Kopā ar draugu pēc bakalaura grāda iegūšanas augstskolā nolēmām doties uz Nīderlandi, lai nopelnītu un iekrātu nedaudz naudas, kas nepieciešama, lai liktu pamatus mūsu tālākajiem dzīves plāniem. Internetā atradām kādu darbā iekārtošanas aģentūru, kas piedāvāja strādniekiem no citām valstīm ne tikai darbu, bet arī dzīvesvietu. Tā kā diži daudz variantu mums nebija, nolēmām braukt tieši uz turieni, jo sākumā, kā zināms, vienmēr vislielākās problēmas ir ar dzīvesvietas atrašanu, bet, strādājot šajā aģentūrā, šis jautājums būtu atrisināts. Par labu šai aģentūrai nosliecāmies arī tādēļ, ka internetā bijām lasījuši, ka tur strādā un dzīvo arī daudz latviešu. Tā sakot – ja jau tur ir savējie, tad, iespējams, būs vieglāk!

Foto: Mobilais reportieris

Protams, jau pirms braukšanas uz turieni sapratām, ka dzīve tādos apstākļos nebūs „rožu dārzs”, jo dzīvošana paredzēta bungalo tipa mājiņās – un katrā dzīvo četri cilvēki. Aizbraucot uz turieni un ieraugot mūsu dzīvesvietu, protams, nebijām visai apmierināti, jo bungalo bija daudz mazāks, nekā bijām iedomājušies, turklāt par šo „komfortu” bija jāmaksā 60 eiro nedēļā no katra, bet nu neatlika nekas cits kā samierināties ar šo faktu un to pieņemt. Dzīvojām kopā ar vēl diviem latviešu puišiem un jau drīz vien sapratām, ka mūsu jaunie kaimiņi nav tie cilvēki, ar kuriem būtu viegli sadzīvot.. Man personīgi pēc garas darba dienas, atnākot „mājās”, gribas mieru, bet mūsu kaimiņi bija skaļi līksmotāji, pie kuriem vakaros un naktīs gandrīz vienmēr kāds nāca „tusēt”, un ar to es nedomāju vienkāršu klusu pasēdēšanu draugu vai čomu lokā. Nebija visai patīkami naktīs pamosties no tik skaļas mūzikas, ka ausis krīt ciet, it īpaši tad, ja nākamajā dienā agri jāceļas uz darbu. Arī kārtības jautājumos sanāca daudz strīdu, jo kaimiņi pēc darba un, protams, arī brīvdienās dzēra, kā paši teica, „lai laiks ātrāk paietu”, un novākt aiz sevis netīros traukus nemācēja. Nemaz nerunājot par grīdas izslaucīšanu vai vannas istabas sakopšanu pēc tās izmantošanas.

Foto: Mobilais reportieris

Un ne jau mūsu kaimiņi bija tādi vienīgie. Satikām arī citus jauniešus, kuriem bija problēmas šajos jautājumos ar saviem kaimiņiem. Un runāšana, protams, arī bija tikai lieka mēles kulstīšana, jo vai tad kāds ieklausījās? Vairums latviešu jauniešu bija tik aizņemti ar nopelnītās naudas (par 40 darba stundām nedēļā apmēram 200 eiro) notriekšanu kārtējā dzerstiņā, ka pret visu apkārt notiekošo bija palikuši vairāk vai mazāk, bet vienaldzīgi.

Foto: Mobilais reportieris

Un runa jau nav tikai par kārtības jautājumiem un katra cilvēka attieksmi pret tīrību.. Tur pavadītajā laikā saskāros ar tādu latviešu nodevību, nenovīdību, slinkumu, liekulību un skaudību, ar kādu nekad iepriekš dzīvē nebiju saskārusies. Mēs tā jau esam maza tauta un mums visiem, it īpaši, esot ārzemēs, svešumā, vajadzētu turēties kopā, bet nē – izskatās, ka mēs, latvieši, to nemākam, nu nav mums tās vienotības sajūtas. Ne Latvijā, ne ārpus tās!

Foto: Mobilais reportieris

Bija skumji noskatīties, kā jaunieši – latviešu tautas nākotne - tā vietā, lai kaltu nākotnes plānus un augtu kā personības, lai kaut ko no dzīves mācītos un saprastu, notriec savu brīvo laiku, dzērumā ballējoties apkārt, aprunājot tur iegūtos „draugus” un guļot cits ar citu; varētu šķist, ka, nokļūstot tur, esmu iemaldījusies kādā meksikāņu seriālā, kur intrigas nemitas pat ne mirkli.

Foto: Mobilais reportieris

Protams, satikām arī pozitīvus un gudrus latviešus, ar kuriem bija prieks apspriesties un kopā pavadīt brīvo laiku, tomēr par vairumu no jauniešiem man kā latvietei bija kauns. Un ne tikai es, bet arī jebkurš cits cilvēks pēc iepazīšanās ar kādu cilvēku par viņu spriedīs pēc viņa uzvedības un personības, attieksmes pret darbu, dzīvi un visu pārējo.

Foto: Mobilais reportieris

Un mums, latviešiem, derētu atcerēties, ka neatkarīgi no tā – esam dzimtenē vai svešumā, mēs esam un paliekam latvieši un ar savu uzvedību un darbībām „nesam” pasaulē arī Latvijas vārdu, jo nereti pēc viena cilvēka mēdz spriest par visu tautu. Tāpēc nedarīsim kaunu ne sev, ne saviem tautiešiem!