«Bērns ir norakstīts.» Stāsts, ko Valters negribēja stāstīt

Sāksim ar Valtera stāstu. 2016. gada vidū Valtera un viņa sievas ģimenē ienāca audžumeitene - nesen izņemta no bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. «Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas.»

Vāveres ritenī

Valtera ģimenei nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai viņi var būt droši par saviem, gados jaunākajiem bērniem. «Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet viņa nespēj tikt galā ar stresa situācijām, un ka

citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas «žiletes», ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni.

Izklausījās drusku šķebinoši, bet vēl vairāk sapratām, ka šādu emocionāli traumētu bērnu nedrīkst atdot institucionālai aprūpei, jo tur viņa tiks sagrauta pavisam,» raksta bloga autors. Ienākot ģimenē, meitene bija noslēgta un mazrunīga. Citi teica - depresīva. Tomēr palēnām meitene atraisījās, sāka runāt ar ģimenes bērniem.

Ar nopietnām problēmām audžuģimene saskārās, kad pienāca skolas laiks. «Pāris reizes ievērojām, ka uz meitenes rokām parādījušās jaunas rētas, un mēģinājām izsecināt, kāds ir iemesls. Sākās mukšana no skolas. Un tad viss attīstījās lavīnveidīgi.» Valters ar sievu centās saprast, kas ar bērnu notiek, vienlaikus rakstīja paskaidrojumus policijā un centās vadīt normālu ģimenes ikdienu.

Tas bija vāveres ritenis trijos virzienos. Pēc kāda laika abi saprata, ka ir kaut kas tāds, kas meitenei rada nenormālu trauksmes sajūtu.

Tomēr kas tieši, bija grūti izdibināt, jo mājās meitene uzvedās adekvāti. Viņa bija parasts, kluss bērns. Šajā brīdī sākās ģimenes pirmā pieredze ar bērnu psihiatriju Latvijā. Tā savā blogā (https://viuks.blogspot.com) raksta vairāku bērnu tēvs Valters.

Vajadzību ignorēšana gadu garumā

«Sāksim ar to, ka tad, kad bērnam ir psihiska rakstura traucējumi, nav iespējams aiziet vienkārši pie speciālista. Ir jāpierakstās rindā.» Sapratis, ka bezmaksas vizītē pēc ilgas gaidīšanas var tikt ne pie tiem «svaigākajiem» speciālistiem, Valters ar bērnu devās uz maksas klīniku, par ko priecājas, jo psihiatre izrādījās zinoša un profesionāla. «Ārste jau pirmajā tikšanās reizē teica, ka pamatā izskatās pēc autiska spektra traucējumiem, kas meitenei rada nopietnas grūtības orientēties situācijā, kurā viņa atrodas. Ieteica veikt testus, kuri vēlāk arī ārstes viedokli apstiprināja.

AST diagnosticēšana palīdzēja apzināties, kādā veidā bērns raugās uz pasauli, bet ne nodzēst ugunsgrēku.

Meitenes īpašo vajadzību ignorēšana 12 gadu garumā jau bija sakrājusi n- tos slāņus daudz kā cita.»

Rezultātā novembrī ģimenei vairs nebija pie kā vērsties, lai palīdzētu bērnam, – pakausī elpoja policija, arī apkārtējie bija neizpratnē: «Kāpēc jūs bērnu neatdodat atpakaļ?»

Psihiatres vienīgais ieteikums bija lēns un pacietīgs darbs, bet, lai saprastu, kā lai skolo bērnu, kas nepārtraukti bēg no skolas, steidzami bija jātiek pie nopietna medicīniska atzinuma. Lai precizētu diagnozi un saprastu labāko terapijas veidu, ģimene piekrita bērnu ievietot Bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ainaži».

Bailes

Valters atceras, ka vadītāja bija laipna, pretimnākoša, ar profesionālu pieeju. Līdz ar to pirmais iespaids bija pozitīvs. Kur meitene uzturēsies, ģimenei nerādīja. Pateica tikai, ka sākumā būs piecvietīgā istabiņā, bet vēlāk, kad atbrīvosies, pārcels uz divvietīgo. «Nedaudz ieskicēšu meitenes īpašās vajadzības kā bērnam ar AST. Viņai ļoti svarīga ir privātā telpa, privātās lietas, kuras lieto tikai viņa, palielināts jutīgums pret pieskārieniem, kaut kādām sīkām, traucējošām detaļām, garšām, smaržām, troksni.»

Tā nu ģimene decembra sākumā audžumeitu atstāja Ainažos. Kad pēc nedēļas Valters gribēja apciemot bērnu, viņam atteica: lai iedzīvojas, pierod. «Pa telefonu meitene izklausījās samērā mierīga un vienaldzīga pret apkārt notiekošo. Jautāju, vai ārsts kaut ko liek darīt.

Atbilde - neko. Ienāk divas reizes nedēļā, paskatās, paprasa, kā iet, un aiziet.

Lūdza, lai es ar kādu parunājot, lai viņai atļauj lietot pašai savas lietas - zobu pastu, šampūnu, zīmuļus. Pati viņa baidoties prasīt (šī bija viena no viņas izteiktajām «īpatnībām» arī mājās - bailes paprasīt ikdienišķas lietas). Solīju, ka visu nokārtošu. Šajā nedēļā slimnīcā meitenei sāka novērot pašagresijas lēkmes.»

Pēc nedēļas ģimene satikās ar meiteni, kopā aizgāja pusdienās. Šķita, ka viss ir samērā pozitīvi. «Mājās ģimenē gan pārrunājām, cik briesmīgai jābūt sajūtai, ka esi istabā četrās sienās, bez nevienas krāsojamās grāmatas, zīmuļa, ķemmes, našķīša, bez nekā kopā ar citiem tādiem pašiem, un nemāki arī paprasīt to, ko tev vajag.»

Par ķemmi un zobu pastu

Cerība, ka uz Ziemassvētkiem meitene būs mājās, izplēnēja, jo «novērošana» turpinājās. «Liriskai atkāpei. Iedomājieties sevi ievietotu uz nenoteiktu laiku tukšā istabā, kur jūs novēro un kur pārējiem istabiņas biedriem ir dažāda rakstura psihiski traucējumi.

Kurā dienā sāksiet dauzīt galvu pret sienu vai mesties četrāpus un riet kā suns?

Bet mēs nerunājam par jums, bet par garīgi traumētu bērnu.»

Valters raksta, ka bērniem istabiņās bija iespēja klausīties radio, lasīt grāmatas vai žurnālus, atsevišķā telpā tika nodrošinātas nodarbības, kuru laikā viņi varēja zīmēt, krāsot, lasīt, klausīties citu mūziku. Pēc audžumeitas stāstītā ģimene noprata, ka piedāvājumu meitene ne vienmēr izmantoja - slimnīcas bibliotēkā nebija viņas gaumei atbilstošu grāmatu, no mūzikas aparāta ar austiņām viņai bija bail. Bērni šo iespēju varēja izmantot nevis tad, kad sametās skumji vai gribējās zīmēt, bet noteiktā laikā.

Apciemot meiteni un izvest pastaigāties personāls neļāva, pamatojot ar to, ka iepriekšējā reizē bērns kļuvis nemierīgāks. Bija Ziemassvētku laiks… Valteram ar sievu bija sajūta kā apciemojot cietumnieku. «Meiteni ieveda telpā, kurā mēs ar sievu varējām viņai iedot dāvaniņas (pie sevis glabāt nevarēs). Viņa bija acīm redzamā medikamentu iespaidā. Lūdza, lai pasakot māsiņai atkal ievērot kādus ikdienišķus sīkumus. Šai epizodei gribu pieskarties sīkāk. Slimnīcā kārtība ir ļoti strukturēta. Vecāki atnes bērna higiēnas lietas pārzinei, un tās vēlāk pēc vajadzības bērniem tiek iedotas.

Zobu tīrīšana vakaros notiek šādi: uz paplātes saliktas zobu birstes, katrs paņem savu un slimnīcas darbiniece visiem rindas kārtībā uzspiež uz birstes zobu pastu.

It kā nekas tāds. Bet mūsu meitenei ir ļoti svarīga sava zobu birste un sava zobu pasta. Viņa pirms slimnīcas to veikalā pati sev rūpīgi izvēlējās. Te kāds var paķert ne to zobu birsti un pasta visiem tiek viena un tā pati. Lūdzām darbiniecei, lai mūsu bērnam iedod atsevišķi šos piederumus. Man tas nešķiet nekas sarežģīts. Tomēr Ainažu slimnīcā nevar atļauties katram bērnam kaut kādus individuālus sīkumus, jo tad jau visi sāks gribēt pa savam.» Ģimene skaidroja un vairākas reizes lūdzās, lai ievēro «šos sīkumus», kas konkrētajam bērnam nav sīkumi un var pastiprināt trauksmi. «Kā to var nesaprast it kā profesionāļi,» sašutis jautā Valters.

Pēc šīs tikšanās mani pārņēma stulba vainas sajūta par to, ko es bērnam esmu nodarījis.

«Var jau būt, ka pie vainas bija Ziemassvētku laiks, kad mēs sēžam pie gardumu galdiem un priecājamies, kamēr bērns, kurš mums uzticēts, viens cīnās ar saviem dēmoniem un nav neviena, kas viņam varētu vai gribētu palīdzēt.»

Mazliet psihodēlijas

Izkļūšanu no Ainažu slimnīcas bērns noorganizēja pats - tā, kā mācēja. Meitene pārstāja ēst un dzert, un viņu pārveda uz bērnu psihiatrijas nodaļu Gaiļezerā.

Valtera pirmais iespaids par Gaiļezera nodaļu bija drūmāks nekā par Ainažiem. Nolietojušās telpas, māsiņas dzelzs sejām, istabiņā aprakstītas sienas kā no psihedēliskām šausmu filmām. Tomēr dakteri teica, ka stāvoklis ir nopietns un meitenei vajadzīga nopietna uzraudzība. «Īsumā, lai saprastu, kas ar bērnu Ainažu slimnīcā bija noticis, -

viņa bija savainojusi sevi tā, ka bija sākušies jau diezgan nopietni iekaisumi no kodumiem, noberzumiem, skrāpējumiem un psihiskais stāvoklis ļoti nestabils.

Gaiļezerā mūsu meitene tika raksturota kā vissmagākais pacients.»

Lai gan vide bija nomācoša, istabiņā viņa bija viena vai divatā ar vēl kādu meiteni. Viņa varēja turēt pie sevis savas lietiņas un našķus – cepumus, augļus. Pie viņas varēja nākt ciemos, kopīgi doties uz kafejnīcu, pastaigāties.

Pienāca diena, kad audžumeita sāka lūgties, lai nevedu viņu nekad vairs uz Ainažiem. Tikai tad Valters uzzināja, kas ir fiksēšana. «Ainažos viņu mēdza atstāt piesietu visu nakti, tā, lai nevar pagrozīties un pagulēt. Un vēl ielika istabiņā, kur cita meitene naktīs bieži kliedza un skaļi runāja (bērnu, kurš ir ļoti jutīgs pret troksni). Prasīju, vai Ainažos vēl kādu sēja pie gultas. Atbilde: jā, citus daudz biežāk. Daži gandrīz visu laiku bija piesieti.

Ja to nesauc par spīdzināšanu, tad kas ir spīdzināšana?

Dzīvnieku aizstāvji suņa piesiešanu ķēdē sauc par spīdzināšanu, kur suns var gan staigāt, gan celties, gan gulēt. Mūsu audžubērns ne reizi pie mums mājās nav ārdījies vai darījis jebko tādu, ka prātā ienāktu jelkāda doma par fiksāciju! Pardon my French, Ainaži nav vieta, kur ārstē mežoņus, bet vieta, kur rada mežoņus!»

Valters saka, ka galvenā atšķirība - Gaiļezerā bija reāli strādājošs psihiatru konsilijs un salīdzinoši atvērta vide.

«Pirms izrakstīšanas no slimnīcas vaicājām psihiatram, kā rīkoties, sūtot uz skolu, jo tā iepriekš bija galvenā stresa vide. Viņa atbilde bija dziļi pesimistiska. Tādiem bērniem izglītības sistēma nav paredzēta, viņiem nav nekādas nākotnes.

Labākais, ko varat darīt, - nodrošināt puslīdz normālu aprūpi, jo šādu bērnu nākotne tāpat ir pansionāts. Būtībā bērns tika atklāti norakstīts.

Ar šādu attieksmi tādi bērni arī tiek aprūpēti. Piedzīvojām, ka vecā kaluma psihiatri AST vispār uzskata par kaut kādu joku diagnozi, jo padomju psihiatrijā tāds autisms neeksistēja.»

Viņa nedzīvos pansionātā, bet piepildīs sapņus!

Kopš izrakstīšanas no psihiatriskās slimnīcas vēl nav pagājis gads, raksta Valters. «Mūsu audžubērns līdz šim nav izdarījis nevienu redzamu paškaitējumu. Ja iepriekš mācības skolā sagādāja nopietnas problēmas, tad šo gadu viņa pabeidza ar labiem un teicamiem rezultātiem, mācās patstāvīgi un ar prieku. Regulāri apmeklē mākslas skolu. Mēs bez satraukuma varam atstāt viņu mājās kopā ar pārējiem bērniem vai vienu pašu. No rītiem meitene pieceļas pati pirmā, agri, lai citiem nebūtu uz viņu jāgaida vannas istabā. Pēdējos rītos mums vienmēr ir saklāts brokastu galds, kas nekad nav prasīts.

Es varu apgalvot, ka mums ir lielisks audžubērns, kurš mūsu ģimenei devis vairāk, nekā mēs varējām iedomāties.

Mēs sarunājamies, jokojamies, diskutējam, braucam ceļojumos, darām daudz ko kopīgi. Pirms gada man nekas tāds sapņos nerādījās.

Jā, viņa emocionāli joprojām ir uz ļoti plāna ledus. Jā, viņa katru nedēļu apmeklē psihoterapeitu. Jā, mēs vienmēr savās darbībās ņemam vērā viņas potenciālās sajūtas un izjūtas, kas var atšķirties no mūsējām. Jā, mēs zinām, ka ārēji apstākļi viņu var viegli izsist no līdzsvara. Un šīs atšķirības arī viņa pati ir iemācījusies vairāk saprast un izprast.

Es zinu, ka pēc gada daudzas šodienas bažas būs mazinājušās un arī izdzirdot vārdu «Ainaži» viņai zosāda vairs neuzmetīsies.

Un es ticu, ka viņa nedzīvos pansionātā, bet piepildīs to, par ko sapņo kļūt.»

Valters saka, ka, pēc viņa domām, bērnu psihiatrijas līmenis mūsu valstī ir katastrofālā līmenī. «Ainažu slimnīcai ir jānodrošina profesionālu ārstu komanda. Un būsim reāli, visticamāk, tas nebūs iespējams, tāpēc šo slimnīcu jāver ciet un atbildība ir jāuzņemas vadītājai.

Garīgi traumētu bērnu nevar izārstēt, ja viņu turpina garīgi traumēt.

Tomēr lielākā vainas daļa jāuzņemas Veselības ministrijai. Tur gan būs grūtāk atrast atbildīgo. Labi bērnu psihiatri ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un pie viņiem ir milzīgas rindas. Psihiatrija ir emocionāli neiedomājami smaga nozare.

Es nezinu, cik nopelna bērnu psihiatrs, bet algai būtu jābūt tādai, par kuru šausminās visi «Brīvā mikrofona» klausītāji.

Šāds cilvēks saņem pietiekami lielu emocionālu spiedienu, lai viņam vēl būtu jāsatraucas par ģimenes uzturēšanu.»

Garīgi slimie bērni nepazudīs, saka Valters. «Viņi ir un vienmēr būs mūsu sabiedrības daļa, par kuru daudziem ir grūti un neērti runāt. Var jau viņus turēt piesietus, prom no citiem, bet viņi ir cilvēki - tādi paši kā tu un es un nav pelnījuši pamestību un nolemtību tikai tāpēc, ka tādi nākuši šajā pasaulē.»

Zinot milzīgo darba apjomu...

Citādās domās ir mācītājs Andris Vilemsons, kurš vairākus gadus kalpo bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ainaži». Viņš vada Bībeles nodarbības, svētbrīžus un runā ar pacientiem individuāli. Runājot ar bērniem, viņš nekad nav manījis, ka bērni būtu iebaidīti vai kāds pret viņiem izturētos vardarbīgi. «Man ir bijušas neskaitāmas privātas sarunas, bet neviens nav sūdzējies vai arī licis nojaust par vardarbību no personāla puses.» Viņš domā: ja kaut kas tāds notiktu, viņš uzzinātu.

Mācītājs uzskata, ka ir notikusi slimnīcas un vadītājas Ilonas Balodes nomelnošana. Jā, palātā nedrīkst atrasties privātas mantas, bet tas ir drošības un kārtības jautājums. Porciju lielumu un ēdiena kvalitāti viegli var pārbaudīt – atbilst noteiktajām prasībām vai ne. Tiesībsarga biroja izteikumus par slimnīcu mācītājs nosoda. «Tiesībsargs Jansons bez problēmām ar saviem izteikumiem var nospļaudīt un emocionāli izvarot cilvēkus uz aizdomu pamata.

Manuprāt, vispār ir jāizvērtē šā biroja lietderīgums.

Jo vai atsevišķu paveiktu darbu dēļ valstij būtu nepieciešams uzturēt veselu biroju? Manuprāt, šeit ir jāizvērtē biroja darbība un īpaši publiskie izteikumi,» raksta Vilemsons.

«Ir jāsaprot, ka pacienti ienāk šajā slimnīcā jau ar garāku vai īsāku priekšvēsturi. Garajā virknē Ainažu psihoneiroloģiskā slimnīca ir tikai viens posms. Zinot darba apjomu un problēmas, kas jārisina slimnīcas vadītājai Ilonai Balodei, ar ko jātiek galā personālam, es nebrīnos, ja ir kādi trūkumi. Ir jāsaredz un jānodala problēmas, kas ir plašākas un valsts mēroga. Tās ir finanšu trūkums, speciālistu trūkums (sevišķi reģionos), ģimenes institūcijas degradācija.»

Mācītājs piemetina, ka vienmēr brīnījies par to, ka, neraugoties uz grūtībām, ārstniecības iestādes līmenis tomēr ir tik augsts un personāla attieksme tik atbildīga.