«Pusizglītību» ieguvušu ārstu nodarbināšana invaliditātes ekspertīzē ir nopietns drauds sociālās drošības sistēmai, aģentūrai LETA sacīja Latvijas Rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienības (LRPOA) prezidents Aivars Vētra.
«Pusizglītību» ieguvušu ārstu nodarbināšana invaliditātes ekspertīzē - drauds sociālās drošības sistēmai
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā ziņots, otrdien valdība atbalstīja Labklājības ministrijas (LM) izstrādātos grozījumus Invaliditātes likumā, kas paredz virkni izmaņu, tostarp nosaka, ka Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) ārstam vairs nebūs nepieciešams būt sertificētam.
Vētra norādīja, ka ārsta izglītības ilgums, lai ļautu ārstam lemt un darboties slimību ārstēšanā un to seku novērtēšanā, ir vismaz astoņi un vairāk gadi, proti, seši universitātē un vismaz divi līdz pieci gadi rezidentūrā, tāpēc šāda «pusizglītību» ieguvušu ārstu nodarbināšana invaliditātes ekspertīzē ir nopietns drauds sociālās drošības sistēmai.
Vienlaikus rehabilitologs uzsver, ka šī jautājuma kontekstā rast jaunas iespējas ārstu deficīta apstākļos atrast vajadzīgo invaliditātes ekspertu skaitu, negaidīti pārsteidza VDEĀK vadības paustā gatavība uz ekspertu amatiem aicināt ne tikai ārstus, bet arī funkcionālos speciālistus, tostarp fizioterapeitus, ergoterapeitus un citus speciālistus, kuri savu izglītību ir ieguvuši salīdzinoši īsās studiju programmās un savas profesionālās kompetences ietvaros atbilstoši likumampārzina cilvēka funkcionālo ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas principus.
Pēc Vētras teiktā, LRPOA noteikti būtu gatava ar LM apspriest šo ideju detalizētāk, jo funkcionālo speciālistu četrgadīgās studiju programmas ir speciālai veidotas labai cilvēka funkcionēšanas un to traucējumu - invaliditātes pārzināšanai un kopumā jauno speciālistu trūkums noteikti ir mazāks nekā jauno ārstu vidū.
LRPOA aicina LM un valdību nesaasināt tikai ekspertu izglītības jautājumu kā vienīgo, bet turpināt diskusiju par to, vai sabiedrībai aktuālāks ir Likums par rehabilitāciju, kura šobrīd nav un kas varētu regulēt personu ar ierobežotu funkcionēšanu iespējas, tiesības un pienākumus attiecībā uz rehabilitāciju, lai invaliditāte vispār neiestātos, vai Invaliditātes likuma regulāra grozīšana.
Tāpat, pēc Vētras paustā, nepieciešams sākt diskutēt par VDEĀK resorisko piederību, proti, šobrīd tā ir padota LM, kura lemj par funkcionēšanas ierobežojumu kompensēšanas jautājumiem, tostarp pensijām, asitenci un citiem jautājumiem. Iespējams, VDEĀK no LM būtu jāpārceļ Veselības ministrijas (VM) struktūrā kā ārstniecības procesa kvalitātes vērtēšanas organizāciju ārstēšanas laikā sasniegto funkcionēšanas rezultātu aspektā.
Jau ziņots, ka valdība otrdien atbalstīja LM izstrādātos grozījumus Invaliditātes likumā, par kuriem bažas un aicinājumu uz plašāku diskusiju izteikusi LRPOA.
Atbalstītais likumprojekts paredz virkni izmaņu, tostarp nosaka, ka VDEĀVK ārstam vairs nebūs nepieciešams būt sertificētam. LM norādījusi, ka šim ārstam nav nepieciešamības būt sertificētam, jo valsts komisija nosaka personai statusu, uz kura pamata tiek piešķirts sociālais nodrošinājums, nevis veikta ārstniecība vai diagnostika.
Savukārt LRPOA iepriekš paudusi pārliecību, ka tādejādi tiek radītas darba vietas, kurās var strādāt dažādu iemeslu dēļ nesertificēti ārsti, piemēram, ārsti, kuri mēģinās strādāt paralēli studijām rezidentūrā, kuri sertifikātu zaudējuši nepraktizējot vai kuriem sertifikāts ir noņemts, proti, visi ārsti, kuri bez sertifikāta par ārstu patstāvīgi strādāt nevar. Līdz ar to ir apšaubāms šādu ekspertu darba statuss un kvalitāte, skaidroja apvienības prezidents Vētra.
Jau ziņots, ka LRPOA uzskata, ka plānotās izmaiņas Invaliditātes likumā nav pietiekamas un viennozīmīgas, tāpēc aicināja LM kopā ar VM, iesaistot arī citus resorus, pievērsties Likuma par rehabilitāciju izstrādei.
LRPOA prezidents Vētra uzskata, ka tikai atsevišķu terminu precizēšana Invaliditātes likumā nav mērķtiecīga, tāpēc svarīgi izstrādāt Likumu par rehabilitāciju, kas risinātu arī personu ar paliekošu invaliditāti, kurām rehabilitācijas process nav devis pietiekamu rezultātu, problēmas.
Apvienība uzskata, ka piedāvātās izmaiņas likumā kopumā «it kā iekļaujas starptautiskajā izpratnē par cilvēku ar invaliditāti integrācijas nodrošināšanu», bet par atsevišķiem jautājumiem tomēr aicina Invaliditātes likuma grozījuma autorus uz plašāku diskusiju.
Vispirms diskusija nepieciešama jautājumā par termina «Invalīdu lietu» aizstāšanu ar vārdiem «Invaliditātes lietu». Vētra skaidro, ka nosaukuma maiņa ir plašāk aplūkojams jautājums, nevis vienkārša padomes nosaukuma precizēšana. Šis priekšlikums pabeigtu diskusiju par cilvēku ar invaliditāti problēmas risināšanas piederību noteiktam valsts pārvaldes resoram, un šajā gadījumā šī piederība būtu LM.
Pēc Vētras paustā, vienkārša Invalīdu lietu padomes pārdēvēšana, nemainot tās vadības statusu, uzdevumus vai sastāvu, cilvēku ar invaliditāti situāciju nemainīs.