Latgaļu senvalstij Jersikai - 800.

Jersikas pagasta teritorijā, straujā Daugavas pagriezienā, stāvā krasta pacēlumā atrodas Jersikas pilskalns. Pirms daudziem gadsimtiem te pacēlās latgaļu pils, kuras varenuma liecības tagad slēpj zeme, bet tās vārdu mantojis pagasts un tā iedzīvotāji. * Jersikas latgaļu pils celta pirms 800 gadiem. * Pirmie iedzīvotāji te apmetušies uz dzīvi jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Tātad - krietnu laiku, pirms teritoriju sāka apdzīvot latgaļi, pirms sāka domāt par savas pils un pilsētas celšanu. * XII un XIII gadsimta mijā diženajā Jersikas pilī valdīja karalis Visvaldis. Tikai nedaudzi zemju valdnieki šajā laikā tiek godāti tik augstā titulā. * Jersikas pils bija lielas valsts, kura aptvēra latgaļu novadus starp Daugavu un Gauju, galvaspilsēta. Pirmās ziņas atrodamas Indriķa hronikā "Jersika allaž bijusi cilpa un it kā liels velns visiem..." -- šie hronista vārdi nepārprotami apliecina Jersikas nozīmību un varenību tajos laikos. Pilskalns ierīkots 18 m augstā Daugavas krasta pacēlumā, vietā, kur Daugava savā tecējumā strauji pagriežas taisnā leņķī uz rietumiem. Daugavas otrā krastā iepretim Jersikai uz savrupa kalna atradusies Dignājas pils. Ap 800 m augšpus abiem pilskalniem Daugavā atrodas Ploņu sala. Pilskalnam ir 75x100 m liels laukums, bet blakus esošā senpilsēta aizņēmusi ap 10 ha lielu teritoriju. Jersikas pils kā valdnieka Visvalža pārvaldītās latgaļu valsts centrs vairākkārt minēta hronikas dažādos dokumentos. Pirmās ziņas par Jersiku atrodamas Indriķa Livonijas hronikā un attiecināmas uz 1203. gadu. Hronists apraksta Polockas karaspēka uzbrukumu Ikšķilei un Jersikas valdnieka un lietuviešu iebrukumu Rīgas teritorijā. Pils ar senpilsētu atradusies stratēģiski izdevīgā vietā, kur pāri Daugavai bijusi pāreja, t.i., kur Daugavas ūdens un sauszemes ceļu šķērsojis no Lietuvas ejošais sauszemes ceļš. Šo ceļu bieži izmantojuši savos karagājienos lietuvieši, ar kuriem Visvaldim bijušas radniecīgas attiecības - Visvalža sieva bijusi kāda lietuviešu valdnieka Daugerūta meita. Glābjot sievu, Visvaldis kļūst par lēni Hronikās nav atrodamas plašākas ziņas par Jersikas pili. No 1209. un 1214. gada cīņu aprakstiem konstatējams, ka Jersikas pili apjozis nocietinājums ar vārtiem un grāvi. 1209. gadā vācu krustneši uzbrukuma laikā iegūst bagātīgu laupījumu - lopus, drēbes, sudrabu, purpuru, naudu, baznīcu inventāru - zvanus, svētbildes, sagūsta sievietes un bērnus, bet pili nodedzina. Šie notikumi iezīmē liktenīgu pavērsienu Jersikas pils un tās valdnieka pārvaldīto zemju vēsturē. Lai atgūtu gūstekņus, kuru vidū bija arī Visvalža sieva, Jersikas valdniekam pēc viduslaiku paražas bija jānodod savi valdījumi baznīcai. Visvaldis kļuva par bīskapa lēņu vīru. Jersikas valdnieka pārvaldē palika Jersikas pilsēta ar novadu un tai piederīgiem labumiem. Vēl tai pašā 1209. gadā tiek uzsākta nodedzinātās pils atjaunošana. 1212. gadā, kad pie Jersikas notika vēsturiskā apspriede starp Polockas kņazu Vladimiru un bīskapu Albertu, kura lielā mērā noteica turpmākos notikumus Latvijā, pils jau bijusi atjaunota un krievu karaspēks atradies pilī. Vienošanās rezultātā Polockas kņazs zaudēja savus mesliniekus Daugavas lejtecē un vāciešiem pavērās ne tikai brīvs tirdzniecības ceļš pa Daugavu, bet arī iespēja paverdzināt Daugavas reģiona iedzīvotājus. Turpmākajos gados vācu spiediens pastiprinās un Jersikas valdnieks spiests pakāpeniski nodot savus īpašumus baznīcai, kura tos izlēņoja. 1224. gadā Jersikas pils pusi ar visu tai piederīgo kā lēni saņem Ikšķiles bruņinieks Konrāds. Pēc Visvalža nāves 1239. gadā Jersikas pils pastāv kā virsbīskapa un ordeņa kopīpašums. Kāds dokuments vēsta par abu īpašnieku nodomu celt Jersikā pili kristīgās ticības ienaidnieku savaldīšanai. Kā lēni Jersikas pili ar tuvākajām zemēm pārvaldījusi muižnieku Ikšķiļu dzimta, ko apliecina dokuments, kas sastādīts 1348. gadā, kā arī dokuments, kurā norādīts, ka Ikšķiļu dzimtas priekšteči jau kopš kristīgās ticības ieviešanas Jersiku pārvaldījuši. Jersikas pils pēdējo reizi minēta 1375. gadā Vartbergas Hermaņa hronikā, aprakstot 50 lietuviešu karavīru noslīkšanu pie Jersikas, pārceļoties pāri Daugavai Lietuvas karaļa Ķeistuta organizētā sirojumā pa Latgali. Bet Jersikas vārds pēdējo reizi lasāms vēl kādā 1431. gada dokumentā - cisterciešu ordeņa lūgumā pāvestam apstiprināt viņiem kopš 1257. gada īpašumā esošās zemes Jersikā. Seno Jersiku palīdz atrast arheologi Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka pilskalns pēc 14. gs. vairs nav apdzīvots. Neskatoties uz to, ka dzīve senpilsētā, šķiet, tomēr turpinājusies, ko apliecina izrakumos atrastās senlietas un monētas, sakarā ar zemju izlēņošanu un muižu veidošanos radās jauni vietu nosaukumi. Tādējādi Jersikas vārds izzūd, lai dažus gadsimtus vēlāk pētnieku vidū izraisītu plašas diskusijas par pils atrašanās vietu, kuru rezultātā nostabilizējās uzskats, ka Jersikas pils jāmeklē uz Dienvidaustrumiem no Līvāniem - kādreizējās Cargrades tiešā tuvumā pie Šlosbergas muižas ēkām, tagadējā Jersikas pagastā," tā "Jersikas ziņās" par Jersikas senvēsturi rakstīja Jersikas arheoloģiskās ekspedīcijas vadītāja A. Vilcāne. Daudzus sava darba gadus Antonija Vilcāne ziedojusi Jersikas pilskalna izpētei, 1990. gadā aizsākot šo darbu akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča vadībā. Pēc divām sezonām A. Vilcāne pārņēma izrakumu vadību. Te nav iespējams pilnībā pārskatīt šajā laikā (1990.-2002. g.) paveikto, var vienīgi pieminēt pašu būtiskāko. Salīdzinot ar 1939. gada profesora F. Baloža atklājumiem (pētījumus uzsāka 1939. gadā), tālāk atsegta aizsardzības sistēma kā agrākajā, tā arī vēlākajā apdzīvotības periodā. Atsegtas arī ēku paliekas, celtas pēc Jersikas pirmās nopostīšanas 1209. gadā. Līdzšinējos izrakumos iegūtas 3840 senlietas. Krāšņās rotas, keramika, citi amatniecības priekšmeti, zemkopības un zvejas darbarīki, ieroči sniedz visai tiešu liecinājumu par seno latgaļu kultūras īpatnībām, izvērsto saimniecisko darbību un savam laikam atbilstoši pārticīgo dzīvi. Jersikas zemē sēja rudzus, kviešus, miežus, auzas, vīķus, audzēja linus un kaņepes. Par nodarbošanos ar lopkopību liecina mājdzīvnieku - cūku, aitu, liellopu u.c. kauli, kuru atrasts daudz vairāk nekā medījamo dzīvnieku kaulu. Daugavā un Jersikas ezerā zivis zvejotas ar āķiem, žebērkļiem un tīkliem. Tajā laikā Daugavā ķerti asari, līdakas, sami, laši u.c., turklāt tās bijušas par tagadējām zivīm. No meža zvēriem medītas caunas, aļņi, bebri. Dažu dzīvnieku zobi un ilkņi (mežacūku un lāču), bebru pēdas kauliņi izmantoti arī kā rotu elementi un amuleti. Ka liecina hronikas, Jersikas karavīri bieži devušies karagājienos gan kopā ar draudzīgajiem lietuviešiem, gan citiem sabiedrotajiem, nereti nācies atvairīt arī ienaidnieku uzbrukumus. Tāpēc intensīvi strādājušas ieroču darbnīcas, izgatavojot dzelzs šķēpu uzgaļus, zobenus, jātnieku un karavīru piederumus. Pilskalnā uzieti arī krustnešu raidīto bultu gali. Atrastās ārzemju monētas, rotas, vārpstu skriemeļi, jostu apkalumi, krustiņi utt. liecina par Jersiku kā vienu no aktīvākajām starpzemju tirdzniecības vietām. Kaut arī Jersikas pilskalna izpētē paveikts ne mazums, arheoloģe A. Vilcāne domā, ka tuvākajā nākotnē izpētes darbi būtu jāturpina, jāmeklē vēl negūtās atbildes uz daudziem svarīgiem jautājumiem. Eksponātu atlasi apmeklētāji var aplūkot Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. V. Pabērze, Jersikas pagasta "Rīta" bibliotēkas vadītāja