Skolas direktore: kad «šeit» viss slikti, bet «tur» - labi, bērns galu galā aizbrauc

«Kāpēc visus tā Daugavpils interesē? Pilsēta kā pilsēta. Bērni mums labi, tāpat kā visur. Arī problēmas tās pašas, kas valstī kopumā,» norāda Salna, kas ir arī latviešu valodas skolotāja. Viņa uz Daugavpili atbrauca no Siguldas, lai studētu, bet pēc tam nolēma palikt.

«Ļoti iepatikās pilsēta. Toreiz gan latviešu valodas skolotājus šeit pārāk nevajadzēja. Tagad gan latviešu valodu [Daugavpilī] var dzirdēt krietni biežāk. Laikam cilvēki no reģioniem sākuši braukt šurp, tas nozīmē, ka piedāvā darbu. Ir iespējas,» stāsta direktore.

Viņa gan atzīst, ka galvenā skolēnu plūsma Daugavpilī ir plūsma prom no pilsētas pēc skolas beigšanas.

«Brauc uz Rīgu studēt, bet atgriezties ne visi grib. (..) Uz ārzemēm daudzi brauc. (..) Tomēr tas, ko viņi [jaunieši] kopumā grib no dzīves, tas man joprojām ir noslēpums,» piebilst Salna.

Ko grib mūsdienu jaunatne?

Mūsdienu jaunatnei reizēm tiek pārmests, ka tā par maz mācās, par maz lasa, tā ne uz ko netiecas, tikai sēž pie datoriem. Salna uzskata, ka šādā apgalvojumā ir zināma daļa patiesības.

«Vieni saka, ka mūsdienu paaudze ir tehnoloģiskie ģēniji, bet citi apgalvo, ka jaunieši visu grib uzreiz, bet negrib tā labā neko darīt. Es domāju, ka viens otram netraucē – viņos pārsteidzoši saskaras šīs abas realitātes. Jā, šodienas jaunieši ar tehnoloģijām ir uz «tu», kas mūsdienu pasaulē ir ļoti labi, tomēr aiz tā reizēm stāv arī pilnīgs realitātes izpratnes trūkums. Piemēram, ir man viens skolnieks, kurš grib kļūt par ķirurgu. Lieliski! Tomēr viņam ir četri ķīmijā, pieci bioloģijā, īsāk sakot – vidējas sekmes. Es viņam jautāju, kāpēc viņš nepievērš vairāk uzmanības priekšmetiem, kas ir viņa izvēlētās profesijas pamatā. Viņš man atbild: «Tāpat budžeta grupā netikšu. Kāda jēga censties?» Jūs saprotiet, viņu cēloņu un seku sakarības kaut kādas dīvainas. (..) Par ko viņi grib kļūt? Es tiešām nezinu. Par skolas direktoriem noteikti ne! Zinātnē arī negrib,» stāsta direktore.

Par attiecībām ar vecākiem

Bērna apziņas veidošanā svarīga loma ir ne tikai skolotājiem, bet arī vecākiem, jo vecāki bērnam ir radījuši to dzīves modeli, kurā viņš dzīvo. Saistībā ar to pedagogiem un bērnu vecākiem būtu jāstrādā tandēmā. Tomēr jautājums par skolu un vecāku ciešāku sadarbošanos joprojām neesot atrisināts.

«Saprotiet, mēs nevaram bērniem mācīt lietas, kas radikāli atšķiras no tā, ko viņi dzird mājās. Mēs, protams, stāstām, kas ir labi un kas ir slikti, kur ir patiesība, bet kur izdomājums, bet kāda tam jēga, ka mājās stāsta pavisam ko citu. (..) Ja vecāki stāsta, ka šeit viss ir slikti, bet «tur» - viss ir labi, tad šī doma bērnā iesakņojas un beigu beigās viņš aizbrauc,» uzskata direktore.

«Otrs aspekts ir vispārējā attieksme pret skolām. Apmēram 50% vecāku pašiem skolā iet nepatika, mācījās pa roku galam. Daļa šo cilvēku pieaugot saprata, ka ir kļūdījušies, bet daudzi joprojām uzskata, ka skola ir garlaicīga vieta, bet skolotāji – ne tie veiksmīgākie cilvēki. (..) Viltus pašpietiekamība ir visapkārt. Cilvēks, kurš dzīvo antisanitāros apstākļos, ar kuru nodarbojas sociālie dienesti, tajā pašā laikā skolas direktora kabineta durvis viņš atver gandrīz vai ar kājas spērienu un izvirza prasības. Zināt, kas šajos gadījumos ir visskumjākais? Tas, ka bērns stāv blakus un ir redzams, ka viņam ir kauns par mammu vai tēti. Bērni taču visu saprot! Protams, nevar visus vecākus bāzt vienā maisā. Ir daudz brīnišķīgu, uzticamu un labsirdīgu vecāku, uz kuriem vienmēr var paļauties,» stāsta Salna.

Par vidējo izglītību valsts valodā

Jautājums par mazākumtautību skolu pāriešanu uz pilnīgu apmācību latviešu valodā Daugavpils 10.vidusskolas direktorei nekādas bažas nerada. Viņa uzskata, ka reforma faktiski jau ir notikusi.

«Nav variantu, mums ir jāsagatavo bērni mācībām universitātēs latviešu valodā. Lai valstī viņi būtu konkurētspējīgi, viņiem ir jāzina latviešu valoda. It īpaši tajās ģimenēs, kurās abi vecāki runā krieviski. Kas cits viņiem to [latviešu valodas zināšanas] dos, ja ne skola. Kas attiecas uz skolotājiem, es uzskatu, ja cilvēks gribēs strādāt, viņš pieliks visas pūles, lai ieinteresētu darba devēju. Tie skolotāji, kas latviešu valodu nezina vispār, lielākoties ir pensijas vecuma cilvēki. Tāpēc es šeit neredzu problēmu. Gudri, izglītoti cilvēki, vismaz attiecībā uz savu priekšmetu, visu var un visu dara. Skolās jāstrādā tieši tādiem cilvēkiem,» viņa norāda.

Par problēmām ar darbiniekiem

Pastāv bažas, ka, mazākumtautību skolām pilnībā pārejot uz mācībām valsts valodā, skolas varētu saskarties ar darbinieku nepietiekamības problēmu, kas jūtama jau tagad.

«Mums darbinieku pietiek. Man ir brīnišķīgi kolēģi, viņi iet kopā ar laiku. Gados jauni cilvēki, protams, gandrīz nenāk strādāt. No otras puses - ņemot jaunos, kaut kur jāliek vecie. Es to saku par sistēmas kopējo problēmu. Vēl ir arī pensijas jautājums. Daudzi turpina strādāt [arī pensijas vecumā], bērni viņus mīl un viņi ir profesionālī savā amatā. Tomēr es lieliski saprotu to, kā jūtas skolēns, kuram par mūsdienu tehnoloģijām skolā stāsta viņa vecvecāku vecuma cilvēks. (..) Reizēm viņi [skolēni] uz mums [skolotājiem] kā uz dinozauriem skatās. (..) Tā ir mūsdienu jaunatnes pašpietiekamība, kas necieš nekādas autoritātes,» stāsta direktore.

Par izglītības kvalitāti

Runājot par vidējās izglītības kvalitāti, Salna ir pārliecināta: «Ar izglītību viss ir kārtībā, vajadzīga tikai vēlēšanās. Labs skolēns paņems tik, cik viņam ir nepieciešams. Cits jautājums ir par to, ar kādiem komentāriem skolēnus sagaida augstskolās. Diemžēl bieži nākas dzirdēt apmēram tā - «atnāk, neko nezina». (..) Mani vairāk satrauc, ka sēž ministri savos kabinetos, problēmu būtību neizprot, lemj lietas, bet mūs neviens nedzird! Piemēram, Veselības ministrijas prasības attiecībā uz bērnu ēdināšanu. Ierēdņi secinājuši, ka vislabākais laiks bērnu ēdināšanai ir plkst.11, tāpēc mēs nedrīkstam bērnus barot agrāk par noteikto laiku. Bērnam mācības sākas plkst.8, tas nozīmē, ka viņš ir cēlies plkst.7 vai pat vēl agrāk, un labi ja viņš mājās ir paspējis pabrokastot. Citādi viņš izsalcis staigā pa skolu līdz plkst.11, jo tā ir nolēmuši ierēdņi. Absurds! Cits stāsts – pusdienu starpbrīdim ir jābūt vismaz 30 minūtes garam. Kāpēc? Viņi tāpat visu paspēj izdarīt, bet rezultātā mācību diena tiek nevajadzīgi izstiepta garumā.

Visi koncentrējas uz izglītības saturu, bet neredz, ka pēc formas ir bardaks.»