Latvietis, kurš gribēja dzīvot un nomirt uz Marsa

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Jānis Škapars/TVNET

Viesnīcas kosmiskajās orbītās, nolaišanās uz Marsa un Mēness, desmit minūšu gari lidojumi Visumā tā vietā, lai atvaļinājumu pavadītu garlaicīgā kūrortā uz Zemes, - tā izskatīsies nākotne, uzskata latviešu kosmosa entuziasts Pauls Irbins. Cēsnieku daudzi pazīst kā kandidātu uz dalību projektā «Mars One», kurā viņš tika līdz trešajai kārtai. Projekta mērķis bija izveidot koloniju uz Sarkanās planētas. Biļete lidojumam atpakaļ netiek piedāvāta, tāpēc kandidātam no Latvijas būtu nācies «dzīvot un nomirt uz Marsa».

Atlasē «aiz borta» palikušais Irbins, kuru jau kopš bērna kājas aizrāvis kosmoss, tagad ir zinātkāres centra ZINOO vadītājs un dibinātājs. Viņš palaidis stratosfērā pirmo Latvijas zondi, kā arī pašlaik koordinē projektu «Pirmie Latvijas 100 km kosmosā», kura ietvaros līdz Latvijas simtgadei tiks palaista raķete, kas spēj pacelties 100 kilometru augstumā, sasniedzot atklāta kosmosa robežu.

- «Gribat dzīvot un nomirt uz Marsa?» Tā sākās uzaicinājums piedalīties Sarkanās planētas kolonizācijas projektā «Mars One» bez iespējas atgriezties atpakaļ uz Zemes. Kā vērtē projektu tagad, kad esi palicis «aiz kosmosa kuģa borta»? Pastāv viedoklis, ka tā ir afēra ar mērķi savākt līdzekļus.

- Iespējams, «Mars One» ir avantūra, liela sapņošana un iespēja nopelnīt. Taču domāju, ka tas sākās ar mērķi nosūtīt cilvēkus uz Marsu. Doma ir laba un pareiza - lai kolonizētu Marsu, sākumā tur vienā virzienā jāaizsūta cilvēki. Tāpat kā darīja eiropieši, kad dibināja Ameriku un Austrāliju.

- Tātad tu domā, ka pašreizējā projekta ietvaros lidojums uz Marsu patiešām notiks?

- Ja skatāmies tieši uz šo projektu, tad domāju, ka nekas viņiem nesanāks.

Var teikt, ka šobrīd projekts būtībā ir «miris» - jau gadu neesmu no viņiem dzirdējis neko aktuālu. Šogad viņi plānoja nosūtīt uz Marsu pirmās zondes, bet nekas nenotiek, viņi jau atpaliek no sava plāna.

Domāju, ka galvenā problēma ir naudas un sponsoru trūkums. Bet ir arī savs labums - viņi bija pirmie, kas sāka par to nopietni runāt. «Mars One» iesāka vilni - pēc projekta izziņošanas par Marsa apgūšanu sāka runāt Krievijā, Ķīnā, Amerikā, Indijā un Apvienotajos Arābu Emirātos. Tagad pat «Tesla» un «SpaceX» dibinātājs Īlons Masks runā par to, ka mums vajag uzbūvēt bāzes uz Sarkanās planētas. Domāju, ka tam visam impulsu deva tieši «Mars One» projekts.

- Zinu, ka tu pirms pieteikuma iesniegšanas ilgi domāji. Kā tu tobrīd juties?

- Pusgadu sēdēju pie pieteikuma formas - biju aizpildījis, bet ik pēc divām vai trim nedēļām kaut ko izmainīju. Pēdējos divus līdz trīs mēnešus notika tā saucamās iekšējās pārrunas. Viena daļa manis teica «jā, jā, uz priekšu!», bet otra - «nē, nē, tev šeit ir draugi, ģimene un viss pārējais».

Kad iekšējās pārrunas beidzās, šis lēmums kļuva loģisks un pārdomāts. Es sapratu, ka nekādu citu argumentu vairs nav, un nospiedu «Enter»...

Spēcīgākas emocijas mani pārņēma, kad saņēmu apstiprinājumu par iekļūšanu pirmajā kārtā. Ar sievu un draugiem tobrīd biju Norvēģijā, slēpoju. 31.decembrī, tieši pirms Jaungada, saņēmu paziņojumu, ka mana kandidatūra apstiprināta.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

- Tu pieteicies, esot laulībā. Sieva pieņēma tavu izvēli. Sanāk, ka viņa tavu vēlēšanos uztvēra nopietni un pieņēma, ka varbūt nāksies šķirties uz visiem laikiem? Vai arī viņa to uzskatīja par avantūru un neticēja, ka lidojums patiešām notiks?

- Sieva teica: «Tevi pieņēma pirmajā kārtā, tas ir labi, bet, kad būs jāsēžas iekšā raķetē, būs citādāk.» Sieva saprata, ka kosmoss ir «mana sfēra», kurā gribu realizēties un ka viņai savukārt mani jāatbalsta. Un vēl kāda svarīga lieta - ikvienam no mums jāsaprot, ka jebkuras attiecības var beigties jebkurā brīdī - varbūt tevi nobrauks mašīna, varbūt tu nokritīsi no jumta... Kad to saprot, saviem tuvajiem sāk veltīt vairāk laika.

- Tātad hipotētiskais lidojums uz Marsu savā veidā kļuva par katalizatoru attiecībās ar sievu?

- Jā, mūsu attiecības tas padarīja labākas.

Apziņa, ka viss beigsies, dod grūdienu intensīvāk izdzīvot attiecības un sajust dzīvi.

- Tu biji reāli gatavs aizlidot?

- Jā, biju uz to gatavs, taču man bija savas «sarkanās līnijas». Būtu sēdies tikai tādā raķetē, kas reāli varētu aizlidot uz Marsu, nevis tādā, ko iepriekšējā dienā beidza būvēt. Otrkārt, man būtu jābūt pārliecībai, ka uz Marsa būs kur dzīvot. Lai nebūtu tā, ka atlidojām, nosēdāmies un pēc 50 minūtēm nomirām. Par savu uzdevumu uzskatīju parādīt, ka, neskatoties uz risku pēc gada nomirt, mēs būtu centušies, strādājuši, kaut ko atstājuši.

- Tevi vadīja mērķis kaut ko pēc sevis atstāt, izdarīt kaut ko, kas būtu noderīgs uz Zemes palikušajiem?

- Jā!

Kāds grib uzkāpt kalnā, kāds grib uzkonstruēt mašīnu, kāds grib atrast zāles pret vēzi, katram ir savs aicinājums dzīvē! Mani vada vēlme kaut ko izdarīt - kā sevis, tā arī savu pēcteču dēļ.

- Ja tu lidotu uz Marsu, ko ņemtu līdzi?

- Daudz par to domāju, bet tā arī neko neizdomāju. Vienīgais, kas ienāca prātā, - dziesmu grāmata. Tuvinieku fotogrāfijas var paņemt līdzi elektroniskajos datu nesējos... Skaidri zinu, ka nekādus amuletus līdzi neņemtu.

- Ir dažādi aprēķini par to, cik ilgu laiku pirmie kolonizatori varētu izdzīvot uz Marsa - no piecām minūtēm līdz vairākiem desmitiem gadu. Kāds ir tavs novērtējums?

- Gatavojoties programmai, lasīju daudz zinātniskās literatūras. Viena no lielākajām problēmām saistībā ar dzīvi uz Marsa - šai planētai nav pašai sava magnētiskā lauka. Turklāt ir ļoti liels radiācijas risks. Ja pieņem, ka cilvēki uz Marsa virsmas iziet uz stundu dienā, kritiskā radiācijas deva savāksies 60 gadu laikā. Starp citu, pats lielākais radiācijas risks ir nevis uz Marsa, bet gan ceļā uz to. Ir pierādīts, ka uz Marsa ir ūdens. Atdalot ūdeņradi un skābekli, var iegūt elpojamu gaisu. Runājot par elektrības neesamību... To var saražot ar solārajiem paneļiem.

Teorētiski cilvēkiem jau ir iespēja kolonizēt Marsu. Ja visu izdara pareizi.

- Ir vēl kāda, manuprāt, svarīga nianse - juridiskā puse. Mēs visi mirsim. Tas ir neizbēgami. Kā nāves gadījumā uz Marsa varētu noformēt miršanas apliecību, kam būtu tāds pats juridisks spēks kā uz Zemes? Kādus dokumentus un birokrātiskās formalitātes vajadzētu nokārtot, lidojot uz Marsu?

- Ļoti labs jautājums, jo par šo tēmu neviens vēl nav domājis. Domājams, ka miršanas apliecību varētu izdot attālināti. Kā to izdarīt - pagaidām nav zināms. Domāju, ka nākotnē ar to varētu nodarboties ANO. Kad būs izveidota kolonija uz Mēness vai Marsa, organizācijā varētu būt kāds pārstāvis, kas nodarbosies ar juridiskajiem un birokrātiskajiem jautājumiem.

- Ar ko «traku» tu vēl esi nodarbojies bez piedalīšanās «Mars One» projektā?

- Tagad mūsu [zinātkāres centra ZINOO] mērķis - uzbūvēt raķeti, kas varēs uzlidot kosmosā 100 kilometru augstumā. Kad mēs to paveiksim, būsim otrā amatieru komanda pasaulē, kas sasniegusi kosmosu. Pagaidām tas izdarīts tikai Amerikā.

Mēs sākām pirms pusotra gada - uzbūvējām, kā mēs sakām, kartona raķetes, un tagad jau ceļam lielas stratosfēriskās platformas. Mūsu ideja ir nevis palaist raķeti no Zemes, kas ir ļoti dārgi, bet gan mazu raķeti ar balona palīdzību nogādāt 30 kilometru augstumā un palaist no turienes. Ja to izdarīsim, tas būs liels sasniegums ne vien Latvijai, bet visai Eiropai.

- Kā noprotu, projekts «Pirmie Latvijas 100 km kosmosā» sakrīt ar Latvijas simtgadi?

- Jā, mēs to ļoti gribam. Vai izdosies šogad - tas ir jautājums.

Raķešu būvniecība - tā nav nodarbe, ar ko noņemties vakaros pēc darba ar alus pudeli rokās.

Pašlaik divi cilvēki mūsu komandā strādā pilnu slodzi. Ik pēc divām vai trim nedēļām mums ir jauni starti, veicam izstrādājam jaunus risinājumus, sakaru sistēmas, raķešu motorus, elektroniku. Tas ir ļoti nopietns projekts. To, ko mūsu tehniskie puiši paveic nepietiekama finansējuma apstākļos, es sauktu par burvestību.

Foto: Jānis Škapars/TVNET

- Kosmiskais tūrisms. Cik reāli, ka drīzā nākotnē tūristi, kurus garlaiko atpūta Maldīvu salās, varēs lidot apkārt zemeslodei?

- Reāli. Tas ir naudas jautājums. Korporācijas «Virgin Group» dibinātājs Ričards Brensons izveidoja kompāniju «Virgin Galactic», kura pārdod lidojumus kosmosā. Tie ir nevis orbitālie, bet gan suborbitālie lidojumi - liela lidmašīna uznes mazu raķeti 20 kilometru augstumā, no turienes tā paceļas 100 kilometru augstumā un lēnām krīt.

Rupji runājot, tas ir desmit minūšu lidojums kosmosā. Viena biļete maksā 200 tūkstošus dolāru. Šķiet, ka lietuvieši pilnībā nokomplektēja vienu sešvietīgu kosmosa kuģi.

Kopumā pārdotas apmēram 100 biļetes. Patlaban viņi nodarbojas ar nepieciešamajām pārbaudēm. Domāju, ka pirmais starts varētu būt pēc aptuveni diviem gadiem. Nesen lasīju, ka kāds uzņēmums plāno uzcelt viesnīcu Zemes orbītā. Tas varētu prasīt kādus desmit gadus.

- Tātad tā nav fantastika un mēs vēl savas dzīves laikā būsim tam liecinieki?

- Domāju, ka mēs pieredzēsim ne tikai cilvēku izsēdināšanu uz Mēness, bet arī funkcionējošu koloniju uz Marsa. Ar nosacījumu, ka pasaulē nenotiks nekādas globālas kataklizmas. Godīgi sakot, es domāju, ka pats pēc kādiem 20 gadiem varēšu aizlidot uz Marsu.
Foto: Jānis Škapars/TVNET

- Atcerējos anekdoti. Ko būtu visgrūtāk izskaidrot cilvēkam no iepriekšējā gadsimta? Ka man kabatā ir ierīce, no kuras var piekļūt visai cilvēcei zināmajai informācijai un ar kuru reāllaikā var vērot kosmosu, bet es to lietoju, lai skatītos uz smieklīgām kaķu fotogrāfijām.

- Jā, daudzi cilvēki vienkārši nezina, nav dzirdējuši par kādām iespējām, varbūt viņiem trūkst informācijas... Tādā gadījumā, protams, ir vieglāk skatīties video ar kaķīšiem un sunīšiem. Tieši tāpēc mēs esam atvērti un pastāvīgi stāstām par saviem projektiem - ceram, ka ar laiku latviešiem par to parādīsies lielāka interese.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu