Liepājas ezerā iesaluši desmit miruši gulbji - saltā pavasara upuri

Iecienītajā pastaigu vietā Zirgu salā liepājniekus nesen pārsteidza bēdīgs skats. Mirušie putni, no kuriem daļa jau bija sadalīšanās stadijā, no ezera apkārtnes jau aizvākti. Pārtikas un veterinārais dienests veica mirstīgo atlieku analīzes un secināja, ka putni nav bijuši inficēti ne ar putnu gripu, ne kādu citu infekcijas slimību. Līdz ar to ticamākais bojāejas iemesls ir februāra beigu un marta sākuma bargais sals, ko novārgušie gulbji nespēja pārdzīvot.

«Nekas īpašs, dabisks process,» notikušo raksturo ornitologs Dmitrijs Boiko. Liepājas ezerā siltas ziemas pārlaiž vairāki tūkstoši gulbju un desmit bojā gājuši putni nav katastrofa. Viņam situācija Liepājas ezerā ir zināma – par to informējuši cilvēki. «Februāra beigas un marta sākums putniem ir grūtākais laiks, jo ap šo laiku izsīkst spēki un tauku rezerves.

Putni ir izēduši ezera aļģes, un tiem, kuri spēj, ir jālido prom.

Tie, kas nespēj, salā aiziet bojā.» Viņš pieļauj, ka bojā aizgājuši jaunie putni bez pieredzes, kas nezināja, kur lidot.

Gulbji, kas lielu daļu ziemas pavada Latvijā, nav retums.

Kādreiz varēja sastapt putnus, kas nav devušies prom vēl decembrī, bet pēdējā laikā arī janvārī gulbji vēl nav aizlidojuši.

Boiko stāsta, ka Latvijas gulbji nekur pārāk tālu nelido, bet ziemo tepat Eiropā - Gdaņskā, Kaļiņingradā, Gotlandē, Dānijā.

Savukārt ornitologs Helmuts Hofmanis saka, ka

pie vainas ir pēdējo gadu siltās ziemas.

«Putni lido projām tāpēc, ka tiem salā nav ko ēst, bet pēdējos gados siltie rudens mēneši ievelkas līdz februārim, tāpēc daudzi no putniem, kuriem būtu jāaizlido, paliek te. Ja pēkšņi uznāk sals, putns nav pietiekami labi paēdis un nemeklē atklātu ūdeni, tas nosalst. Ja putns ir vesels un spēcīgs, tas paceļas spārnos un dažu stundu laikā jau ir Lietuvā.» Gulbja glābiņš ir atklāts ūdens, jo skaistais putns pārtiek no ūdens augiem.

Lai gan ornitologs nedomā, ka gulbju bojāejas cēlonis saistīts ar cilvēku bezatbildīgo rīcību, barojot putnus ar maizi, viņš saka, ka savvaļas putnu piebarošana jebkurā gadījumā vērtējama negatīvi.

Pirmkārt jau tāpēc, ka baltmaize nav putnam piemērota barība, otrkārt tāpēc, ka veido sliktu ieradumu nemeklēt barību. «Putni ēd cilvēku piedāvāto barību tāpēc, ka tā ir viegli pieejama. Līdzko gulbji, pīles vai baloži ir pierod, ka tos baro, putni kļūst nevarīgi un nespēj vairs atrast barību paši,» stāsta ornitologs. Bojā gājušie, visticamāk, ir jauni putni.

Dabā kritisks ir vecums līdz vienam gadam – pēc tam iespējas izdzīvot skarbos apstākļos krietni pieaug. Pieauguši putni un dzīvnieki ne no šā, ne no tā nemirst.

Pret klimata un vides izmaiņām jutīgākas ir aizsargājamās sugas, piemēram, melnais stārķis un dažādi pļavu putni, tādi kā dzeltenā cielava, kura pie mums vairs nejūtas komfortabli, pētnieki īsti nezina, kāpēc. Liepājas domes Vides nodaļas vadītāja Dace Liepniece atgādina, ka putnus nevajag piebarot – par to vēsta arī norādes pie ezera.

Liepājas ezers ir lagūnas tipa ezers, kas veidojies, atkāpjoties Baltijas jūrai. Šajā teritorijā gan pastāvīgu, gan īslaicīgu mājvietu atradušas daudzas putnu sugas. Pavasara un rudens migrāciju laikos ezers kalpo kā atpūtas un barošanās vieta, arī vairākām retām putnu sugām, piemēram, lielajam un mazajam dumpim. Ja, esot pie ezera, sadzirdat regulāru dobju skaņu, kas izklausās tā, it kā kāds pūstu gar pudeles kaklu, tad esat sadzirdējuši lielo dumpi – retu, aizsargājamu putnu.