Staļins glābis latviešu leģionārus, Ulmanis masveidā deportējis vāciešus un Eduards Berklavs gribējis aizliegt latviešiem precēties ar krieviem. Ar šādu vēstures traktātu klajā nācis sabiedriskais aktīvists Aleksandrs Gapoņenko filmas «Latvija, kuru mēs zaudējām» 2.daļā, vēsta raidījums «Nekā personīga».
Mūsu aptaujātie vēsturnieki novērtēja, ka lielākā daļa šī garadarba ir vienkārši izdomājumi, kas izpušķoti ar arhīva kadriem.
Marta beigās krievvalodīgo sabiedriskais aktīvists Aleksandrs Gapoņenko, kas pirms pāris mēnešiem kļuvis par Tatjanas Ždanokas Latvijas Krievu savienības biedru, šaurai domubiedru grupiņai demonstrēja savu jaunāko filmu «Latvija, kuru mēs zaudējām 2». Latvijas žurnālisti uz prezentāciju netika aicināti un recenzijas par filmu parādījās Krievijas presē.
Latvieši vienpusēji traktējot vēstures notikumus un neatspoguļojot savas vēstures tumšākās lapaspuses. Izrādās, ka Kārlis Ulmanis esot bijis lielāks varmāka par Josifu Stalinu. Pēdējais uz Sibīriju izsūtīja 40 000 cilvēku, toties Ulmanis deportējis 60 000 vāciešu, atņēmis viņiem zeltu un naudu un sadalījis saviem līdzgaitniekiem.
1972.gadā Rietumvalstu preses izdevumus pāršalca anonīma 17 latvešu komunistu vēstule citu valstu Komunistiskajām partijām. Tajā bija kritizēta PSRS invāzija Ungārijā un Čehoslovākijā un minēts, ka Padomju Savienībā notiek latviešu un citu mazo tautu asimilācija.
Pieminēts arī, ka Padomju propogandas mašīna sludina starpnacionālās laulības. Gapoņenko šo aspektu ir sagrozījis un apgalvojis, ka nacionālkomunisti rosinājuši aizliegt latviešu un krievu attiecības.
Vēstules autors bija pēckara komunistiskās partijas darbinieks Eduards Berklavs, kurš pēc atkušņa beigām par nacionālistisku darbību bija izsūtīts uz Vladimiras apgabalu Krievijā un tur pavadīja 10 gadus. To Gapoņenko nepiemin, bet izsaka ne ar ko nepierādītu apgalvojumu, ka Berklavs 1949.gadā parakstījis izsūtāmo cilvēku sarakstus. Valsts prezidenta vēsturnieku komisijas loceklis Valdis Kuzmins uzskata, ka vislielākās muļķības filmā paustas par vācbaltiešu repartiāciju 1930. gadu beigās: «Šī ir pirmā reize, kad skatījos filmu vai lasīju grāmatu, kurā baltvāciešu izbraukšana no Latvijas, par kuru tiek runāts, ne reizi nepieminot, Molotova – Rībentropa paktu, tam sekojošo Vācijas un Padomju Savienības līgumu par draudzību un robežu, kas bija par pamatu šai izbraukšanai un ka šis tiek pasniegts kā Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma deportācijas, nepieminot, starp citu, ka šī te izbraukšana un izceļošana turpinājās arī 1940.gada beigās un vēl 1941.gadā. Un saukt šo par deportāciju un vispār nepieminēt, kādēļ šāda izbraukšana notika, manuprāt, ir absolūti nekorekti.»
Vēsturnieku arī pārsteidz, kā Gapoņenko izdevies Staļinam pierakstīt līdzcietību pret latviešu leģionāriem: «Latvijas gadījumā te ir runa par gandrīz 90 000 iedzīvotāju, tie nebija tikai leģionāri, tie bija tie Latvijas iedzīvotāji, kas bija nokļuvuši Vācijā spaidu darbos, vai kādos citos ceļos. Viņi visi cauri šai sistēmai gāja, un lēmums par šīs sistēmas likvidēšanu tika pieņemts 1946.gadā. Bet to pasniegt kā tādu Staļina labo darbu... Šos cilvēkus vairāk nekā pusotru gadu, dažus pat divus gadus, izmantoja faktiski kā vergu darbaspēku. Kā karagūstekņus, kurus iesaistīja šādos te darbos.»
Aleksandrs Gapoņenko ir Krievijas televīziju iecienīts eksperts. Kaimiņvalsts ziņu raidījumi viņu bieži intervē par notikumiem Latvijā un vaicā viņa viedokli. Arī viņa pētījumi tiek analizēti tur, Krievijas informatīvajā vidē.
Gapoņenko ir Nepilsoņu kongresa, Latvijas krievu kopienas un vairāku citu sabiedrisku organizāciju vadībā. Viņš ir nepilsonis un nevar ne piedalīties vēlēšanās, ne arī balsot. Tomēr pirms pāris mēnešiem viņš kļuvis par Tatjanas Ždanokas Latvijas Krievu savienības biedru.
NATO stratēģiskās komunikācijas Izcilības centra direktors Jānis Sārts uzskata, ka ar šo garadarbu Gapoņenko cenšas izpatikt Krievijas varasiestādēm, lai pretendētu uz turpmāku atbalstu un pie reizes uzrunātu potenciālos vēlētājus.
Arī pēc Latvijas Universitātes komunikāciju zinātņu profesora Ojāra Skudras domām, filma uzskatāma par Latvijas Krievu savienības kampaņas sastāvdaļu. Un saldā dzīve Padomju Savienībā kā partijas rezerves tēma pēc tam, kad būs beigusies cīņa pret valodas reformu skolās.
Filmā Gapoņenko ne tikai cildina Staļinu, bet arī 1991.gada pučistus, saukdams tos par internacionālistiem, un pauž nožēlu, ka to mēģinājums pagriezt vēstures ratu atpakaļ nav izdvevies.
