Kretīns, idiots, debiliķis, psihopāts, šiziķis! Tieši šādus apzīmējumus - patiesībā medicīniskas diagnozes - dusmu uzplūdā cilvēki velta cits citam. Nav gadījies dzirdēt, ka kāds apsaukātos, nikni izkliedzot: «Tu - diabētiķe» vai «anēmiķe». Psihiatrijas zinātne joprojām ir terra incognita – leģendām apvīta un mazliet biedējoša.
Pirms gadiem divsimt viņus iekala važās, bet mūsdienās nav politkorekti teikt «psihiski slimie». Tā vietā ir psihiatrijas pakalpojumu saņēmēji, klienti, patērētāji.
Psihiatrija ir savāda medicīnas joma, jo uztveres un domāšanas defektus nevar diagnosticēt, paņemot asins un urīna analīzes, vai ieraudzīt tomogrāfā. Kāds vecs, pieredzējis psihiatrs jaunajiem kolēģiem reiz smīkņājot teica: «Čuikai, čukai* jābūt!» Lai gan mūsdienu psihiatrijā ir precīzas diagnostikas metodes, patiesības grauds sacītajā ir.
Ar eksorcismu un ekskrementiem
Vatikānā Siksta kapelas griestus rotā zīmīgs sižets: Dievs iepūš dzīvību Ādamā. Rūpīgāk ieskatoties, redzams, ka Dieva apmetnim ir precīza smadzeņu forma. Būdams anatoms, Mikelandželo freskā ielicis slēptu vēstījumu. Vismaz tā domā daļa pētnieku.
Ir kāda joprojām neizskaidrojama likumsakarība, proti, visos laikos, pasaules nostūros un tautās ap 2-3% cilvēku slimo ar psihiskām kaitēm.
Lai gan termins «psihiatrija» radās 1908. gadā, «prāta ārstēšanas» aizsākumi meklējami tālā senatnē.
Senajā Ēģiptē uzskatīja, ka dvēseles slimības izraisa dēmoni, un tās ārstēja ar diviem «e» - eksorcismu un ekskrementiem. Sengrieķu filozofs Platons dvēseles kaites iedalīja četrās grupās, kamēr viņa tautieši ar gara krēslas pārņemtajiem apgājās skarbi – apmētāja ar akmeņiem un turēja ķēdēs. Spartā viss bija vienkāršāk – tie, kuri atšķīrās, tika iemesti aizā. Romieši bija pārliecināti, ka sieviešu histērija rodas dzemdē. Hipokrāts pirmais definēja, ka smadzenes ir domāšanas un jūtu izpausmes orgāns.
Eiropā pirmais «vājprātīgo nams» ir 1247. gadā Anglijā atvērtais Svētās Marijas Bētlemes jeb Bedlama hospitālis, kurā par vienu pensu godīgi pilsoņi varēja paskatīties uz vājprātīgajiem un tos paķircināt – lai jautrāk.
Starp ģenialitāti un vājprātu
Senāko psihiatrisko dziednīcu Baltijā - Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru (RPNC) - apjož dzelzsbetona mūris, un tikai retais zina, ka aiz tā ir plaša teritorija ar simtiem gadu seniem dižkokiem, vēsturisko dīķi, dārzu, uzkalniem un četrām ēkām – valsts aizsargājams kultūras vēstures piemineklis.
Stāvot pie administrācijas ēkas durvīm, domāju, ka šajā slimnīcā visos laikos ārstējušies slaveni cilvēki. «Robeža starp ģenialitāti un vājprātu ir šaura,» mūs sagaidot, saka RPNC sabiedrisko attiecību vadītāja Silva Bendrāte. Tieši viņa te iekārtoja psihiatrijas vēstures muzeju, kas apmeklētājiem pirmo reizi durvis vēra 2014. - slimnīcas 190. jubilejas gadā.
«Šis ir otrais ķeizariskais dārzs, veidots Pētera I laikā,» skatu plašajai saimniecībai pārlaiž Silva. Slimnīcas dibināšanas stāsts aizved tālā pagātnē. Viss sākas 18. gadsimta pirmajā pusē, kad Krievijas cars Pēteris I šo vietu nolūkoja vasaras rezidencei. Pēc viņa pavēles ap 1720. gadu te sāka veidot ģeometrisku franču stila dārzu ar regulārām takām.
Ziemas salā kareivji pajūgos stūma un pārstādīja lielus kokus; lai pilsētnieki varētu nokļūt līdz parkam, tika uzbērts Ganību dambis.
1723. gadā cars pēdējo reizi aplūkoja topošo dārzu, bet jau 1725. gadā mira un līdz ar viņu izdzisa arī dārza attīstības ideja. Skaistais dārzs aizauga līdz brīdim, kad simts gadus vēlāk Pētera I pēctecis Aleksandrs I atcerējās par pamesto teritoriju.
Pamanījis, ka vājprātīgie - Dievam tīkami ļaudis - tiek turēti Citadeles cietumā nožēlojamos apstākļos kopā ar katordzniekiem, Francijā izglītību guvušais cars nolēma, ka apgaismības progresīvajām idejām par jukušo atbrīvošanu no ķēdēm jāienāk arī viņa pārvaldītajās teritorijās, un ķeizarisko dārzu atvēlēja Vidzemes sabiedriskās aizgādības kolēģijai garā vājo izmitināšanai. Krievijas ķeizaru šai vietā piesaistīja skaistais «landšafts» un dzidrā, tīrā Sarkandaugavas upīte, kas tagad vairāk līdzinās netīram grāvim.
Dievam tīkamais nams durvis vēra 1824. gadā ar oficiālo nosaukumu Aleksandra augstumu slimnīca. Savukārt Aleksandra augstumu «titulu» stratēģiskos nolūkos veidotais paugurs ieguva jau 1710. gadā, pateicoties grāfam Aleksandram Menšikovam.
Iestādē bija vieta 221 cilvēkam, tomēr sākumā te mita vien 57 garā vājie, pārējie bija dažādi sabiedrības atstumtie - nelielus pārkāpumus izdarījuši noziedznieki, klaidoņi un prostitūtas, kas cieta no veneriskām kaitēm.
Nedaudz naudas iestāde saņēma no ķeizariskās kases, bet lielāko daļu nopelnīja pati. Aleksandra augstumu slimnīca saņēma procentus no spēļu kāršu pārdošanas un izsoļu namu ienākumiem, arī no iestādes dārza zemes iznomāšanas mazdārziņiem un Sarkandaugavas krasta iznomāšanas peldvietām. No tiem, kas gar slimnīcas teritoriju kuģoja pa Sarkandaugavas upi, tika ieturēta krasta nodeva. Lai tiktu pāri tiltam, bija jāsamaksā muitniekam - iestādes darbiniekam. Slimnīcas teritorijā bija kūtis, kurās turēja lopus, un tika iekopts sakņu dārzs.
Sarkandaugavā vienmēr ārstējās ļaudis no zemākajiem sociālajiem slāņiem, turīgākie nonāca Sarkankalna privātajā dziednīcā, kur bija ar mīkstu materiālu iztapsētas palātas.
Šausmu psihiatrija
«Izcila personība - topogrāfs, vēsturnieks, ārsts, izgudrotājs,» par slimnīcas pirmo direktoru Oto fon Hūnu saka Silva Bendrāte. Viņš ne vien izveidoja humānu iekšējās kārtības reglamentu, kas paredzēja labsirdīgu, izprotošu attieksmi pret vājprātīgajiem, bet neilgi pēc slimnīcas atvēršanas sarīkoja pacientu darbu izstādi.
Tolaik vienkāršie ļaudis ticēja, ka psihiska slimība ir lipīga un tiek nodota gaisa pilienu veidā vai ar vienu skatienu.
Hūns darīja visu, lai lauztu tumsonīgos priekšstatus.
«Nekur daudz tālāk neesam tikuši,» piemetina Silva, atceroties, kā 2016. gadā, kad muzeju naktī pirmo reizi apmeklētājiem tika atvērtas RPNC durvis, daži bez kautrēšanās jautāja:
«Kā tad tā – mums pacientus nerādīs? Ko tad mēs te atnācām?»
Savukārt kāda jauna sieviete teica: «Man jāiziet pabarot bērns. Vai man jāreģistrējas, pirms izeju no teritorijas?» Slimnīcas nosaukums izrādījās «kā āķis, kuram pat tārps nav vajadzīgs» - ieradās vairāk nekā 3500 apmeklētāju. «Daudzi, atgriežoties pēc gadiem, izlīga ar savu pagātni – gan pacienti, gan viņu tuvinieki un draugi. Lai gan cilvēku bija daudz, apkārt valdīja apgarotība un miers,» stāsta Silva.
Pirms gadsimtiem psihiskās kaites netika klasificētas - ja atšķīries, tevi izolēja, jo neviens nesaprata, no kurienes rodas šādi dvēseles stāvokļi. Psihiatrijas vēstures lappuses mums atklāj tīrās šausmas, no kurām miermīlīgākās bija mēģinājumi «ārstēt» garīgās slimības ar vemšanas un caurejas zālēm.
Pirms psihoķirurģijas un medikamentiem bija tā sauktās bioloģiskās metodes: rotējošs nomierinošais krēsls, iemērkšana aukstā ūdenī, negaidīta apliešana ar aukstu ūdeni, slīcināšana, tā sauktais «ķīniešu tornis». Dažiem palīdzēja…
Francijā tika aprakstīta kāda «jauna metode» - truša asiņu ievadīšana nelaimīgajam, ko drīz vien pārtrauca, jo pacienti vienkārši nomira. Savukārt, lai atveseļotos no melanholijas, bija jāapēd ar ārstnieciskām zālītēm pildīta cūkas sirds.
Humānisma idejas psihiatrijā ienāca 18. gadsimta beigās, kad franču psihiatrs Filips Pinels aicināja vājprātīgos atbrīvot no važām, apgalvojot, ka viņus var ārstēt ar labestību un priecīgu vidi.
Arī mūsdienās uzskata, ka pozitīva vide ir absolūti nepieciešama, tomēr tā ir tikai desmitā daļa no ārstēšanas kopainas.
Mūsdienu psihiatrijas pamatlicējs ir vācietis Emīls Krepelīns, kas darbojās 19., 20. gadsimta mijā.
«Ja atskatāmies uz ķirurģijas un stomatoloģijas pirmsākumiem - neko daudz humānāk nav. No mūsdienu skatpunkta metodes šķiet mežonīgas, tomēr tās bija cieši saistītas ar cilvēka zināšanām un sabiedrības attīstības līmeni,» spriež Silva.
Vēstures labirintos
Latvijai «šausmu psihiatrija» ir metusi līkumu, jo slimnīca pie mums radās apgaismības laikā, kad izmantoja humānākas metodes, stāsta slimnīcas pārstāve. Hūna aizsāktie humānisma principi caurvija slimnīcas vēsturi - ne pirmās Latvijas republikas, ne padomju varas laikā te nežēlīgi eksperimenti ar pacientiem nenotika, apgalvo Silva.
«Nē, padomju disidentu mocīšana kā Krievijā šeit nav praktizēta,»
stāsta Silva. «Te esot bijis Padomju Savienībā pirmais diennakts palīdzības telefons, bija fizioterapija, kas nav tagad, pašdarbība, kurā tika iesaistīti gan pacienti, gan personāls, darba terapija, kas ļāva atgūt kontroli pār ķermeni un apzināties savas spējas.»
30 gadus pēc Hūna Aleksandra augstumos beidza pastāvēt darba un pārmācības nams, bet palika nespējnieku patversme un vājprātīgo slimnīca. «Pētot slimnīcas vēsturi, pamanīju, ka pirmajā simtgadē par slimnīcas direktoriem kļuva medicīnas doktori - augsta līmeņa profesionāļi, bet viņi nedzīvoja garu mūžu.
20. gadsimta 30. un 40. gados direktori bija izbijušas militārpersonas, kas no ārstniecības neko nesaprata.
Pēc kara slimnīcai bieži mainās nosaukumi. Padomju laikā 40 gadus slimnīcu vadīja Zuzanna Sončeva – visilglaicīgākā direktore, sieviete ar milzu enerģiju.»
Šobrīd RPNC ir 940 darbinieku un 430 stacionāra gultasvietu. 80% pacientu tiek atvesti ar neatliekamo palīdzību. Centrā norit pedagoģiskais un zinātniskais darbs, tepat ir Rīgas Paula Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra, prakses vietas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātei un medicīnas koledžām.
Aleksandra augstumos
Dodamies aplūkot kādreizējo Aleksandra augstumu plašo teritoriju. Kad 2013. gadā garo un nomācoši pelēko mūri ar melnbaltiem vārdiem un zilbēm apgleznoja somu māksliniece Heidi Hannonena, 12 reizes tika izsaukta policija, uz laiku apstādinot dzejisko projektu.
Starp citu, viens no viņas zīmējumiem veltīts burvīgajam un «drusku ķertajam» sarkandaugavietim, dzejniekam Aivaram Neibartam jeb Ņurbulim un citiem viņam līdzīgajiem.
«Te būs Ziemassvētku dārzs, te sajūtu taka,» stāvot pie agra pavasara miegā snaudošā vēsturiskā Otrā ķeizardārza dīķa, aizgūtnēm stāsta Silva, uzburot nākotnes ainu ar moderniem vides elementiem. Dīķa vidū no pavasara līdz rudenim tiek izvietota strūklaka – ne par lielu, ne par mazu. Kā zināms, čalojošs ūdens palīdz ārstniecības procesā. Tālāk ir neliela padomju laiku celtne – ergoterapijas namiņš, augstāk redzams viens no senākajiem slimnīcas korpusiem un 2014. gadā atvērtais slimnīcas uzņemšanas komplekss. No lavandu dobes uz apmeklētājiem raugās akmens «Sašķeltā dvēsele» - skulptūra, ko 1987. gadā veidojuši skulptori Inta un Uldis Bergi.
Kāpjam kalnā - slimnīcas teritorijas augstākajā punktā, kur vienīgajā aug diženi Pētera I laika ozoli – daļa no 7,5 hektāru teritorijā atrodamiem 17 valsts un vietējās nozīmes dižkokiem. «Te augstākajā vietā pēc vides terapijas dārza attīstības projekta paredzēts Jāņu jeb Vasaras saulgriežu dārzs,» Silvas balsī ir tāda apņēmība, ka saprotu – lai tur vai kas, dārzs būs un ne tikai tas vien. 1906. gadā celtā «nemierīgo vīriešu nodaļa» pārtapusi Baltijā modernākajā nodaļa ar speciālu aprīkojumu - iekšējo klimatu, apsildāmām grīdām, ventilējamām telpām smēķētājiem, gaišu krāsojumu un ērtām palātām, kurās nav vairāk par trim pacientiem.
Raksta turpinājumu par antidepresantu ēru, «garastāvokļa noskalošanu» un noslēpumaino psihisko slimību «karalieni» lasiet TVNET ceturtdien, 12. aprīlī
* чуить (kr.val.) - sajust
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
