Latvijā ir vienas no garākajām darba stundām Eiropā, bet produktivitāte gandrīz divreiz zemāka. «Strādāt gudrāk, nevis smagāk!» Tāds ir viens no mūsdienu darba aizsardzības lozungiem, kas apliecina, ka labi organizēts, intensīvs darbs ir vērtīgāks par nonīktām garām darba stundām. 8 stundu darba diena ir neglābjami novecojusi, saka Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš.
Astoņu stundu darba dienas formāts radās 20. gadsimta 20. gados - pirms simts gadiem, laikā, kad nebija ne datoru, ne viedtālruņu, ne video konferenču iespēju - realitātē, kurā dominēja ražošanas attīstība, smags fizisks darbs, un kas būtiski atšķīrās no tās, kurā dzīvojam mēs. Kūpoši fabriku skursteņi, signāls, kas vēsta darba maiņas sākumu, ar eļļu notrieptas muskuļotas rokas, kas lej metālu, konveijers, pie kura vislielākā vērtē ir čaklas rokas un zemu noliektas galvas, kūpoši veļas katli, baskājaini bērni, kas pienes instrumentus un iznēsā avīzes, Raiņa «fabrikas meitene».
Pagātnes industriālais šarms saglabājies tikai melnbaltās kinolentēs. Tomēr mēs vēl šodien strādājam pēc principiem, kas tika pieņemti šajā vēsturiskajā periodā. Tas ir absurds!
Pirms simts gadiem astoņu stundu darba dienas ieviešana ar divām brīvdienām nedēļā bija milzu sasniegums, bet mūsdienās tas izklausās pēc stulbuma. Vēl senākos laikos norma bija 16 stundu darba diena.
Ne velti daudzviet Rietumeiropā notikusi atbrīvošanās no astoņu stundu darba dienas koncepta jau likumdošanas līmenī. Francijā ar likumu noteikta 36 stundu darba nedēļa. Līdzīgi ir Skandināvijā un virknē Centrāleiropas valstu.
Tikmēr Latvijā ir saglabājusies 43 stundu darba nedēļa, kas nedod labu rezultātu, jo mēs spējam sasniegt tikai 50% no labklājīgo Eiropas valstu produktivitātes līmeņa,
skaidro Ivars Vanadziņš.
«Valstis sāk saprast, ka nav jēgas, ka cilvēki nosēž noteikto laiku, vērtīgāk ir racionāli izmantot laiku, strādājot koncentrēti un pārdomāti. Produktivitāte ir nevis stundu skaitā bet gudrā laika un resursu organizācijā.» Darba ražīguma ziņā visproduktīvākā valsts ir Luksemburga, kaut arī darba ņēmēji šeit strādā tikai 29 stundas nedēļā. Savukārt Jaunzēlandē kāds uzņēmums sācis eksperimentu – tā darbinieki nedēļā strādā četras dienas, bet atalgojumu saņem par piecām. Pētnieki uzskata, ka atpūtušies darbinieki strādā ātrāk, ar lielāku prieku un atbildību nekā noguruši, sliktā noskaņojumā. Vismazāk stundu strādā vācieši, tiem seko dāņi, norvēģi, Nīderlandes iedzīvotāji.
Savukārt visvairāk strādā meksikāņi, korejieši un kostarikāņi.
Pasaulē aizvien vairāk arī citas valstis domā par to, lai cilvēks nepavadītu visu savu dzīvi darbā, bet atvēlētu laiku arī saviem pienākumiem pret tuviniekiem, hobijiem, ģimenei un draugiem.
«Stundu skaits nav kritērijs,» turpina skaidrot universitātes pētnieks, norādot uz tendenci organizēt darba laiku elastīgi, atbilstoši cilvēka individuālajām vajadzībām. Mūsdienās šajā ziņā darbojas princips: mazāk ir vairāk! Kāpēc gan cilvēkam, kurš rīta stundās vēlas pagulēt, sākt darbu deviņos no rīta, ja darba pienākumus iespējams sākt pildīt vēlāk?
«Cilvēkiem ir atšķirīgi diennakts ritmi, pašsajūta dažādos laikos. Ja nav objektīva pamata strādāt noteiktā laikā, kāpēc tas vajadzīgs?»
Pētnieks norāda, ka aizvien biežāk darba laiku piemēro cilvēka individuālajai situācijai, piemēram, radot iespēju aizvest bērnu uz bērnudārzu un skolu. «Astoņu stundu skriešanai vāveres ritenī nav jēga,» saka Darba drošības un vides veselības institūta direktors. Ir laiks pārmaiņām!
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)