Kā stāsta pašvaldības priekšsēdis Andris Sadovskis, neoficiālās sarunās VNĪA pārstāvis solījis pat piemaksāt aptuveni 50 tūkstošus latu, lai tiktu vaļā no liekās nastas. Pagājušonedēļ deputāti nolēma atbildēt tikai tad, kad būs skaidri zināms, ar kādiem nosacījumiem un kāda summa tiek piedāvāta. Otrs iemesls – Latvijas Vides aizsardzības fonds (VAF) bijušās radiolokācijas stacijas (RLS) apkārtnes uzlabošanai šogad paredzējis 20 tūkstošus latu. 10 tūkstoši domāti iedzīvotāju veselībai un labklājībai, otra puse – vides sanācijai un aizsardzībai. RLS apkārtnes pašvaldībām un organizācijām līdz 15. maijam jāiesniedz projekta pieteikumi. Trešais iemesls – nez no kurienes nacionālajā un ārvalstu presē pavīdējušas ziņas, ka ASV domājot izvietot karabāzi kādā Baltijas valstī un Latvijā piemērota vieta esot "Skrunda-1". Sasolīja un piemānīja Kopš 1999. gada rudens, kad aizgāja pēdējie krievu armijas pārstāvji, pilsētiņa ir VNĪA īpašums. Vispirms objekts piedāvāts Raņķu pagasta padomei, bet deputāti jau toreiz bija ar rokām un kājām pret, jo nojauta, ka impērijas militārās paliekas sagādās vairāk rūpju nekā labuma. Kādreiz padomju armija bija aizņēmusi gandrīz 200 hektāru, kas piederējuši Kopu dzimtai. Rīdzinieks Laimonis Kops atguvis senču mantojumu – 115 hektāru zemes apkārt kara pilsētiņai, bet 41 hektārs iežogotas teritorijas palicis pašvaldībai. To sargā Kuldīgas rajona policijas pārvalde. Viņpus žoga var iekļūt vienīgi ar VNĪA atļauju. Aģentūras preses sekretāre Inese Kreicberga pastāstīja, ka ilgi meklēta organizācija, kas apņemtos saimniekot. Bet pirms diviem gadiem viss, lai atrastu saprātīgu izmantotāju, izmēģināts un VNĪA sāka domāt par iespēju nojaukt. Kavēja vienīgi 2001. gada 1. janvāra nomas līgums ar atklāto sabiedrisko fondu "Kurzeme", kurš grasījies objektu pārveidot par milzīgu atpūtas un tūrisma centru. Par "Saules pilsētiņu" rakstījis arī "Kurzemnieks", plānus nosaucot par pasakainiem. Lai gan uzņēmēji un citas personas, kas fondu dibināja, droši vien rosās citā vietā, ir vērts atgādināt solījumus: tur būšot komerccentrs, izstāžu zāles, kara muzejs, pat lidosta, kuģu būvētava, hipodroms un viesnīca 3000 viesiem, baseini, medību bāze, zirgaudzētava utt. Diemžēl solītāji ne vien neizpildīja saistības, bet palika parādā gan par nomu, gan apsardzi. Tāpēc VNĪA līgumu lauza 2001. gada 31. decembrī – gadu pirms termiņa. Zviedru nauda izkūp gaisā „Sākumā bija diezgan saprātīga doma – nodot fiziskajām vai juridiskajām personām pa ēkai nojaukšanai," stāsta VNĪA pārstāvis Jānis Grīnbergs. „Bet pirms tam jāiemaksā tāda kā drošības nauda, kas tiek atdota, ja objekts atstāts kārtībā. Taču atnāca "Kurzeme" un sākās izlaupīšana. Toreiz vēl bija ko ņemt." Kā atzīst A.Sadovskis, tā bija kļūda un mācība – citus pretendentus objekta īpašnieki vērtēja vienīgi kritiski. Vēl janvārī viens no fonda pārstāvjiem zvanījis un apjautājies, kas jauns, bet ar to interese par "Skrundu-1" aprobežojusies. „Gan pirms, gan pēc fonda daudzi nāca skatīties – i latvieši, i ārzemnieki, bet pazuda, kad saprata, ka no valsts naudu nedabūs," secina pagastvecis. Kopš krievu aiziešanas valdība vairākkārt solījusi palīdzēt. 90. gadu beigās Finanšu ministrija izveidoja Skrundas RLS vides un Krievijas militāro pensionāru repatriācijas fondu, kuram Zviedrijas valdība piešķīra vairāk nekā 800 tūkstošus latu. „Kur tā nauda palika, kas to lai zina," turpina A.Sadovskis. „Amatpersonas stāsta, ka atdota Rīgas komercbankas sanācijai, bet oficiālas atbildes nav. Esam rakstījuši vēstules Ministru kabinetam, Finanšu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Pagājušogad saņēmām atbildi, ka Vides aizsardzības fondā no zviedru dāvinājuma esot vairs nedaudz vairāk par 100 000 latu. Šogad viņi piedāvā 20 tūkstošus. Tā kā reiz jau katra pašvaldība rakstīja projektu atsevišķi, bet neviena nedabūja ne santīma, šoreiz Skrundas novads nolēmis nesadrumstaloties. Pirmdien sadarbības apvienībā Skrundas, Raņķu, Nīkrāces, Rudbāržu un Laidu pārstāvji nolēma rakstīt vienu projektu." Piesārņojuma tikpat kā neesot Liepājas reģionālās vides pārvaldes pretenzijas par dabas piesārņojumu likvidētas. Nekā īpaša pat neesot bijis. „Degvielas bāzi un dažas cisternas aizveda, zemi atjaunoja par VNĪA naudu," skaidro J.Grīnbergs. „Tas ir spļāviens jūrā, salīdzinot ar piesārņojumu citviet. Indīgu vielu te bija maz, bet radiācijas vispār nemaz. Četrus gadus speciālisti pat no ārvalstīm pētīja, bet neko nepierādīja. Varbūt atrada vienu vai divas priedes, kas sazin kāpēc nokaltušas. Manuprāt, politisku apsvērumu dēļ elektromagnētiskā starojuma ietekme bija uzpūsta. Vajadzēja taču visiem spēkiem izdzīt krievu militāristus. Tomēr, ja vides fonds piedāvā naudu veselības uzlabošanai, tā jāņem noteikti. Vide taču sabojāta." Par katru cenu nauda jāatdod Pretēji raņķeniekiem, kurus kara pilsētiņas jautājums, šķiet, nogurdinājis kā krievu okupācijas, tā latviešu privatizācijas laikos, zemes īpašnieks joprojām nevar rimties par pazudušo naudu. Vēl nesen viņš kārtējo reizi vērsies VAF, prasot kompensāciju vides atjaunošanai. Viņš nav atteicies arī no prasības atgūt tēvu zemi, uz kuras celta pilsētiņa. „800 000 latu nevar tā vienkārši pazust," Laimonis Kops ir sašutis. „Cik man zināms, 100 000 tika samaksāti krievu repatriantiem, bet pārējā nauda? Ir taču jāpilda starptautiskie līgumi; ja reiz nauda piešķirta vides atjaunošanai, tad nedrīkstēja to izlietot citiem mērķiem." Krievi atstāja ideālā stāvoklī „Ja jūs būtu redzējuši, kā te izskatījās, kad militāristi gāja prom," tā A.Sadovskis. „Zālīte nopļauta, viss sakopts, ne cigaretes gals nemētājās. Ja neņem vērā politiskos aspektus, krievu izdzīšana bija kļūda. Milzīgu naudu mēs te pelnītu, ne tikai Raņķi, viss Kuldīgas rajons dzīvotu pārticībā. Es pat nezinu, cik īsti viņu bija. Brīžiem Raņķos skaitījās vairāk nekā divarpus tūkstoši cilvēku. Pats brīnījos, kur tādi cipari. Tikai vēlāk uzzināju, ka kāda daļa pieskaitīta iedzīvotājiem. Līdz ar to arī nauda nāca. Piecstāvu mājās dzīvoja oficieri, izglītoti cilvēki, jo te bija smalka karaspēka daļa. Banka, sadzīves pakalpojumu kombināts, kinoteātris, hospitālis, klubs, bērnudārzs, skola, restorāns un veikals, kurā vienmēr desas varēja nopirkt. Zaldātiem bija kazarmas saimniecības daļā, viņi lokatora teritorijā pat netika. Aizbrauca ar mašīnu līdz vārtiem un pārsēdās citā. Milzīga slepenība bija. Aizejot krievi visu atstāja ideālā stāvoklī. Nu dažos gados krūmi saauguši cilvēka augumā, zāliens pārvērties kūlas klajumos, ābeļdārzs nekopts." Apskatot ēkas, var redzēt, ka laikazobs vareno saimniecību tomēr nav pārāk postījis – piecstāvenēs nesvilpo vējš, jo durvis aizzīmogotas un logi, kā par brīnumu, visi nav izsisti. Sākumā nelikumīgi mantas tīkotāji vai huligāni bijuši bieži viesi, pēdējā laikā tos manot retāk. Tomēr klusajā teritorijā reminiscences par padomju armijas varenību mijas ar tikpat biedējošu pamestību un nenovēršamību. Vai tiešām jāgrauj nost Gan VNĪA, gan pašvaldība un zemes īpašnieks ir vienisprātis: ne atpūtas un tūrisma bāzes, ne cita vairāk vai mazāk utopiska kompleksa, pat muzeja te nebūs. Ēkas ir jānojauc. „Ja ko gribēja, tad vajadzēja darīt pakāpeniski vēl tad, kad krievi bija," saka J.Grīnbergs. „Tagad te neko vairs nevar izmantot – komunikācijas, apkure, elektroinstalācija jātaisa no jauna. Artēziskās akas aiztamponētas. Šaubos, vai te var iegūt labus materiālus." Lai atjaunotu pilsētiņu, vajadzētu aptuveni miljons latu. Tikpat – lai nojauktu. „Būvvaldē noskaidroju, ka projekts maksā 10% no ēku vērtības, tātad 100 000 latu. Līdz ar pilsētiņu VNĪA būtu mums jādod pietiekami liela summa projektam, nojaukšanai, rekultivācijai," rēķina A.Sadovskis. Te jāpiemin, ka, kopš lauzts līgums ar fondu "Kurzeme", aģentūra algo teritorijas apsardzi par 2000 latiem mēnesī un pašvaldībai maksā nekustamā īpašuma nodokli – gandrīz 8000 latu gadā. Bet diplomētais būvinženieris L.Kops saka: „Ja man ļautu rīkoties un dotu naudu – aptuveni 20 tūkstošus vienas ēkas nojaukšanai, es to izdarītu kvalitatīvi. Nelaime tā, ka tāpat kā citos jautājumos vara dota nekompetentām personām. Daži to apzinās, klusē un izvairās no konkrētiem lēmumiem. Zviedru nauda jāatgūst, ēkas jānojauc, būvmateriāli jāiekonservē, lai vēlāk, kad cilvēkiem būs nauda, tos pārdotu. Aptuveni 30% no vērtības varēs dabūt." Amerikāņi pat nedomā nākt Atgriežoties pie politiskām nostādnēm, pašvaldības un VNĪA pārstāvis atzīst, ka NATO ar Latviju sarunas pat nebūtu sācis, ja te kaut viens militārists paliktu. Pirms kāda mēneša vairāki žurnālisti zvanījuši padomes priekšsēdim un taujājuši par amerikāņu interesi. „ASV nemūžam te nenāks," teic A.Sadovskis. „Tie cilvēki taču ir civilizēti, te nekas vairs neatbilst mūsdienu prasībām, vieglāk uzcelt no jauna." *** 1967. gadā uzcelta Skrundas radiolokācijas stacija, lai sargātu gaisa telpu un brīdinātu par iespējamiem uzbrukumiem Padomju Armijai. 1995.g. 4. maijā uzspridzināts nepabeigtais jaunā lokatora korpuss. 1998.g. 31. augustā pārtraukta vecā lokatora darbība. 1999.g. novembrī no "Skrundas-1" aiziet pēdējās Krievijas militārpersonas. Raņķos krievu karaspēks atstāja 10 piecstāvu dzīvojamās mājas ar 540 dzīvokļiem, viesnīcu 50 vietām, poliklīniku, hospitāli, bērnudārzu, divas sporta zāles, divus klubus vairāk nekā 400 skatītājiem, veikalu, ēdnīcu, trīs kazarmas, pa divām pārvaldes un administrācijas ēkām, pirti, veļas mazgātavu, stadionu, autoparku, darbnīcas, apsildāmās garāžas, telefona centrāli, milzīgu komunikāciju tīklu u.c. 2000. gadā pilsētiņu pārņēma Valsts nekustamā īpašuma aģentūra.