāsta centra vadītāja.
Ja līdzcilvēki pamana vardarbības gadījumus, par to noteikti ir jāziņo policijai, un par notikušo var sākt kriminālprocesu pat bez cietušās personas piekrišanas - to paredz grozījumi Krimināllikumā, kas stājās spēkā šā gada 1. janvārī.