Suns nedomā kā cilvēks, nez kāpēc cilvēkam liekas, ka suns tas pats cilvēks vien ir. Un nav te runa par to, kurš vainīgs - cilvēks vai suns. Cilvēks ir pats vainīgs, ja kaitina suni, vai ja saimnieks neaudzina vai nepieskata savu suni. Tad gan!
Bet ir arī kaudzēm citu situāciju, kad suni sabiedē bērneļi, kas vnk iet garām un savā starpā! sāk bļaustīties, suns var ņemt un mesties virsū, tāpēc, ka ir suns nevis cilvēks. Protams, jautājums tad, kas tas par suni un kur viņš radās (bet bija un viss), bet nebija tie bērni vainīgi un suni neaiztika.
Vai arī sunim kādreiz ar kāda cilvēka smaku ir kādas savas īpašas asociācijas (atmiņas no pagātnes), ko šis cilvēks nemaz nevar zināt. Tas tā vairāk "Bum" un citiem, kas saka, ka vainīgs vienmēr ir tas nabaga cilvēks, kas tieši tur un tieši tad ir patrāpījies. Nu itin bieži tas tas konkrētais cilvēks neko nav nodarījis tam konkrētajam sunim, kas viņu sakož!
Ne jau suņi ir vainīgi,vainīgi ir cilvēki ar saviem m.sliem galvās ,kas atsakās vai arī atstāj uz ielas suni! Tas arī viss! Jādomā tak ir ar galvu! Tik pat labi var uz ielas atstāt savu bērnu,tas pats!
kādreiz kaimiņos dzīvoja sīkie, kas regulāri kaitināja citu kaimiņu piesietu pie ķēdes rotveileru. meta ar akmeņiem, centās nolaistīt ar ūdeni. tad nu vienreiz šis suņuks norāvās no ķēdes.. viens sīkais palika bez pēcpuses, otrs bez rokas daļas.
secinājumi domāju nav nepieciešami.
Parasti no suņiem nebaidos, arī tad, ja vilkveidīgais pienāk tuvu klāt un ošņā drēbes. Man uzreiz šķiet, ka viņam gribas ēst un sāku štukot ko varētu iedot, baiļu kā tādu nav. Izņēmuma gadījums ir ja redzu kaukāziešus, tad gan. Bet suņu bari parasti vienmēr ir paši ar sevi aizņemti, nav nācies novērot, ka viņi terorizētu cilvēkus. Vienīgais izskaidrojums varētu būt, ja gadījies, ka barā ir suns, kas fiziski ccietis no cilvēkiem, tad gan un ja viens uzmetas, citiem arī instinkts var pamosties.
Kadu laiku atpakal dzivoju Kundzinsala, tur si klainojoso sunu problema bija ipasi aktuala. Manai draudzenei bernins taja laika bija pavisam mazs un reiz dodoties pastaiga mus aplenca klainojoso sunu bars, visi taja mirkli sastingam un tas, laikam, mus ari paglaba.
Taja pasa diena zinoju attiecigajiem dienestiem, tomer neladas darbibas nesekoja, it ka masina esot viena uz visu Rigu.......
Ik pa brīdim nākas no suņveidīga agresora bēgt. Pagaidām sanācis, ka vienmēr esmu bijis ar velo un minoties prom arī sanācis iešaut sunim ar kāju. Neesmu dzīvnieku nīdējs, bet nu nevēlos arī tikt sakosts. Vai tiešām ir tik grūti piesiet šādus nezvērus?
Man nākas ciest no maza vaukšķa,kas izlaists uz ceļa pie privātmājas. Nekož un, tas it kā zināms, bet nervu šūnas beigtas katrreiz, kad viņš blakus griezīgi un skaļi ievaukšķas.
Jā, man arī uzbruka klaiņojošs suns. Gāju vnk pa ielu, izskrēja no kaut kurienes, uzlēca man virsū un iekoda kājā. Diemžēl dzīvoju privātmāju rajonā, kur praktiski katrā mājā ir suns (vairumā gadījumu - liela izmēra), un tāpat praktiski katru otro dienu kāds nepieskatīts gadās man ceļā.
Ne jau pamesti tie suņi ir, visi kā viens tikai saimnieka nepieskatīti.
Nu man reiz kājā ieķērās suns, kad braucu ar velosipēdu. Tikai viņš nebija klaiņojošs, vienkārāši pensionāre, kurai viņš piederēja bija tik nevarīga, ka nemaz nevarēja viņu novaldīt. Patiesībā vajadzētu arī sākt purināt tos saimniekus, kas laiž no pavadas suņus bez uzpurņa, jo šamie ar bieži pieksiren rūkdaami, a saimnieks tik kleidz - tikai sunim tajā brīdī ir po***.
Bet par brīžiem, kad klaiņojošie pārbiedē nemaz nerunāsim, jo ir gadījies, ka tu ej viens pats distanci ar pakaļejošu klaidoni, pavadot 20 min anormālā stresā un raustīgām kājām...
ne man, bet manam sunim ir nācies ciest nevis no klaiņojošiem suņiem, bet no suņiem, kuru saimnieki nezina, kas ir siksna un laiž savējo suni skraidīt, līdz tas uzmetas virsū manējam.
Uz ielas visvairāk man bail no pretīmejoša suņa, ne no piedzērušos krievu bara, kas demulē pieturu. Lai drīzak ar suņiem policija nodarbojas, nevis uztver par normu klaiņojošus suņus