Pēc tam, kad zvejas kuģi, kura kapteinis viņš bija desmit gadus, sagrieza gabalos, Andris Ziemanis nolēma kļūt par kapteini, kas pavada uz viņsauli, un tūkstošgades mijā izveidoja zārku ražošanas uzņēmumu. Ne velti viņa apbedīšanas biroja simbols ir saulīte, kuras puse gaiša, puse tumša. Skaisti iziet cauri dzīves drūmākajiem brīžiem ir liela māksla.
Turpinām rakstu sēriju par neparastām profesijām.
Spožā gaisma žilbina, izgaisinot ziemas pelēcību, kas aizķērusies skatienā. Baltajās kupenās draiskus rakstus ievilcis pavasara vējš. Gaiss ir svaidzinošs, vaigu galus sakož sals, bet tik un tā forši. Naukšēnu pusē daba ir citādāka – jaušama ziemeļu klātbūtne. Ceļa malas sargā varenas lapegles, priedes izlocījušās kā resnas čūskas. Trešajā mazākajā Latvijas novadā Naukšēnos savas kapsētas nav, toties var tikt pie elegantām mūža mājām.
Aiziet pa smuko
Te atrodas zārku ražošanas un apbedīšanas pakalpojumu uzņēmums «Jaunlambikas». Tas atšķiras ar personisku, tādu kā laucinieciski sirsnīgu pieeju tik svarīgam pasākumam kā atvadu organizēšana. Kad vajag, uzglabā mironīti, apģērbj un nogrimē, sagādā apbedīšanas piederumus, katafalku, noorganizē sēru ceremoniju, sākot ar kapa izrakšanu, zārka nešanu, beidzot ar tekstu uz sēru lentes. Vārdu sakot, sarīko, kā teikts uzņēmuma logo, «skaistas atvadas».
Par spīti tematikai, tik omulīga gaisotne un dzīvespriecīgas kolektīvs kā «Jaunlambikās» reti kur sastopams.
Ar saskābušu ģīmi smuku zārku neuztaisīsi! Un var jau būt, ka ikdienas atgādinājums par nāves esamību, mudina dzīvi strēbt pilniem malkiem.
Saimniecība liela – divi angāri, autoparks, bet nelielā baltā dzīvojamā mājā, ko Andris mantojis no savas mammas, ir kantoris un zārku tapsēšanas istaba. Kuras krāsns, skopi piesildot telpas.
«Deviņdesmitajos gados te bija liels kokapstrādes uzņēmums, kas bankrotēja, bet mēs atpirkām izsolē,» stāsta Andris. Sākumā nemaz neesot domājuši nodarboties ar apbedīšanu, bet tad tā «kaimiņu būšana». Vajadzība radusies kaimiņam, kurš teicis: «Nu bet Andri, vai tad tu nevari?»
Tagad vidēji iznākot divas bēres nedēļā vai retāk – saplānot šo biznesu nevar. «Cik ir, tik ņemam.» Reģions neliels – tepat Rūjiena un Kārķi, rokas stiepiena attālumā Igaunija. «Kārķēnieši dzīvo nomaļus – neuzskata mūs par savējiem,» piemetina Andra «labā roka», finansiste Dzintra Bormane. «Reģions noveco un izmirst.»
Mirēju, tātad klientu, aizvien mazāk arī «Jaunlambikās».
«Nemaz nevar salīdzināt, kā bija tad, kad sākām, un tagad,» Dzintra atmet ar roku. Turklāt tagad aizvien vairāk jaunākās paaudzes cilvēku izvēlas kremāciju. Šāds pakalpojums pieejams Valmierā. «Nolasa mums,» nopūšas naukšēnieši.
Tāpēc «Jaunlambikas» orientējas uz zārku ražošanu, kurā viņi jau tālu tikuši. Atšķirībā no lielākiem, specializētiem uzņēmumiem, Naukšēnos visu no sākuma līdz, tā sakot, pēdējai naglai, dara paši. Citādi neatmaksātos. «Viss ir mūsu roku darbs – pat automašīnas remontējam un apkalpojam.»
Kapos kuru katru nelaiž – vajadzīgs dokuments, un Andrim tāds ir! Viņš ir sertificēts kapracis, beidzis speciālus kursus. Amata meistaram jāzina, cik dziļi un kādā attālumā no kokiem rakt.«Ui, ja jūs redzētu. Mūsu puiši dikti smuki apstāv, sinhroni kustas un aizrok kapu,» palielās Andris.
Puikām esot vienādi sēru kostīmi un ietrenēta stāja.
Pēdējais salons
Zem nojumes stāv divi «dikti šiki», lakoti zārki, kas ceļos uz Rīgu. Mūža mājas tiek gatavotas no apses, priedes un oša. Cik maksā? Ap 180 eiro. Ak tā, tāpat kā gulta. Neapstrādāto zārku faktūrā redzami dzīva koka raksti, sānos skaisti ornamenti, ko izveidojis trīsdimensiju darba galds. Vienkāršākie zārki maksā ap 80 eiro. Sniegbaltā guļvieta pildīta ar skaidām, arī mežģīņu spilventiņos skaidas.
«Daži saka, ka zārkus taisa no skaidu platēm vai sapuvuša koka. Muļķības! Redziet, cik skaistas, baltas sagataves,» Andris noglauž koka sānus.
Visbiežāk klienti vēlas, lai zārks tiktu apvilkts ar pelēku, brūnu vai bordo audumu. Daži dod priekšroku baltai, tumši sarkanai vai gaiši zilai krāsai.
Uzņēmumā strādā 13 cilvēki. Daudzos Latvijas uzņēmumos dzirdēts, ka nav kas strādā, un tie, kas piesakās, dzer un dara pa roku galam, taču «Jaunlambikās» viss ir otrādi: Andris darbiniekus slavē - gandrīz visi strādā gadiem ilgi un ir labi amata meistari. Zārku ražotājs ir neliels, bet stabils darba devējs.
Ceļā uz kokapstrādes cehu mums pretim garlaikoti velkas resns kaķis.
«Pasvilināja jau mūs te arī,» uz nomelnējušu stūri rāda saimnieks.
Pamatīgs ugunsgrēks no katlumājas skursteņa izcēlās 2002. gadā, kad nodega otrs angārs. Atgūties mazajam uzņēmuma toreiz nebija viegli.
Cehā smaržo pēc koka, bet ir auksti, salst rokas un deguns. «Ir visādi projekti, bet nevaram pavilkt,» saka Andris. Ēku siltināšanai naudas nepietiek. Ceha vadītājs Guntars Dreija, «nu jau naukšēnietis», ap zārkiem raujas deviņus gadus. Viņš saka, ka dienā uztaisot četrus, piecus zārkus. Bez mūsdienu tehnoloģijām nekā! Zīmējumu zārka sānos veido vieds aparāts. Ieprogrammē tikai, un uzzīmēs kaut vai portretu.
Tāpēc te katram zārkam ir vārds: «Saulīte», «Papagailis», «Palma», «Ūsas», «Vārpiņa», «Vītenis».
Jāteic, ka neviens te netaisa zārkus. Visi strādā ar sajūtu, ka tās ir vienkārši mēbeles. Citādi jau nevarētu.
«Jaunlambikās» lepojas ar zārku, kas 2015. gadā izveidots, mūžībā aizvadot pazīstamo komponistu Ēvaldu Siliņu. Uz zārka sāniem ir novadnieka komponētās dziesmas «Paliec sveiks, mans mazais draugs» notis.
Gadās, ka standarta zārks miesās kuplam klientam par šauru – tad jātaisa tik lielu kā galds – 50 centimetru augstu un vairāk nekā metru platu. Lai gan cehā ir arī slīpmašīna, zārks ir tāda štelle, kas prasa roku darbu. Automātiski salikt nevar. Zārki līdzinās laivām, gar kuru sāniem viļņu vietā skalosies smiltis. Skaists priekšmets. Vai nav žēl, ka tik acumirklīgs? «Žēl gan,» novelk Andris.
«Mēbeles mājās ir prastākas nekā zārks – ne skrambiņas nedrīkst būt!»
Kad vajag, kokapstrādes darbnīcā tiek uztaisīta arī kāda mēbele. «Jaunlambikās» tapušas konstrukcijas bērnu rotaļu laukumam un pašvaldības informācijas stendi.
Vai nav gadījies, ka koka mūža mājas kāds iemēģina? Andris smejas – kā nu ne!
«Tagad esam prātīgāki kļuvuši, bet reiz viens maza auguma vīrs, krietni ieķēris, saritinājās mazā zārciņā un aizmiga.»
Skats bijis fantastisks!
Metāliskais kambaris, iespiests starp ēkām, patiesībā ir aprīkots ar saldēšanas iekārtu, un tajā atrodas tāds kā pēdējais skaistumkopšanas salons. Te aizgājējs tiek sakopts un uzfrišināts.
Dodamies tālāk. Eleganti! 1965. gada bordo krāsas «Volga» ar brieža simbolu. Andris saka, ka pašu vīri to remontējuši, krāsojuši. Ripo tā, ka prieks! Savukārt zilajam 2005. gada busiņam saimnieks meklē pircēju.
Balle būs!
«Klik, klik,» klaudz zārks. Gaišmataina sieviete veiklām kustībām dejo ap zārku, pliko koku ietērpjot faltēta auduma mētelītī. Laila Lūse te strādā trešo gadu, un var redzēt, ka darbs viņai iet no rokas. «Tā, ņemiet, audums jānostiepj pa viena diega līniju,» viņa aizrautīgi demonstrē, kā veidot ieloces, kas galos tiek stiprinātas ar skavām. Man nekas nesanāk. «Tā kotlete vidū...» viņa iesāk, rādot uz papīra lapu ar zārku apdares shēmām. «Strādnieciņš», «Skurstenis», «Varavīksne» - zārkiem ir poētiski nosaukumi. «Te nevar strādāt cilvēks, kuram nepatīk knibināties, jo vajadzīga liela pacietība. Es pēc dabas esmu rokdarbniece un jūtu audumu. Citreiz atnāk cilvēks, nu tik strādās, bet tiek līdz pusei un raudādams aizbēg,» stāsta Laila.
Zārkus viņa dēvē par gultiņām, kurās jāieliek skaidiņas, jo «mums, latviešiem, uz plikiem dēļiem gulēt negribas.»
Blakus telpā kaudzē sagūluši sīki spilventiņi, stāstot par šā darba smagāko pusi. Jā, tie ir 60 un 80 centimetru gariem bērnu zārciņiem. «Jaunlambikas» sadarbojas ar Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu.
«Kad tikko sāku un bija pirmās kravas, es strādāju un raudāju, jo man pašai ir četri bērni – laidu visu caur sevi,»
viņa atceras. «Tu skaties un domā: kāpēc, kāpēc?»
Andris iestarpina, ka tādu vārdu kā «zārks» ikdienā nemaz nelietojot – radot dizainiskas mēbeles un punkts. Tomēr jūtīgāks cilvēks ar vāju nervu sistēmu te strādāt nevar. Arī Laila saka: «Kad nāk tuvinieki, taisu durvis ciet.» Viņa atceras kādu dīvainu, traģisku gadījumu. Puisis no ārzemēm atbrauca uz radinieka bērēm un, braucot mājās, nokļuva avārijā un aizgāja bojā. «Tad bija smagi, domāju: es taču tikko tos cilvēkus jau redzēju. Citreiz prāto: nu cik nelaimes vienā ģimenē var būt?» Laukos nav tā kā pilsētā, kur visi svešinieki, visiem vienalga, kas ar tevi notiek, un bēres ir tikai kārtējais konveijera posms. Te cilvēki cits citu pazīst kopš mazotnes un attieksme ir personiska.
«Mēs te uzņēmumā esam kā viena ģimene, un tas ir labākais, kas var būt! Mēs cits par citu pastāvam, izpalīdzam, kad vajag, kopā atpūšamies,» iestarpina kolēģe Dzintra. Ar savām jautrajām ballēm «Jaunlambikas» ir slavenas. Un kā nu ne, ja kolektīvā visi mākslinieki: Laila ir aktrise - jau 14 gadus darbojas Rūjienas amatierteātrī «Vitrāža», Andris spēlē saksofonu un mācās spēlēt panflautu, bet Dzintra nesen kļuvusi par bitenieci – visa vasara paiet pie kukaiņiem. «Ai, mēģinājumi, tērpi, festivāli! Kas gan cits motivētu celties, iet un darīt? Pēdējā izrādē man bija tāda loma, ka kauns no kolēģiem.
Man bija jārada tēls, no kura visu dzīvi apzināti bēgu. Es biju parupja lauku vecene ar vienvirziena domāšanu.
Man no sevis to bija tik grūti dabūt laukā,» aizrautīgi stāsta Laila.
Attieksmei pret darbu un dzīvi kopumā jābūt veselīgai, vienisprātis ir naukšēnieši. Klienti mēdz būt dažādi – reiz kāda ģimene gribēja, lai spilventiņš būtu pildīts ar rožu ziedlapiņām.
Citreiz romu tautības saime prasīja, lai zārkā ieliek dūnu segu.
Nē, baltu zārku ar melnām pumpām gan neviens vēl nav prasījis.
Atvadoties Dzintra mums iespiež rokās medu un saka: «Atbrauciet vasarā – būsiet pārsteigti, cik Naukšēnos skaisti!» Ritmiskā taktī, atgādinot par laiku, kas ierobežots, blakus istabā klaudz skavotājs. Top kārtējais skaistais zārks.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
