Interesantākās sarunas raisās tad, kad vismazāk to gaidi. Gatavojot rakstu sēriju par Daugavpili, rusTVNET žurnālistu komanda starp intervijām ar amatpersonām nolēma ieturēties nelielā šašliku ēstuvē, kas pieder Izraēlas pilsonim Rodionam. Ar ēstuves saimnieku neplānoti izvērtās aizraujoša saruna par to, ar kādiem pārbaudījumiem saskaras vietējie uzņēmumi, par mēģinājumiem iemācīties valsts valodu un vietējo iedzīvotāju mentalitāti, ar ko piedāvājam iepazīties arī mūsu lasītājiem.
Mērs Rihards Eigims pagājušogad intervijā rusTVNET pieļāva, ka Daugavpils varētu kļūt par Latvijas gastronomisko galvaspilsētu. Portāla subjektīvajā skatījumā - ja arī Rodiona vadītā ēstuve «Šašliks Mizrah» nekļūtu par šīs galvaspilsētas centru, tad vismaz «prestiža mikrorajona» titulu tā būtu pelnījusi.
Rodions no Izraēlas uz Daugavpili pārcēlās pirms pieciem gadiem. Šādu lēmumu viņš pieņēma sievas dēļ - viņa nāk no Latvijas otrās lielākās pilsētas. Pirms tam pāris dzīvoja 15 minūšu attālumā no Telavivas, taču ar vīzu saistītas formalitātes dēļ Rodiona sievai ik pa laikam vajadzēja uz 90 dienām atgriezties Latvijā.
Ēstuve atrodas nelielā, pelēkā «kastē» pie Daugavpils Olimpiskā centra. Pasūtījuši šašliku, ļuļa kebabu un hačapuri, žurnālisti negaidīja, ka par iztērētajiem 22 eiro saņems pusdienas, kuras trīs cilvēku kompānijai grūti pieveikt. Sarunā ar Rodionu radās iespaids, ka citas valsts pilsonis, kas nodarbojas ar biznesu par depresīvu reģionu uzskatītajā Latgalē, ir kļuvis par lielāku Daugavpils un Latvijas patriotu nekā daudzi vietējie iedzīvotāji.
- Telaviva ir diezgan liela pilsēta. Kā jutāties, pārceļoties uz salīdzinoši nelielo Daugavpili?
- Man Daugavpils ir pati labākā pilsēta. Ja nonāku Rīgā, sāku jukt prātā. Man patīk, ka neviens nekur neskrien, te ir mierīgi, turklāt tieši šajā pilsētā es varu nodarboties ar to, kas man visvairāk patīk. Man ir uzturēšanās atļauja, Latvijas pilsonību iegūt negribu.
- Kā izlēmāt sākt savu biznesu?
- Tāds man bija jau sen, es esmu pavārs. Sākumā domāju, ka atvēršu savu biznesu un atradīšu speciālistu, kurš šeit strādās. Taču ar laiku sapratu, ka visdrīzāk neatradīšu nevienu, kas gatavo tikpat labi, cik es pats. Jau no paša sākuma sapratu, ka pirmajā gadā vienalga nāksies strādāt pašam - kamēr nostiprināšu savu vārdu, kamēr atradīšu savus klientus... Iespējams, pēc kāda laika atradīšu darbinieku, taču tagad gribu gatavot pats.
- Kā jūs domājat, vai ir izdevies iekarot atpazīstamību pilsētā? Cik klientu dienā apkalpojat?
- Kā kuru dienu. Janvāra sākumā cilvēku tikpat kā nebija - visi ēda siļķi kažokā. Tagad pamazām atgriežas. Cilvēkiem patīk, cilvēkiem garšo, nekā līdzīga pilsētā nav.
Nodarboties ar biznesu šeit ir ļoti grūti! Pie tā vainojami dažādi faktori. Savas porcijas pārdodu ļoti lēti - vienkārši tāpēc, ka dārgākas neviens nepirktu. Vienmēr atradīsies kāds, kam produktu kvalitāte būs sliktāka un ēdieni nebūs tik garšīgi, bet pilsētas iedzīvotāji tāpat pie viņiem ies, jo tur būs lētāk.
- Sanāk, ka daugavpilieši nav gardēži?
- Jā, vietējiem galvenā ir cena. Bet tie, kuri pērk, paldies Dievam, novērtē to, ko es daru. Viņu dēļ es arī cenšos un kopumā ar situāciju esmu apmierināts.
- Kā jūs raksturotu daugavpiliešus?
- Nabadzīgi. Piemēram, pie manis atnāk sieviete un stāsta, ka esot nogaršojusi manus ēdienus kādā banketā un gribot pasūtīt savam pasākumam. Es viņai nosaucu cenu - 40 eiro par porcijām astoņiem cilvēkiem, kas sastāv no divarpus kilogramiem gaļas ar kartupeļiem, salātiem un pašceptām maizītēm. Viņa saka: «Vai, dārgi. Bet cik maksā vista?» Nosaucu cenu, kas par septiņiem eiro zemāka, un viņa piekrīt. Lai kā mēs censtos, cilvēki vienmēr skatās uz cenu...
- Bet tik un tā Daugavpils jums patīk?
- Jā, bet es šeit neplānoju palikt līdz mūža beigām. Visticamāk, braukšu atpakaļ uz Izraēlu pēc septiņiem gadiem, kad mans vecākais dēls sasniegs pilngadību.
- Kā jūs domājat, vai šajos septiņos gados pilsēta mainīsies, kļūs labāka?
- Es domāju, ka paliks vēl sliktāk. Visi aizbrauc... Pēdējā gada laikā aizbraukuši trīs man pazīstami cilvēki.
Diemžēl šeit mēs nevaram nodrošināt tādus darba apstākļus, kādus piedāvā citās valstīs. Domājat, es savam darbiniekam negribu maksāt vairāk? Es gribu, bet nevaru.
Daugavpilī ir vairāki monopoli - to īpašnieki dzīvo ļoti labi, bet mazajiem uzņēmumiem klājas grūti. Šogad palielināja minimālo algu, tagad man jādomā, kā samaksāt visus nodokļus... Kad vairums cilvēku pelna maz, viņi nelabprāt tērē naudu.
Gribu pastāstīt kādu absurdu lietu par latviešu valodu. Es nevaru to iemācīties - ne tāpēc, ka negribētu, bet tamdēļ, ka pilsētā nav tādas iespējas. Visi runā krieviski.
Jā, es gāju uz kursiem, ieguvu kategoriju, kas nepieciešama uzturēšanās atļaujas saņemšanai. Bet es varu pateikt, rupji sakot, trīs vārdus. Kad pie manis atnāk klients latvietis, es viņu nesaprotu... Es maksāju nodokļus, gribu strādāt un baidos, ka man uzliks sodu. Vienreiz, kad pats nebiju uz vietas, atnāca komisija. Šeit bija mana sieva, kas izcili runā latviski, tāpēc problēmu nebija.
- Cik valodās jūs runājat?
- Krievu, ukraiņu, angļu, ivritā.
Skatos uz saviem bērniem - redzu, kā viņi skolā mācās latviešu valodu. Tas ir murgs! Mans vecākais bērns mācās pamatskolā, un dažreiz man šķiet, ka latviešu valodu protu labāk nekā viņš. Kam viņiem piecas krievu valodas stundas nedēļā? Viņi taču tāpat to prot! Dodiet viņiem 20 latviešu valodas stundas!
Tagad viņiem nedēļā ir četras latviešu valodas stundas un piecas krievu valodas stundas... Kāpēc? Mana māsīca atbrauca uz Izraēlu, kad viņai bija 14 gadi. Mācījās Izraēlas skolā, un tur nebija citu variantu. Pēc mēneša viņa runāja, lasīja un rakstīja ivritā.
- Tagad tieši spriež par to, ka Latvijā vajagot atteikties no mazākumtautību skolām un pilnībā pāriet uz mācībām latviešu valodā.
- Ļoti labi! Es par! Cilvēkam, kas dzīvo Latvijā, ir jāzina latviešu valoda.
Vēsturiski tā sanācis, ka Daugavpilī dzīvo daudz baltkrievu, krievu. Neviens neaizliedz viņiem būt krieviem, bet ir jāzina valoda un jāciena valsts, kurā dzīvo!
Bērni ir jāmāca. Bet tas ir apburtais loks - piemēram, mans bērns nevarēja iet latviešu skolā, jo, kad pirms pieciem gadiem atbraucām, varējām iekārtot viņu tikai nelatviešu bērnudārzā. Līdz ar to nekādas bāzes viņam nebija, es palīdzēt nevarēju un latviešu skolā viņam nebūtu labi rezultāti.
Pabeidzot bērnudārzu, vienīgais, ko viņš zināja latviešu valodā, - dziesmu «Tūdaliņ, tāgadiņ». Tā nemāca valodu!
- Kā vajadzētu mācīt latviešu valodu?
- Domāju, jāsāk ar skolām - mācībām pilnībā jānotiek latviešu valodā. Krievu valodu var mācīt fakultatīvi. Piemēram, Ukrainā visi runā ukraiņu valodā. Es piedzimu Ukrainā un vēl tagad zinu valodu!
Es ļoti gribētu iemācīties latviešu valodu, bet bez praktiskas valodas izmantošanas, tikai ar kursiem, tas ir ļoti grūti. Tu sēdi nodarbībā, mācies valsts valodu, bet pēc tam ieej veikalā, gribi patrenēties, bet tev atbild krieviski...
Vecākā paaudze - tai ir grūtāk, bet pēc maniem novērojumiem arī jaunā paaudze diemžēl valodu nemācās.
