Spriežot pēc plašsaziņas līdzekļos redzētā, izmeklētāju darbs advokāta un maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības vietā netika organizēts 21.gadsimta līmenī, intervijā laikrakstam «Diena» izteicies bijušais Kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs, vienlaikus gan piebilstot, ka par daudz ko šajā lietā nevar spriest, jo nezina izmeklēšanas detaļas un noslēpumus.
«Ja skatāmies televīzijas sižetus, redzam, ka pat garāmgājēji tur stāv, skatās, policisti staigā, sarunājas. Tas nav 21.gadsimts. Ko mēs redzam līdzīgos gadījumos citur Eiropā? Notikuma vietu ielenc policijas autobusi, mašīnas, viss ir norobežots. (..) Es neredzēju kinologus, tos vajadzēja izmantot. Var jau būt, ka viņi bija,» laikrakstam norāda Pumpurs.
Viņš uzsver, ka tas nav pārmetums policijai, bet drīzāk pārdomas, raksturojot to lielo darba apjomu, kas tādā situācijā iespējami operatīvi veicams. «Būtu lietus vai ziema, tad pēdas jāglābj vēl trakāk - ko tad mēs pēc tam teiksim: jā, ziniet, slepkavība notika, bet uznāca lietus, mums visu aizskaloja?»
Turpinot par policijas darbu notikuma vietā, Pumpurs «ar pilnu atbildību» apgalvo, ka šī vieta bija jānorobežo, lai apkārtējiem nebūtu redzams itin nekas. «Bija vai nu jāuzbūvē telts, vai mobilā sēta apkārt, lai ne žurnālisti, ne kāds cits neredzētu, kas notiek notikuma vietā. Principā plašāka sabiedrība nedrīkstēja zināt ne mašīnu, ne krāsu, ne cilvēkus, ne kas atrodas notikuma vietā,» uzskata bijušais Kriminālpolicijas priekšnieks.
Vaicāts, vai tad noteiktu detaļu izpaušana nevarētu veicināt informācijas saņemšanu no lieciniekiem, Pumpurs atzīst, ka liecinieku ziņas ir svarīgas, bet tad, kad notiek šāds notikums, vispirms nepieciešams nodrošināt informācijas aizsardzību, lai nepiederošām personām maksimāli samazinātu pieejamās informācijas daudzumu. To pēc tam varot izmantot izmeklēšanas interesēs. «Izmeklētājs tad var vērtēt, ko dodam, ko ne, ko jautājam un kam. Izmeklētājam tā vairāk iespēju manevrēt, noteikt izmeklēšanas taktiku, stratēģiju,» skaidro Pumpurs.
Viņš arī domā, ka Bunkus slepkavības vietā policisti pavadīja ļoti maz laika. «Protams, kāds var man iebilst, ka tur nebija vērts, piemēram, mikrodaļiņas meklēt, bet es oponēšu, ka mēs nezinām - varbūt, ka bija vērts, tāpat kā precīzi mērīt lodes kustības leņķus, virzienus utt., ko es arī no reportāžām nemanīju. Mēs neredzējām, kāda apjoma darbi notiek otrā vietā, kur sadedzināja automašīnu. Tur tam pašam vajadzēja būt. Tur pēdu ir daudz vairāk nekā vietā, kur upuris,» no pieredzes stāsta kādreizējais izmeklētājs.
«Es negribu pārmest, ka kāds kaut ko dara nepareizi, bet no televīzijas filmētā un bildēm, kas publicētas presē un internetā, redzams, ka slepkavības vietā iztrūka superdisciplīnas un ideālās kārtības informācijas vākšanā. (..) Pilnīgi paļaujos uz saviem bijušajiem kolēģiem, zinu, ka arī tagad vēl strādā daudzi augstākās raudzes profesionāļi. Viņi nav jānosoda par to, ja neatklās noziegumu, jo ir arī objektīvi apstākļi, bet viņi būtu jānosoda tad, ja viņi kaut ko neizdarīs, kas būtu bijis jāveic. It sevišķi notikuma vietas apskatē, ar to domājot ne tikai tur, kur šāva vai nodega mašīna, bet arī dzīvesvietā, darbavietā, arī iespējamās noziedznieku un upura tikšanās vietās - vai nu kur viņam varēja sekot, vai kontaktēt, vai komunicēt utt. Varbūt tas darīts, nezinu, bet skaidrs, ka policistiem vajadzēja arī kapus apmēram 2-3 kilometru rādiusā visus izstaigāt, «izķemmēt«. Man ir pārliecība, ka tur bija jābūt gan pēdām, gan, iespējams, arī ierocim. Jo staigāt 21.gadsimtā ar automātisko ieroci apkārt pa Rīgu pēc nozieguma izdarīšanas ir neprāts,» prāto Pumpurs.
Viņš laikrakstam gan atzīst, ka, lai saglabātu informāciju, kas tiek iegūta notikuma vietā, izmeklētājam ir jāstrādā maksimāli ātri, jo daudz kas var izgaist, pazust un pārvērsties, līdz ar to tiek savākts tāds informācijas apjoms, ko vairs nevar pārbaudīt un apstrādāt. «It sevišķi digitālajā pasaulē - ir tik daudz pēdu, tik daudz mikrodaļiņu, tik daudz «vieninieciņu» un «nullīšu» mums apkārt notikuma vietai, ka mēs noteikti varam atrast, izskaitļot noziedznieku. Vai to varēs izdarīt? Nezinu.»
Bijušais Kriminālpolicijas priekšnieks intervijā «Dienai» arī norāda, ka pēc šādas slepkavības konstatēšanas bija jāpastiprina kontrole uz valsts robežām, tādējādi liekot noziedzniekiem nogaidīt un ar to iegūstot laiku. «Izklausīsies pēc deviņdesmitajiem, bet es būtu arī nedaudz stresa līmeni pacēlis pilsētā, lai policisti būtu pamanāmāki. Par to gan augstākās vadības sanāksmē vajadzētu izdiskutēt, bet tas cieši saistīts ar stratēģiju, kādu izvēlas izmeklētāji. Šādos gadījumos plānošana un visu iesaistīto koordinēšana prasa lielu darbu,» atzīst Pumpurs.
Kā ziņots, Bunkus tika nošauts savā automašīnā «Range Rover» 30.maija rītā plkst.8.40, Rīgā, pie Meža kapiem.
Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (V) aģentūrai LETA drīz pēc tam norādīja, ka, visticamāk, notikusi pasūtījuma slepkavība, kas saistīta ar Bunkus profesionālo darbību, bet nevar izslēgt arī citas versijas.
Notikuma vietā redzēta arī kāda furgona tipa automašīna ar tentu, kas neilgi pēc slepkavības turpat netālu tika atrasta degam.
Valsts policija saistībā ar notikušo sākusi kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 116.panta par citas personas slepkavību un aicina atsaukties notikuma aculieciniekus vai tos, kuriem ir jebkāda informācija par šo noziegumu.
