«Ko, uz kurieni tu brauksi? Uz Vecslabadu? Tas vispār ir Latvijā?» tāda ir paziņu reakcija, kad saku, ka došos uz vienu no tālākajiem mūsu valsts austrumu daļas punktiem – Istras pagasta centru, Vecslabadas ciemu Krievijas, Baltkrievijas pierobežā. Vecslabada, līdzīgi daudziem mazajiem Latvijas ciemiem, ir tāda kā Nekurnekadzeme, par kuru reti kurš dzirdējis.
Robežšķirtne starp divām pasaulēm: pa labi – milzīgā, grūti paredzamā Krievzeme un Baltkrievija, pa kreisi mutuļo Eiropa. Taču, tā kā 21. gadsimta realitātē vairāk skaities tās valsts pilsonis, kuras informatīvajā telpā dzīvo, vecslabadieši ir samulsuši. Visā Krievijas-Latvijas, Baltkrievijas-Latvijas pierobežā joprojām no Latvijas Televīzijas kanāliem bez maksas redzama tikai LTV1 un LTV7, dzirdams Latvijas Radio 4, kamēr no Baltkrievijas un Krievijas raidošie mediji piedāvā milzīgu izvēles klāstu par baltu velti – izklaidi un atpūtu, pamīšus jaucot to ar atbilstošā mērcē pasniegtu politisko propagandu.
Tikmēr Drošības policija 2016. gada pārskatā uzsvērusi, ka «pēdējo gadu laikā Krievijas televīzijas kanāli, kuru plašo pieejamību Latvijā nodrošina visi valstī strādājošie telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji, sateltītoperatori un tā dēvētās nelegālās televīzijas, kalpojuši kā galvenā platforma Krievijas propagandas mērķu īstenošanai Latvijā. Šo televīzijas kanālu plašā pieejamība Latvijas iedzīvotājiem ļauj Krievijai ietekmēt Latvijas informatīvo telpu, piepildot to ar Krievijas ģeopolitiskās intereses veicinošiem vēstījumiem. Rezultātā ievērojama daļa Latvijas sabiedrības patērē Krievijas politisko mērķu realizēšanai paredzētu Krievijā veidotu mediju saturu, kura radīšanā izmantotas tādas metodes kā manipulācija ar informāciju, diskreditācija, melu kampaņas u.c.» Drošības policija brīdina, ka «ilgtermiņā šāda Krievijas mērķtiecīga un koordinēta Latvijas informatīvās telpas ietekmēšana rada riskus Latvijas nacionālajai drošībai».
Problēma ne tuvu nav jauna, taču šķiet, ka pāris gadu laikā uz priekšu pavirzījies nekas nav. Jau 2014. gadā tiesībsargs Juris Jansons valdības darbu, lai pierobežā tiktu nodrošināta Latvijas sabiedriskās televīzijas pieejamība, nosauca par «muļļāšanos», norādot, ka «cilvēki, kas dzīvo citā informatīvajā telpā, «x stundā» varētu apjukt un uzģērbt kādas citas valsts formas tērpu». Vēl pēc dažiem gadiem, 2016. gadā, premjers Māris Kučinskis atzina, ka «cīņa par informatīvo telpu šobrīd ir galvenais, jo daļai Latvijas iedzīvotāju, Latvijas pilsoņu, nepieciešama informācija krievu valodā. Ja tās nebūs, tad viņi vienkārši var aiziet pa vieglāko ceļu.» Mediji nemitīgi atgādina, ka pilnā sparā rit informatīvais karš, kurā cīņa notiek par ikvienu cilvēku, bet vai šo cīņu apzinās paši pierobežas iedzīvotāji?
Septiņus mēnešus pirms Latvijas Saeimas vēlēšanām, dažas dienas pirms Krievijas prezidenta vēlēšanām portāls TVNET devās uz Latvijas - Krievijas pierobežu, lai noskaidrotu, kas mainījies pa šiem gadiem.
Informācija - luksusa prece?
«Pat Jaunajā gadā mūs uzrunāja [Baltkrievijas prezidents Aleksandrs] Lukašenko un [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins, bet mēs labprāt būtu mūsu prezidentu paklausījušies, citādi daudzi te nemaz nezina, kā viņu sauc,» realitāti pierobežā izteiksmīgi raksturo Vecslabadas iedzīvotāja Oksana.
Oksanai ir Latvijas pilsoņa pase, bet par Latvijas aktualitātēm viņa zina maz. Latvijas TV kanāli te esot «luksusa prece», kuru ar «Lattelecom» «svētību» varot atļauties vienīgi tie, kam šeit ir darbs, bet bezdarba līmenis Istras pagastā ir ļoti augsts.
Oksana pēc profesijas ir frēzētāja, tagad bezdarbnieku kursos pēdējo gadu laikā daudzas profesijas apgūtas, tikai neesot, kur šīs prasmes izmantot. «Būtu kaut neliela fabriciņa,» nopūšas Oksana. «Te skaista vieta, varētu sanatoriju ierīkot, tūristus piesaistīt.»
Oksanas ģimene skatoties Krievijas televīzijas kanālus. «Latvijas kanālus bez maksas uztvert nevaram, būtu labi, ja kādu bezmaksas Latvijas kanālu iedotu, citādi te visi bezdarbnieki - katru santīmu skaita.» Arī preses izdevumiem, pat vietējai «Ludzas Zemei» naudas nesanākot.
Kad tiekot pie bezmaksas interneta Istras Tautas namā, Oksana lasot ziņu portālus krievu valodā.
«Nu kādi mēs varam būt Latvijas patrioti, ja pat nezinām, kad mums vēlēšanas. Kad pie pagasta pārvaldes vēlēšanu iecirkņa numuru izkārs, tad zināsim.Ziņas lasīt gribas, bet dārgi,» atzīst Oksana. Tā nu sanākot, ka Oksanas ģimene par Krievijas aktualitātēm zinot vairāk nekā par Latvijas. Lūk, tagad būšot Krievijas prezidenta vēlēšanas, Oksana pārliecināta, ka atkal ievēlēs Putinu, viņš šķietot stabilāks valsts vadītājs par [Vladimiru] Žirinovski.
Oksana neticot tam, ka pirms vēlēšanām Krievijā viss jau iepriekš izlemts un pašas vēlēšanas ir vien iestudēta izrāde.
«Televīzijā stāsta, ka uz Krieviju visa pasaule nepelnīti izdara spiedienu – gan ASV, gan Eiropa.» Viņasprāt, Putins esot labs vadonis, jo cits viņa vietā jau sen būtu karu sācis. Vienlaikus Oksana pieļauj, ka, iespējams, - tas, ko stāsta Krievijas informācijas kanāli, nav taisnība un viss patiesībā ir savādāk.
«Mēs jau domājam to, ko mums rāda, varbūt mēs visu nemaz nezinām,» vaļsirdīgi spriež Oksana. «Bet kur ir tā patiesība? Katra puse rāda to, kas tai izdevīgāk, Krievija – savu, ASV – savu, mēs, vienkāršie cilvēki, esam pa vidu. Kam lai ticam?»
Šogad slēgs arī skolu
Oksanas teikto apstiprina Istras pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Sovāns. «Būtu labi, ja krievu valodā runājošajiem cilvēkiem tiktu piedāvāts Latvijas Televīzijas kanāls krievu valodā. Pretējā gadījumā nav brīnums, ka lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā telpā,» saka Sovāns.
Daudzi vecslabadieši, kuri satikti ciema ielās, gan atzīstas, ka viņus vairāk interesē ikdienas problēmas, nevis ziņas, - kur atrast darbu, kā pabarot ģimeni, kā izdzīvot grūtajos ekonomiskajos apstākļos.
Formāli Latgales reģions, kurā ietilpst arī Istras pagasts, tiek intensīvi glābts no ekonomiskās lejupslīdes jau kopš 2013.gada - no Eiropas fondiem un valsts budžeta tam tiek novirzīti papildu finanšu līdzekļi. Piemēram, Latgales reģiona izaugsmei 2012.-2013. gadam tika piešķirti 98,8 miljoni eiro, 2015.-2017.gadam Latgales reģionam un Alūksnes novadam - 52 miljoni eiro. Lai mazinātu stereotipus par Latgali un popularizētu tās pozitīvo potenciālu, pēc VARAM pasūtījuma tika uzņemtas pat divas filmas par Latgales reģionu. Tomēr realitātē darba vietas, īpaši pierobežā un tādos ciemos kā Vecslabada, atrast grūti, daudzviet tiek zaudētas pat esošās. Rīcības plānā 2018.-2021. gadam Latgalei papildus plānots piešķirt finansējumu aptuveni 30 miljonu eiro apmērā.Tikmēr pēc benzīna, zālēm un citām ikdienas precēm vietējie brauc pāri robežai uz Krieviju – tur lētāk. Benzīns – pat divas reizes lētāks.
Kad Istras pagastā vēl darbojās pansionāts cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kur bija aptuveni 60 darba vietas, dzīve esot bijusi labāka, tur strādājušas veselas ģimenes. Pagasta pārvalde, pasts, veikals, bērnudārzs – vietējie skaita atlikušās darbavietas. Šā gada 5. jūlijā slēgs arī Istras vidusskolu, kurā palikuši vien 22 skolēni, no kuriem septiņi – 12. klases skolēni. Istras vidusskolas 11. un 10. klasē nav neviena apmācāmā, 1. klase šogad netika nokomplektēta. Vairāki Istras vidusskolas skolotāji jau atraduši darbu citās mācību iestādēs, vēl vairāki - sasnieguši pensijas vecumu un pēc skolas slēgšanas dosies atpūtā.
«Ar laiku gan jau slēgs arī bērnudārzu, kur pašlaik ir kādi 11, 12 bērni,» nopūšas Ludzas novada Istras bibliotēkas vadītāja Jeļena Kreminska. Viņa uzskata, ka skolas slēgšana ir traģēdija, jo līdz ar skolas slēgšanu aizbrauks arī bērnu vecāki, prom grasās doties pagastā strādājošā ģimenes ārste, arī bibliotēka vairs nestrādās pilnu darbalaiku.
Labā gadā piedzimst trīs līdz četri mazuļi
Četrdesmitgadnieki šeit jau skaitās «jaunieši». Pārsvarā te dzīvo pensionāri, 90% - krievvalodīgie. Labos gados Istras pagastā gadā piedzimstot trīs līdz četri bērni, taču esot gadi, kad pa visu pagastu pasaulē nāk tikai viens. Pagājušais bijis labs gads – ģimenes pieaugums bijis trim jaunajām māmiņām.
1906. gadā, kad šeit būvēja pareizticīgo baznīcu, kas tagad ir lielākā Latvijas pareizticīgo baznīca lauku rajonos, pagastā bija 8000 iedzīvotāju. Visi baznīcēni, kuru bija ap 4000, nesatilpa vecajā baznīcā, tādēļ tika būvēta jauna. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Vecslabadas draudze bija lielākā lauku draudze Latvijā, tagad tā sarukusi līdz aptuveni 40 cilvēkiem, stāsta Kreminska.
Vecslabadā šobrīd deklarēti vien 300 iedzīvotāji, Istras pagastā kopumā – ap 600. Krievijas pilsonība Istras pagastā ir sešiem cilvēkiem.
«Milzīgās informatīvās ietekmes dēļ daudzi ar nostalģiju atceras padomju laikus, visi zina Putinu. Viņi jau nezina reālo situāciju Krievijā. Krievijas kanāli rāda tikai to, ko grib parādīt,» ar nožēlu atzīst Kreminska.
Ar Krievijas pilsoņa pasi kabatā - par Putinu
Natālijai ir Krievijas pilsonība, viņa uz Latviju pārcēlusies pirms 20 gadiem, te dzīvojis viņas tēvs. Ieprecējusies. Vīrs - Latvijas pilsonis, dēls - arī. Vīrs esot otrās grupas invalīds, viņa pati - bezdarbniece, apmeklē dažādus kursus, tostarp latviešu un angļu valodas. Ar latviešu valodu esot grūtāk nekā ar angļu, jo angļu valodu viņa savulaik Krievijā mācījusies skolā. Istras pagastā ikdienas dzīvē visur pārsvarā tiekot izmantota krievu valoda, tāpēc latviešu valodu apgūt grūti, bet nedaudz saprotot gan. Natālija ir viena no tiem, kura svētdien gatavojas doties uz Rēzekni piedalīties Krievijas prezidenta vēlēšanās.
«Par Putinu, protams, ne jau par Sobčaku, kā gan tik lielu valsti kā Krieviju varētu vadīt sieviete? Sievietei labāk audzināt bērnus, nevis valsti vadīt!» spriež Natālija.
Viņa augusi militārista ģimenē, tāpēc pienākumus pildīt radusi apzinīgi. «Ja nevaru piedalīties vēlēšanās šeit, tad piedalos tur,» saka Natālija, kaut atzīst, ka drīzāk sirdī esot Latvijas un Eiropas, nevis Krievijas iedzīvotāja.
Kā viņai šķiet, kāpēc Putins dižojas ar jauniem kodolieročiem? «Bet ko viņam darīt, ja visi apkārt bruņojas? Sēdēt un skatīties?»
Natālija atzīst, ka pārsvarā skatoties Baltkrievijas televīzijas kanālus, jo tur viss esot pozitīvā gaismā, vietējie kanāli tikai stāstot, cik Latgalē viss slikti, neesot spēka vairs klausīties.
«Liekas, ka mums Latgalē te sava dzīve, bet pārējā valstī, Rīgā - pavisam cita.»
Natālija mēdzot braukt ciemos pie radiem uz Krieviju - ap lielajām pilsētām attīstība esot acīm redzama, bet mazās pilsētas grimstot nabadzībā.
«Pēdējos gados, kad aizbraucu uz Krieviju, domāju, vai es te vēl kādreiz varētu dzīvot? Latvija ir eiropeiska, te pret cilvēku attieksme eiropeiska, ar smaidu, man šeit ir ģimene, es te esmu kristīta, laulāta, man te ir bērni, mēs esam Latvijas patrioti,» secina Natālija.
«Kas te mums palicis? Nekas!»
Dmitrijam ir 46 gadi, viņš no nākotnes vairs neko daudz negaida. Visu mūžu nodzīvojis Istras pagastā, kopš pirmās klases.
«Kas te mums palicis? Nekas! Bezdarbnieki, kursi. Cilvēki paši meklē, kā piepelnīties – kā nu katrs māk. Bērniem šeit perspektīvu praktiski nav.»
Dmitrijam sāp, ka tiek slēgta skola, viņš ir viens no tiem vecākiem, kuri, uzzinot par skolas perspektīvām, jau šajā mācību gadā izvēlējās savu bērnu izglītošanai citas mācību iestādes, tagad bērni jāsūta mācīties uz Ludzu un Zilupi. Trīs mācās Zilupē, vecākā – Ludzā. Uz Zilupes skolu no Vecslabadas skolēnus ved autobuss. Ludzā ir internātskola.
Dmitrija tēvs ir Krievijas pilsonis, pats Dmitrijs - Latvijas nepilsonis. «Vēlēšanās nevaru balsot ne par tiem, kas kreisajā, ne labajā pusē,» smejas Dmitrijs. Ja varētu balsot Krievijas vēlēšanās, Dmitrijs balsotu par Putinu, viņš esot krietni nopietnāks kandidāts par Sobčaku. Dmitrijs zina arī to, ka par Putinu gatavi balsot 75% balsstiesīgo, priekšvēlēšanu debates visas noskatījies televīzijā. Par Latvijas valdību Dmitrijam attieksme ir negatīva: «Cilvēki viņiem vienaldzīgi»
Dmitrijs atzīst, ka pietrūkstot ziņu par Latvijas aktualitātēm krievu valodā, citādi Krievijas jaunumus sanāk pārzināt labāk nekā valsts, kurā dzīvo. «Agrāk vismaz Mamikina raidījumu varēja skatīties, tagad vispār nekā nav. Mēs taču dzīvojam tik dziļi laukos, te latviešu valodu reti kurš zina,» spriež Dmitrijs.
«Tad nu sanāk, ka citu valstu prezidentus zinām labāk, nekā mūsu valsts.»
Gaida pavasari
Un tad vēl ir Vladislavs... Vladislavs Vecslabadas autobusu pieturā gaida pavasari. Tad varēs iet lauku darbos. Viņš ir zemes cilvēks, rokas viņam kā koka saknes – raupjas, stipras, kā tikko no augsnes izrautas. Ja eskimosiem ir tūkstoš veidu, kā aprakstīt sniegu, Vladislavam ir tūkstoš nianšu, kā aprakstīt zemi – ko darīt ar to, kad tā mālaina, kad smilts par daudz, kad pavasara palos samirkusi. Lai kaut ko izaudzētu tādā, kurā nekas augt negrib. Arī politiķus un politiku viņš mēra pēc attieksmes pret zemi.
Vladislavam ir 72 gadi. «Pēc skata nepateiksi, ja?» smejas Vladislavs. Savulaik Līvānos esot strādājis, par tālbraucēju, lielu naudu pelnījis, pāris tūkstoši rubļu mēnesī esot sanākuši. «Žigulis» bijis, esot pat stāvējis rindā uz «Volgu», kas toreiz bija teju nesasniedzama luksusa lieta. Zirgs bijis, traktors. «Pēc tam rubļus samainīja uz «repšikiem», uz simt rubļiem – pieci «repšiki», sadega naudiņa,» nočāpstina Vladislavs.
«Valsts domāja, ka vīri metīsies uz zemi. Bet zeme tā nolaista, daudz darba jāiegulda, lai kaut kas izaugtu. Bet jaunatne tagad uz lauka strādāt negrib,» spriež Vladislavs.
Arī ziemā darba pietiekot – malka esot jāgādā. Meita esot aizprecējusies uz Itāliju ar ārzemnieku, Vladislavs palicis viens. Vecslabadā viņš tikai ziemojot, otra māja viņam ārpus ciematiņa, taču tur tagad tāds sniegs, ka paša spēkiem nenokļūt. «Redzi, kāds sniegs? Daudz sniega!» Vladislavs pamet ar galvu uz milzīgu sniega kupenu blakus pieturai. «Man līdz lauku mājām pusotrs kilometrs ko iet. Ziemā tur visu pametu un pārvācos uz Vecslabadu.»
Pavasarī, tad esot cita lieta, tad var stādīt un rosīties pa dārzu, ābeļu dārzs esot, nekāda vaina. Pensija 150 eiro mēnesī, pamaz jau esot, bet Vladislavam pietiekot, svētkiem gan nekādiem nesanākot. Bet viņš par dzīvi nesūdzas, vieta te skaista, ezeri apkārt. «Kā nav darba cilvēkiem? Ir darbs! Mežā var iet strādāt - pie zviedriem!» saka Vladislavs.«Ārzemnieki te visu izpirkuši, mūsējie jau prot tikai pārdot. A ko? Kaut ko nepareizi saku?» smejas Vladislavs.
Ko Vladislavs domā par kaimiņvalsts vēlēšanām? Jā, jā, esot viņš informēts par to. Neko nedomājot. «Putins gan jau paliks, viņš tāds mierīgs cilvēks, saprot, ko dara, visi pārējie tur nav par pilnu ņemami,» spriež Vladislavs. «Bet Putins zemi ne acī nav redzējis,» viņš tūlīt pat piebilst. «Viņš ar savu politiku ņemas. Lai jau ņemas.»
