Vai jūs zināt, kas ir «drumlins»? Nē, tas nav skandināvu mitoloģiskais milzis, bet šaurs garš vaļveida paugurs. Augstākais drumlins Austrumeiropā ir Naukšēnu novada Ķoņu kalns. Naukšēnieši saka, ka tas ir zils. Tālajā Ziemeļvidzemes novadā var atrast gan senatnīgu mistiku, gan ziemeļu dabas nesatricināmo varenību, gan mūsdienīgus veiksmes stāstus.
Ha! Tik ambicioza un aristokrātiska simbolika kā Naukšēniem nav nevienam. Zelta lauva spāņu vairogā, sudraba debesis un zils kalns.
Ziemeļvidzemē pie Igaunijas robežas atrodas ziemeļnieciski gleznains, viens no mazākajiem Latvijas novadiem – Naukšēnu. Ziema apkaimes smukumu nebojā – varenās lapegles tiecas debesīs. Tādas reti kur var redzēt. Ir dažādu sugu priedes, kalnaini apvidi mijas ar līdzenumiem, vietumis manāmi lieli laukakmeņi.
Naukšēni spītē stereotipam, ka tālos laukos ir nabadzība un panīkums, – otrādi, te ir sakopta, ekonomiski attīstīta teritorija ar zemu bezdarba līmeni. Tuvākās pilsētas – Rūjiena, Valka un Valmiera. Tomēr naukšēnieši aktīvi izmanto Igaunijas pierobežu pilsētu infrastruktūru. Mononacionālajā novadā (93% latvieši) dzīvo apmēram 2000 cilvēki, kas peļņā uz ārzemēm un Rīgu neraujas. Un kāpēc gan, ja viss ir tepat uz vietas?
Zilenes, pīlādži, tie mazie, sīvie meža ābolīši, bērzu sula. Te vīnu darina no visa, ko daba piedāvā. Paradīzes garša!
Lauksaimniecības uzņēmums «Naukšēni», kur ražo dabiskos morsus - ķiršu, raberbaru, aveņu, un kanēļa, ķimeņu, linsēklu eļļas, ko īpaši iecienījuši ziemeļu kaimiņi, Naukšēnu kvasu un daudz ko citu, ir lielākais darba devējs novadā. Lieta tāda, ka Igaunijas pierobežā nekad nav intensīvi lietoti ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi un minerālmēsli, tāpēc tīrajā vidē tiek audzēti dārzeņi, eļļas rutki, lauku pupas, pelēkie zirņi, ir piena lopkopības saimniecības, attīstās aitkopība, tiek pārstrādāta vilna, top etnogrāfiskie brunči. Novadā atrodas SIA «Wega», kur ražo pēc īpaša dizaina veidotus veikala stendus, kas tiek eksportēti uz Eiropu. Vārdu sakot, Naukšēni rullē!
Tomēr Naukšēnu centrālā ass ir gleznainā muiža, kas savu pašreizējo veidolu ieguva 1843. gadā. Muižas kungu māja, zirgu stallis, klēts, pulksteņtornis jeb siernīca un parks ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Iepretim kungu mājai čalo strūklaka, bet parkā aug korķa koks, Sibīrijas baltegle, valriekstu koks, kā arī aizsargājami koki – ciedrs, Eiropas lapegle, sudrabkļava.
Maģisku un gotiski tumšu pieskaņu ienes barona fon Grotes dzimtas kapenes, no kurām saglabājušās tikai drupas.
Muižas kompleksā iekārtota sociālās korekcijas izglītības iestāde «Naukšēni», kurā mācās zēni un meitenes, kas šurp nosūtīti ar tiesas lēmumu pāraudzināšanas nolūkā.
Doktorāta ēkā atrodas Naukšēnu cilvēkmuzejs, kura ekspozīcija nav apslēpta vitrīnās aiz stikla –
te ar 50 gadu senu urbjmašīnu var salabot zobus sev un ienaidniekiem, uzstīvēt mugurā tautastērpu vai noķellēties no galvas līdz kājām, rakstot ar tintes spalvaskātu.
Naukšēnu novada Ķoņu pagastā dzimis mūsdienās jaunu popularitātes vilni piedzīvojušais mākslinieks fotomontāžas žanra aizsācējs, konstruktīvisma estētikas veidotājs un plakātists Gustavs Klucis (1895-1938). Starp citu, Naukšēnos ir Paradīzes ābeļu dārzs ar 2000 ābelītēm, ar kurām pietiek, lai savaldzinātu bezgalīgu skaitu Ādama pēcteču. Grūti pateikt, tieši kā, jo ābolīši ne pēc kā negaršo - tie ir rūgti. Vēl te ir iespēja izbraukt ar motorplostu un parkā lielizmēra grāmatā lasīt teikas par Naukšēniem.
Naukšēnieši vispār ir traki uz lasīšanu – pie soliņiem piestiprinājuši ūdens un huligānu drošas laminētas dzejas un stāstu grāmatas.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
